Kazhes pierakstu burtnīca

Atstājām aiz muguras Bukaresti, par kuru vēl pirms pieciem gadiem bija dzirdēts, ka tā ir skaista pilsēta, jo salīdzina ar Sofiju un neglīta, ja salīdzina ar Budapeštu, un devāmies uz Konstantu, par kuru nekādus salīdzinājumus dzirdējis nebiju. Toties Wikipedia apraksts lika domāt, ka tā būs viena no tām pilsētām, kas Rumānijai varētu veidot labāku tēlu, nekā tas šai valstij kopumā ir raksturīgs. Stereotipiski es teiktu, ka Rumānija man asociējas ar čigāniem, netīrību, korupciju un Čaučesku, kas nav tas labākais veids, kā domāt par valsti. Vienlaikus - no manas īsās pieredzes šajā valstī ar velosipēdu paņēmu līdzi zināšanas, ka pat svešvalodas nekādā līmenī nepārvaldoši rumāņi lielākoties šķiet atvērti un draudzīgi un noskaņoti ar tevi papļāpāt.

Tātad, Konstanta. Šajā pilsētā mums bija rezervēts dzīvoklis ārpus paša pilsētas centra, toties ļoti netālu no jūras. Reāli gan nekādā mērā jūras tuvumu neizmantojām (cik biedējoši tas lai arī nebūtu, visā ceļojuma laikā es tā arī ne reizes nenopeldējos), bet vismaz psiholoģiski jūras tuvums sildīja. Piebraucām vajadzīgajā adresē, bet kaut kā mani samulsināja, ka tur pagalmā bija milzīgs vācu aitu suns - tādi zvēri reti novērojami īres dzīvokļos, tāpēc telefoniski sazinājos ar dzīvokļa saimnieku. Viņš apstiprināja, ka vieta ir īstā un pēc brīža iznāca ārā. Suns izrādījās izcili draudzīgs - ļoti patīkama sabiedrība. Arī dzīvoklis - nesalīdzināmi labāks, nekā tas, kurā mitinājāmies Bukarestē. Šoreiz mūsu rīcībā bija vairākas telpas, kuras, domājams, citos apstākļos arī tiek reāli apdzīvotas. Šajā brīdī varētu atklāt, ka Bukarestes dzīvoklī pirms došanās projām dušā bijām sastapuši kādu tarakānam līdzīgu kukaini (nevaru apgalvot, ka tas patiešām bija tarakāns, tāpēc tāda juridiski amorfa atruna).

Tas gan nav pats efektīvākais gaišā diennakts laika lietojums, tomēr mums vajadzēja aiziet vēlajās pusdienās. Netālu no mūsu dzīvesvietas uzgājām grieķu tavernu, kurā diezgan labi pieēdāmies. Tad aizstaigājām līdz bērnu laukumiņam, kur Estere padzīvojās, un atgriezāmies dzīvoklī. Es vakarā vēl devos vēlīnā pastaigā pa Konstantu, kā teikt - novērtējot pilsētas naktsdzīvi, kura gan nebija sevišķi mežonīga, bet vismaz kaut kādu ieskatu par tās vecpilsētu guvu. Mēģināju arī atrast lielāku pārtikas veikalu, bet šajā ziņā cietu neveiksmi.

No rīta uz Konstantas vepilsētu gājām jau visi kopā. Tur gan mums sanāca neliels fušieris ar brokastīm, kuras mums neizdevās dabūt. Kaut kā palaidām garām pāris kafejnīcas tuvāk mūsu dzīvesvietai, bet nonākuši vecpilsētā, secinājām, ka tur no rīta ir aptuveni tikpat daudz dzīvības kā stadionos Latvijas futbola virslīgas spēlēs - proti, visas iestādes ir ciet, cilvēku nav nemaz. Protams, no vienas puses, klusums ir patīkams, bet ēst tak arī gribās! Līdz ar to sevišķi ar staigāšanu neiaizrāvāmies, taču vismaz aizgājām līdz slavenākajam Konstantas apskates objketam - kazino. Savulaik tas esot dēvēts par rumāņu atbildi Montekarlo, bet šobrīd labākajā gadījumā to var nosaukt par rumāņu atbildi "Sēnītei" - proti, spožie laiki tālā pagātnē, ēka ilgstoši nav bijusi ekspluatācijā un plāni par tās atjaunošanu ir skaidri kā Juris Kulakovs.

Ar to beidzās mūsu vizīte Rumānijā (tas ir, līdz atceļam) un sākās vizīte Bulgārijā. Man iepriekšējā pieredze ar šīs valsts robežas šķērsošanu bija dažāda - Balkānu ceļojumā nekādu problēmu nebija, bet pirms tam, iebraucot Bulgārijā no Turcijas, nācās veikt visādus kaitinošus maksājumus un arī pats robežas šķērsošanas process nebija no jautrajiem. Šoreiz viss bija super vienkārši - vinjeti Bulgārijas ceļu lietošanai iegādājos elektroniski (tāds serviss, šķiet, ir diezgan nesen ieviests), mazliet gan nācās pastāvēt rindā uz robežas, bet kopumā viss izgāja gana gludi.

