Lieldienu izaicinājumi
Ko darīt Lieldienu brīvdienās? Tāds bija jautājums, ko sevišķi ilgi nerisināju. Atvaļinājumu ņemt plānos nebija, uz pāris dienām kaut kur lidot šoreiz nebija motivācijas (un par to arī vajadzētu domāt daudz savlaicīgāk, nekā tas man parasti ir raksturīgi), līdz ar to izlēmām, ka varētu apmeklēt pāris vietiņas no Šurpu turpu izaicinājuma un pie reizes gan jau vēl kaut ko saistošu sadarīt. Viens no tipiskajiem saistošajiem variantiem būtu aiziet uz teātri, taču svētku brīvdienās teātri sevišķi ar strādāšanu neaizraujas - aktieri korporatīvajās ballītēs piestrādā par Lieldienu zaķiem un zaķenēm (ļoti ceru, ka tas ir joks!). Tomēr Liepājas teātrī sestdienā izrādījās pieejamas divas izrādes sestdienā un uz abām arī bija pieejamas biļetes. Protams, zinu, ka dažas nedēļas pirms vajadzīgā datuma neizpārdota izrāde nebūt nav izcilas kvalitātes rādītājs, bet - arī uz "Pūt, vējiņi!" mēs pamanījāmies nopirkt biļeti dienu pirms izrādes, līdz ar to - gadās visādi. Kā lai arī nebūtu, tātad izvēle krita uz Liepāju un tās tuvākās apkārtnes Šurpu-turpu punktiem, plus vēl iebraukšanu Lietuvā uz Palangu, papildinot statistiku mūsu ilgtermiņa projektā "Lietuvas pilsētu apceļošana".
Ceturtdienas vakarā es biju teātrī, tikām Marina un mans tētis nodarbojās ar priekšdarbiem mūsu izbrauciena vajadzībām - kā nekā izaicinājums prasa arī šādus tādus rekvizītus un mēs izlēmām iespēju robežās nepirkt krāmus, ko izmantos tikai vienreiz, bet gan izgatavot šādus krāmus paši. Marinas vakara galvenais uzdevums bija skursteņa izgatavošana (komplektā ar visādu jau gatavu aksesuāru uzmeklēšanu dzīvoklī), kamēr tētim bija jānokrāso Induļa vairogs (par šo visu detalizētāk - kad pienāks attiecīgais laiks). Lai es nebūtu pilnīgi neiesaistīts, dažus dekoratīvus triepienus vairogam pievienoju arī es, atgriezies no teātra, un tad nu piektdienas rītā atlika tik vien, kā uzpildīt ar visām nepieciešamajām lietām mašīnu un "durt" Liepājas virzienā.
Ļoti reti gadās tādas reizes, kad es tāda garuma posmu kā Rīga - Liepāja braucu vienā piegājienā, un arī šajā reizē biju ieplānojis pauzi. Izvēlētā pieturvieta ir viena no ne sevišķi tūristu vidū populārajām Latvijas pilsētām - Brocēni. Protams, zināms, ka Brocēni ir tikai viena no trim Latvijas pilsētām, kuru komandas bijušas Latvijas čempiona godā gan futbolā, gan hokejā, gan basketbolā (līdzās Rīgai un Liepājai), par futbolu pat senos laikos tiku rakstījis Delfos, kamēr deviņdesmito gadu basketbola komandas (kura gan, protams, spēlēja Rīgā) spēlētāju kopējais sauciens pirms spēles sākuma: "Šīferis!" ir viena no manām spilgtākajām asociācijām ar sportu, bet tas īsti nav iemesls kādam braukt uz Brocēniem kā tūristam.
Iepriekš Brocēnos esmu bijis vienu vai divas reizes - protams, ar nolūku slēpņot, un vienā no tām pat šo to sanāca apskatīt, secinot, ka nemaz tik peļama šī mazpilsēta nav. Tagad, protams, bijām mazāk steidzīgā režīmā, pastaigājām ar kājām un pārliecinājāmies - nudien, normāla mazpilsēta. Par Brocēniem noteikti ir vērts zināt, ka šī nav pilsēta ar sevišķi senu vēsturi - kā nekā par pilsētu tie kļuvuši vien 1992. gadā, bet pat apdzīvota vieta izveidojusies tikai 20. gadsimta trīsdesmitajos gados līdz ar cementa un šīfera fabriku būvi. Mūsdienu Brocēnu raksturojums - tā ir vieta, kur itin labi var pavadīt kādu stundu pastaigā, pilsētas centrs ir tīrs, sakopts, ir labiekārtota pludmale un uzstādīta glīta skulptūra kā veltījums Latvijas simtgadei. Līdz ar to komplektā ar braucienu uz Saldu var iegriezties arī Brocēnos, apskatīt to tipveida apbūvi, kas idejiski (lai arī ne laikmeta un līdz ar to - vēriena ziņā) atgādina Sedu. Speciāli tieši uz Brocēniem es droši vien gan nebrauktu.
