Kazhes pierakstu burtnīca

Kad svētki ir garām, iztukšotās pudeles saskaitītas, no drēbēm nedaudz izvēdinājies ugunskura aromāts un no matiem - vējš, ir īstais brīdis atskatīties. Kā divi savstarpēji, manuprāt, nepazīstami cilvēki to atzīmēja ar dažu minūšu intervālu, Gaujarta "Zvezda" ("Я ещё мальчик - мне двадцать и девять лет") vairs nevēsta par mani, toties Sektor Gaza "30 лет" ("В этот день я юности скажу Привет!") gan ir aktuāla.



Par šī brīža tuvošanos šķiet sāku domāt jau pirms vairāk kā trīs gadiem, noskatījies Tūra Heijerdāla filmu par "Kon-Tiki" ceļojumu. Lūk, ko tolaik ierakstīju blogā:

Es varētu sev šajā mirklī dod solījumu, apņemties break the cycle. Citādi - what`s the point? Tātad - līdz 2013.gada 18.novembrim man ir jākļūst par citu cilvēku. Vēl nezinu, kādu tieši. Nezinu, ko es vēlos ieraudzīt spogulī šajā dienā, bet tas noteikti nav tas pats es, kas šodien (tikai 3 gadus vecāks). Pieņemšu, ka 30 gadu slieksnis ir tas kritiskais punkts, līdz kuram man ir jāizlemj, pa kuru ceļu es vēlos iet. Ja nu tomēr nekas nebūs noticis un sava mūža ceturtajā desmitā es iesoļošu tāds pats - tad līdz ar manu 30.dzimšanas dienu tiks slēgts šis blogs, es pārstāšu skatīties filmas, pārstāšu klausīties mūziku, pārstāšu lasīt grāmatas, un oficiāli atzīšu - the dream is dead.

Vēl it kā ir laiks, bet vai pietiekami? Skaļi vārdi un solījumi - tas, protams, ir ļoti labi. Bet kur tie vedīs? Un vedīs jebkur? Ko es vēlos darīt ar savu dzīvi, lai tiešām varētu pēc trīs gadiem teikt - this is it! Esmu to paveicis, es esmu sācis savu dzīvi vadīt jēdzīgi. Kas man jāizdara? Jauns, labāk apmaksāts darbs? Automašīna no salona, nevis no plača? Savs uzņēmums? Kļūšana par tēvu? Kādā veidā lai es pārkāpju pāri tai sienai? Nav man šodien atbildes ne uz vienu no šiem jautājumiem. Ir tikai atrunas, kāpēc es nevarētu A, kāpēc es nevarētu B. Un domas - cik ļoti es šeit izklausos pēc vidusskolnieka ar maksimālista ambīcijām, bet mazu sajēgu par reālo pasauli.

Līdz ar to tagad būtu laiks uzdot jautājumu - vai sapnis ir miris, vai blogs tiks slēgts, vai es samierināšos? Un kā tev šķiet? Protams, ne viss dzīvē iegriežas tā, kā tu to plāno, ieceri. Pirms trīs gadiem, kad tiecos mainīties, ar to domāju ko pavisam citu kā šodien.

Un tomēr - šajā brīdī esmu gandarīts. Mana dzīve šodien ir spraiga un aizraujoša, un es pats jūtos esam vērtīgāks un derīgāks cilvēks. Ne tādā ziņā, ka būtu pilnībā apmierināts ar savu lomu šajā pasaulē - bet apmierinātāks noteikti. Daudz ko sevī esmu pārskatījis, iespējams, šo to iemācījies no pagātnes kļūdām. Un galvenais - man ir parādījusies ticība tam, ka es varu. Jā, es neesmu paštaisītā plostā šķērsojis jūras kā Heijerdāls vai uzsācis revolūciju kā Če. Bet tas nav tik svarīgi - visdažādākajos veidos es esmu iemācījies pārvarēt sevi - savas bailes, nedrošību, aizdomas. Iemācījies pieņemt cilvēkus un apstākļus. Mazpamazām, tā vismaz pašam gribas ticēt, mācos mīlēt pasauli kopumā. Kur tas mani aizvedīs? Kā es sagaidīšu nākamo šķīrējslieksni pēc trīs gadiem (Jēzus vecumu) - kas to lai zina. Būtiskākais - es no tā nebaidos. Vislielākie mēsli, kas mani aizvadītajos 30 ir piemeklējuši, visai ātri atklājās, ka bija uz labu. Man nav rozā briļļu, un es joprojām savā būtībā esmu cinisks romantiķis. BET mans skatiens ir vērsts uz priekšu - pretī jaunām tālēm, jaunām virsotnēm, jaunām aizām, jauniem izaicinājumiem, jauniem piedzīvojumiem un jaunām atklāsmēm. Jo pat mēnešiem ilgā polārajā naktī es zinu - vēl ausīs rīts!



P.S. Man joprojām ne sevišķi patīk Oasis :)