Pirmā ieplānotā apskates vieta Bulgārijā bija Ķulenovo (Тюленово) klintis - vieta, kur apskatāma Bulgārijas variācija par Maltas Azūra loga tēmu. Protams, šis klinšu logs nav izmēros ne tuvu tik iespaidīgs kā tā slavenākais ekvivalents, toties mūsdienās tam ir viens milzīgs pluss - tas nav sabrucis! Sākotnēji vairījos iet tam pāri, bet izrādījās, ka nekā sevišķi baisa tur nebija - klints kā klints. Klinšanais krasts apkārt šim "Azūra logam" arī gana iespaidīgs. Ja tā padomā, iespējams, korektāk to būtu saukt par Melno logu, jo jūra, kura to izskalojusi, taču ir Melnā jūra, taču ūdens krāsa tajā galīgi nav melna.

Ķulenovo ilgstoši neuzkavējāmies, jo īsti tur jau nav, kur uzkavēties - vismaz atbilstoši Wikipedia datiem, 2010. gadā ciematā bija 53 iedzīvotāji, līdz ar to būtu pārsteidzoši tur ārpus aktīvās tūrisma sezonas novērot lielu dzīvību, un braucām tālāk uz Varnu. Šajā pilsētā es patiesībā jau biju viesojies, taču pilnīgi citā režīmā un citā tempā, tālab bija pamatotas cerības ieraudzīt tajā arī kaut ko jaunu, kā nekā mums tur bija paredzēts uzkavēties divas naktis.

Pirmais, ko cilvēks parasti apskata Varnā, ir piejūras parks. Arī mēs šajā ziņā nebijām oriģināli, un vispirms devāmies tur. Novērtējām tā teritorijas plašumu, un es uzreiz noskatīju to kā lielisku vietu nākamā rīta skrējienam. Mūsu dzīvesvieta arī bija pavisam netālu no parka, līdz ar to viss šķita labi. Izņemot vienu lietu, kas gan nešķita laba un bija super problemātiska. Tas attiecas uz automašīnas novietošanu Varnā. Pilsētas centrā ir tā sauktā "zilā zona", kur tu par maksu vari novietot mašīnu uz laiku līdz trim stundām. Turklāt, lai varētu šo parkošanās sistēmu izmantot, jāuzstāda aplikācija telefonā, jāieskaita tās kontā, šķiet, desmit eiro, un tad tu vari auto noparkot. Joks tikai tāds - ko darīt, kad trīs stundas iztecējušas? Mēs naivi domājām - vai nu vienkārši jāmaksā atkal vai kaut kur jāpārvieto auto un tad tur jāmaksā vēlreiz (no telefona lokācijas, cik var saprast, aplikācija zina, kur tavs auto novietots). Bet - ne vella. Nākamo reizi uz 3 stundām varēsi auto novietot nākamajā dienā! Protams, ļoti labs risinājums, lai cilvēki uz visu dienu neparkotos pilsētas centrā, bet tūristam diezgan čakarīgs pavērsiens. Beigu beigās sapratām, ka vienkārši jāpārvieto mašīna ārpus zilās zonas, un viss būs labi - patiešām bez pārmērīgas čakarēšanās atradām bezmaksas stāvvietu nebūt ne tālu no mūsu "mājām", un šī problēma bija atrisināta.

Nākamajā rītā, kā jau solīju, devos skrējienā, parka teritorija bija pilnīgi pietiekama desmit kilometru distancei, un no rīta, šķiet, vēl bija pietiekami labs laiks. Dienas turpinājumam meteoroloģiskās prognozes gan neko labu nesolīja un labi vien bija, ka mums šai dienai bija plāns B - apskatīt pāris muzejus.