Tas, savukārt mūs noved pie principiālā jautājuma - kādas ir Brocēnu "Bodnīcas" perspektīvas? Proti, līdzās uzrakstam "Brocēnu tirgus" mazā patstāvīgā namiņā iekārtota stilīgai auditorijai paredzēta iestāde, kur var nopirkt kafiju un dažādus nieciņus, ko var aptuveni raksturot kā "koka sūdiņi ar latvju rakstiem". Jebkāda uzņemšanās un uzņēmējdarbība, protams, ir slavējamas, bet šāda konkrēta veida iestāde Brocēnos šķita ļoti, ļoti nevietā. Nē, es neapgalvoju, ka šī pilsēta nebūtu stilīga - bet uz to iedzīvotāju skaitu, kas tur ir, man ir grūti iztēloties, ka ierobežota pielietojuma aksesuāriem varētu būt liels pieprasījums. Un tūristi, kā jau minēts, nav Brocēnos bieža parādība, un pat visai atvērtajiem attiecībā uz lokālo piedāvājumu atbalstīšanu mums tur īsti nekā nopirkšanas vērta neatradās, kas liek domāt - kaut kas šādā biznesā nav līdz galam pārdomāts. Protams, varbūt mēs galīgi nepareizi vērtējam brocēniešus un realitātē viņi parasti "Bodnīcu" apsēž bariem, bet nav viegli man tam noticēt. Kāpēc par to cepos? Tālab, ka man ir žēl neizdošanās, ja tāda notiek, un idejiski patīk stilīgas un foršas vietas, un nešaubos, ka cilvēki, kam šī iestāde pieder (un kas tur strādā) ir jauki un labu motīvu vadīti. Tomēr uzņēmumam īstā pirmā prioritāte reti būs darīt pasauli labāku, bet gan - pelnīt vairāk kā tērēt, līdz ar to - saņemieties!
Virtuāli esmu žulti izlējis, līdz ar to varu aprakstā arī teikt - un tagad mēs varam turpināt ceļu un braukt uz Liepāju. Nē, patiesībā nebūt ne uz Liepāju, bet gan uz Embūti. Šī apdzīvotā vieta (kura mūsdienās gan ir tuvāka neapdzīvotai vietai) primāri man saistās ar tur ik ziemu notiekošo Embūtes rogainingu (kurā pērn sajutos tik švaks, ka nācās pat izstāties), taču "cilvēkam normālajam" tā droši vien vairāk būs zināma ar teiku par Induli un Āriju. Šī nebūs tā reize, kad es tev atstāstīšu Raiņa lugas sižetu, bet gan pieminēšu to, ka šajā vietā mums izaicinājuma ietvaros bija paredzēta bilde zem koka, atveidojot Induli un Āriju atbilstoši Gata Šļūkas zīmējumam. Īsti skaidrs, kur tieši vajadzēs bildēties, mums nebija, tāpēc nolēmām piestāt pie Embūtes TIC, kur vienā no daudzajiem pilskalniem manīja drupas. Taču laukumiņā, kur bija paredzēts novietot auto, jau bija diezgan daudz mašīnu, līdz ar to sanāca, ka aizbraucām tālāk. Pēc kāda gabaliņa netālu no ceļa ieraudzīju vienu ozolu - ne pārāk publiskā vietā, bet vienlaikus - gana pieejamu. Estere tobrīd bija iemigusi, līdz ar to uzreiz no auto ārā nekāpām. Izlēmu iegūglēt,vai gadījumā Indulim un Ārijai Embūtē būtu kāda "īpaša vieta", kur mums vajadzētu bildēties. Izrādījās - ir tādi Induļa un Ārijas ozoli. Gribēju jau braukt no mūsu vietas prom, lai meklētu īsto, taču atklājās, ka tas koks, kuram blakus stāvējām, arī bija Induļa ozols. Līdz ar to - intuīcija bijusi pareiza, vieta bildei derēs.
Sagaidījām Esteres pamošanos un devāmies pie ozola. Pa ceļam veiksmīgi atradām objektu, kas pildītu statīva funkcijas - ķebli bez vienas kājas, kas bija atstutēts pie elektrības staba. Pārģērbāmies un iekārtojāmies, kā nu varējām. Manuprāt, gala rezultāts itin labs. Protams, parauga bildē Ārija ir blonda, bet Indulis - gariem, tumšiem matiem, taču ar parūkām apgādāties mums nebija izdevies, bet, manuprāt, rezultāts tāpat sanāca gana efektīgs.
Lai mēs nebūtu uz Embūti tikai vienas fotogrāfijas dēļ braukuši, izmetām vēl līkumu līdz vienam no pilskalniem, kur nesen ierīkotas jaunas trepes un skatu laukumi - uztaisīts viss godam. Izstaidzinājām Esteri pa trepēm, atradām vienu slēpni un - uz nākamo izaicinājuma punktu!
