NSRD veltīts koncerts Anglikāņu baznīcā
Ar Hārdija Lediņa un NSRD daiļradi iepazinos vidusskolas laikos, pateicoties @sicis muzikālajām zināšanām, visnotaļ labi iepazīstot grāvējiem bagātāko šī kolektīva (par grupu to saukt diez vai būtu pareizi) ierakstu "Medicīna un māksla". Vēlāk zināšanas tika papildinātas daudzos un dažādos veidos, lielākoties gan pēc abu NSRD radošo līderu - H.Lediņa un Jura Boiko - nāves.
2015.gads, savukārt, ir ne tikai Raiņa un Aspazijas, bet arī Hārdija Lediņa gads. Un viens no Lediņam veltītajiem pasākumiem šogad bija koncerts Anglikāņu baznīcā, kur ar NSRD ciešāk un mazāk cieši saistīti mūziķi izpildīja savas variācijas par NSRD dziesmām. Tā kā man nesanāca tās baudīt oriģinālo mūziķu izpildījumā, tad vismaz ar šīm variācijām tagad iepazinos, turklāt Inguna Rubene (tolaik Černova) un Nils Īle arī paši savulaik bija Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas dalībnieki. Koncerta atmosfēra bija gana neierasta - Anglikāņu baznīca līdz ar Latvijas neatkarību ir atguvusi baznīcas veidolu un, domājams, ir būtiski pārveidojusies kopš laikiem, kad tur Lediņš spēlēja diskotēkas. Un koncertu papildinošie nemuzikālie elementi, ieskaitot publikai izsniegtās smilgas tikai pastiprināja šo dīvainības sajūtu.
Dziesmu aranžējumi bija radikāli atšķirīgi no pierastā - dzīvi instrumenti elektronikas vietā, mainītas noskaņas. Skaņa gan ne vienmēr ideāla - cik varēja saprast, pirmajās rindās viss skanēja labi, bet mūsu galā tā nebija. Dziesmas? Teju viss no obligātās programmas: "Ķīna", "Viņš guļ, viņš ēd, viņš pīpē", "Kabinets", "Čau, poliklīnika!", "Labrīt, Putra!", "Ciku, caku, caurā tumba", "Invalīdu tramvajs" utt. Un tad vēl koncerta otrajā daļā Restauratorus nomainīja Roberts Gobziņš ar Resnajiem putniem, galvenokārt gan izpildot tās Lediņa dziesmas, kas vēsturē iegājušas primāri Dzelteno pastnieku izpildījumā. Gobziņa daļā, kā jau varētu gaidīt, bija vairāk balagāna, bet kā nu bez tā!
Kopumā man pasākums nenoliedzami patika. Protams, te ļoti lielu spēlēja NSRD dziesmu pazīšana, jo grūti iztēloties, kādas emocijas šis raisa cilvēkam, kas ar Doktoru Eneseru it nemaz nav pazīstams un pat nezina, kas tas tāds - etiķkoks (tiesa, nez kādēļ es savulaik domāju, ka runa ir par pērtiķkoku, kas ir visai bezjēdzīgs vārds). Un galvenais, ka pēc koncerta tev nedraud tāda sajūta kā savulaik Fridhrihsonam, kas uz jautājumu: "Kā tu jūties?" atbildēja: "Jūtos es nekā."
2015.gads, savukārt, ir ne tikai Raiņa un Aspazijas, bet arī Hārdija Lediņa gads. Un viens no Lediņam veltītajiem pasākumiem šogad bija koncerts Anglikāņu baznīcā, kur ar NSRD ciešāk un mazāk cieši saistīti mūziķi izpildīja savas variācijas par NSRD dziesmām. Tā kā man nesanāca tās baudīt oriģinālo mūziķu izpildījumā, tad vismaz ar šīm variācijām tagad iepazinos, turklāt Inguna Rubene (tolaik Černova) un Nils Īle arī paši savulaik bija Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas dalībnieki. Koncerta atmosfēra bija gana neierasta - Anglikāņu baznīca līdz ar Latvijas neatkarību ir atguvusi baznīcas veidolu un, domājams, ir būtiski pārveidojusies kopš laikiem, kad tur Lediņš spēlēja diskotēkas. Un koncertu papildinošie nemuzikālie elementi, ieskaitot publikai izsniegtās smilgas tikai pastiprināja šo dīvainības sajūtu.
Dziesmu aranžējumi bija radikāli atšķirīgi no pierastā - dzīvi instrumenti elektronikas vietā, mainītas noskaņas. Skaņa gan ne vienmēr ideāla - cik varēja saprast, pirmajās rindās viss skanēja labi, bet mūsu galā tā nebija. Dziesmas? Teju viss no obligātās programmas: "Ķīna", "Viņš guļ, viņš ēd, viņš pīpē", "Kabinets", "Čau, poliklīnika!", "Labrīt, Putra!", "Ciku, caku, caurā tumba", "Invalīdu tramvajs" utt. Un tad vēl koncerta otrajā daļā Restauratorus nomainīja Roberts Gobziņš ar Resnajiem putniem, galvenokārt gan izpildot tās Lediņa dziesmas, kas vēsturē iegājušas primāri Dzelteno pastnieku izpildījumā. Gobziņa daļā, kā jau varētu gaidīt, bija vairāk balagāna, bet kā nu bez tā!
Kopumā man pasākums nenoliedzami patika. Protams, te ļoti lielu spēlēja NSRD dziesmu pazīšana, jo grūti iztēloties, kādas emocijas šis raisa cilvēkam, kas ar Doktoru Eneseru it nemaz nav pazīstams un pat nezina, kas tas tāds - etiķkoks (tiesa, nez kādēļ es savulaik domāju, ka runa ir par pērtiķkoku, kas ir visai bezjēdzīgs vārds). Un galvenais, ka pēc koncerta tev nedraud tāda sajūta kā savulaik Fridhrihsonam, kas uz jautājumu: "Kā tu jūties?" atbildēja: "Jūtos es nekā."
2015-02-27
comments powered by Disqus