Sākām mēs ar Retro muzeju. Pāris lietas saistībā ar šo muzeju ir gana īpatnējas. Pirmkārt, tas ir izvietots lielveikala otrajā stāvā - nebūt ne pati tipiskākā vieta muzejam. Otrkārt, itin neiespējami šķiet, ka tas varētu būt rentabls - tā iekārtošanas izdevumi šķiet daudz par lielu, lai varētu saprātīgā laikā sevi atpelnīt, bet - tā gan nav mana darīšana. Muzeja ideja ir gaužām vienkārša - tajā ir apkopots liels daudzums sociālisma laika priekšmetu - liels uzsvars ir uz (restaurtētām) automašīnām, bet ir arī dažādas sadzīves preces, rotaļlietas, pārtikas preču iepakojumi un citi laikmetam raksturīgi atribūti. Lai arī Bulgārija neatrodas mums gluži kaimiņos, itin daudz no te redzamajām lietām arī cilvēkam, kas piedzīvojis vēlīnus padomju gadus Latvijā, varētu būt atpazīstams. Nē, tā galīgi nav, ka šīs lietas raisītu nostalģiju pēc zuduša laikmeta (kālab gan?), bet ieraudzīt dabā (turklāt - labā stāvoklī) visādas rotaļlietas, ar ko esi spēlējies pirms 30 gadiem, ir pietiekami interesanti. Tāpat saistoši ir apskatīt dažādas motivējošas brīdinājuma zīmes, kādas padomju tipa valstīs bija ļoti aktuālas - par uzmanīšanos no ienaidnieka aģentiem, pret lieku resursu tērēšanu un tā tālāk. Nekāda audzinošā stāsta šim muzejam itin droši nav - tā mērķis nav kaut ko slavināt vai pelt, tik vien - kā iemūžināt.

Komplektā ar retro muzeju nāk vaska figūru muzejs, kurš izmērā ir nesalīdzināmi mazāks un arī saturiski nav nekas izcils. Protams, ņemsim vērā, ka sociālisma ēras Bulgārijas ietekmīgie vīri man ir pilnīgi nezināmi, un arī par viņu popkultūru man nav viedokļa, līdz ar to laikam jau man vislabāk zināmais tēls šajā muzejā bija futbolists Kristo Stoičkovs, plus - ar Bulgāriju tieši nesaistīti personāži. Ieeja šajā muzejā gan nav dārga, bet kopumā es teiktu, ka Retro muzeja apmeklējums ir teju vai obligāts, bet vaska figūras var itin mierīgi ignorēt.

Abu šo muzeju apmeklējumu Estere mierīgi nogulēja, bet diena vēl nebija galā un lietus arī nē, tālab devāmies uz nākamo populārāko Varnas muzeju - Arheoloģijas muzeju. Būtu liels pārspīlējums teikt, ka mani arheloģija sevišķi saistītu. Nē, kaut kad agrīnajos skolas gados es tiku sapņojis par arheologa profesiju, jo jauniešiem paredzēta literatūra par Šlīmani un citiem brīnumu atklājējiem, radīja sajūtu, ka arheologa darbs ir viens no aizraujošākajiem pasaulē. Kurš gan negribētu atrisināt kādu piramīdu noslēpumu vai atrast Atlantīdu? Diemžēl, pieaugot manas intereses mainījās, par Indianu Džonsu (un vēl jo vairāk - Laru Kroftu) es nekļuvu, un pret senvēsturi mana attieksme ir gana vēsa. Taču, kā ir pieņemts teikt, "vienu jau var", un tā arī mēs apmeklējām vienu arheoloģijas muzeju. Šī vizīte gan sanāca itin pamatīgs skrējiens, jo Estere nekur ilgstoši uzkavēties negribēja, bet laikam jau arī mēs paši nemaz nebūtu gribējuši muzejā viesoties sevišķi ilgāku laiku. Manai gaumei ekspozīcija bija daudz par apjomīgu - nav šaubu, ka muzeja rīcībā ir ļoti daudz eksponātu, bet "cilvēkam parastajam" tā visa ir pārāk daudz, apskatītais periods ir pārāk liels un itin daudz kas tajā izskatās pēc "šo jau esam redzējuši". Faktiski šis ir viens no tiem muzejiem, ko sauc par "muzejs parastais" - arī Latvijā tādu nebūt nav trūkums, kur izteikti pietrūkst odziņas, lai tu varētu tā apmeklējumu ieteikt arī saviem draugiem - nekas sevišķi nepārsteidz un nerada iegremdēšanās sajūtu.

Pozitīvi toties bija tas, ka uz vakarpusi pārstāja līt, un mēs varējām doties vēl vienā pastaigā pa pilsētu, aizejot līdz molam, neatrodot, šķiet nevienu no kādiem pieciem meklētiem slēpņiem, un pamazām nostiprinoties sajūtā, ka Varnu esam apskatījuši gana rūpīgi (slavenās romiešu pirts drupas bijām redzējuši jau iepriekšējā vakarā, tāpat novērtējuši to, kā bulgāri vakarā zem atklātas debess nododas viņu valstī itin populārajam ūdenspolo sportam).

No rīta iespēju izskriet pa Varnu izmantoja arī Marina, arīdzan novērtējot parka jaukumus, un tad jau bija laiks posties kaut kur tālāk. Kur - centīšos uzrakstīt tuvākajās dienās, jo pienācis laiks saraut šo aprakstu, lai to pabeigtu pirms nākamā ceļojuma sākuma!