Jā, nākamais punkts arī bija ar savu odziņu. Durbes ezeram Gatis Šļūka bija uzzīmējis zemūdens ainu ar zivīm. Tātad - vajag bildi uzņemt zem ūdens! No kolēģa (paldies, Aici!) aizņēmos GoPro un atlika tik vien, kā saprast, kā ar šo ierīci dabūt atbilstoša paskata bildi. Skaidrs, ka ar zivju medībām mēs neplānojām nodarboties, tāpēc zivs mums bija līdzi sava - izdrukāta un ielaminēta, piestiprināta pie caurspīdīga lineāla. Atradām publisku peldvietu, uzvilku peldbikses un sāku eksperimentus ar foto uzņemšanu. Pirmais secinājums - Durbes ezerā ir tāds duļķis, ka redzamības ir dažu desmitu centimetru apmērā. Tātad - sākotnējā naivā cerība, ka varētu vienā bildē ietilpināt sevi uz zivi, bija nepiepildāma. Secinājām - būs jātaisa animēta bilde, proti, video. Pat tur pirmais mēģinājums bija nerezultatīvs, jo zivi īsti nevarēja saskatīt, bet beigās sanāca tīri feins GIFiņš, kurā esam redzami gan mēs visi, gan zivs, gan daļa materiāla tapusi zem ūdens. Protams, siltākā gadalaikā būtu iespējams uztaisīt arī kvalitatīvāku materiālu un - bildes veidā, proti, ienirstot pašam kopā ar zivi, taču pagaidām ūdens temperatūra nebija tāda, ka es būtu gatavs bāzt galvu ūdenī. Vienkārši nopeldēties - jā, to var, bet tādam nopietnākam fotomateriālam vajadzētu daudz vairāk laika pavadīt ūdenī (un - dziļākā vietā, kur atkal jau ūdens būtu izteikti aukstāks).
Tad nu gan braucām uz Liepāju. Iepriekš biju dzīvokļa, kuru uz divām naktīm noīrējām, saimniekam ziņojis, ka mēs varētu ierasties ap pieciem, bet tas ir ļoti aptuvens minējums. Realitātē patiešām diezgan precīzi piecos bijām klāt, saimnieka kaimiņiene mums izrādīja dzīvokli (tā lokācija - Sporta ielā 9, aptuveni 100 metrus no vietas, kur pavadījām nedēļu Esteres pirmajā izbraucienā ārpus Rīgas pirms gandrīz diviem gadiem). Noskaidrojām pie Gunas labākās vietas, kur Liepājā ieturēties (sen nav tur būts, neesam apritē), un gājām tad uz "Hot Potatoe". Tikuši līdz Karstajam kartupelim, piedzīvojām vilšanos, uzzinājuši, ka neviens galdiņš nav pieejams. Interesantā kārtā mums pat nepiedāvāja uzgaidīt vai neteica, ka, piemēram, pēc stundas viens galdiņš būs, vienkārši: diemžēl viss pilns un uz redzēšanos! Tā kā arī paši gribējām ēst, un Esterei bija daudzkārt solīts, ka tūliņ-tūliņ jau būsim kafejnīcā, kur ēdīsim vakariņas, tagad nācās meklēt tuvāko vietu, kur var paēst, un tikām pie kopumā diezgan ok burgeriem.
Vakarā vēl aizstaigājām līdz parkam pie Jūras, kur Estere padzīvojās bērnu laukumiņā, bet mēs - padzīvojāmies ar Esteri bērnu laukumiņā, un ar to pirmā diena bija galā. Ja es turpināšu tikpat detalizēti, šis būs viens sasodīti garš apraksts.
Sestdienas rītā devos paskriet pa Liepāju. Endomondo biju noskatījis 15 kilometru maršrutu, kas saucās "Apkārt Liepājai" (reāli - tikai apkārt tās Dienvidu pusei, t.i., nešķērsojot kanālu). Skrējiena aizraujošākā daļa sākās divpadsimtajā kilometrā, kur maršruts mani ieveda izteiktā strupceļā - taciņā starp sētu un mājas sienu (vai arī divām betona sētām, nav īsti svarīgi), kas kļuva arvien šaurāka līdz galā izrādījās tik šaura, ka es vairs cauri netiku. Nācās vien doties gabaliņu atpakaļ, gar pašu ezera krastu tikt kādā privātā makšķernieku ciematā un tad tikt no tā ārā brīdī, kad kāds vietējais nāca iekšā (īstenībā gan nebiju pārliecinājies, ka vārtiņi tiešām ir slēgti, jo pretimnācējs gadījās uzreiz). Šis starpgadījunms mazliet pasliktināja skrējiena vidējo tempu, bet vismaz bija interesanti.
Pēcpusdienā mums bija paredzēts teātris, bet pirms tam bija ieplānots aizbraukt līdz Akmeņraga bākai, kur bija vēl viens izaicinājuma punkts. Gūgle dzina pa šoseju, paši izvēlējāmies braukt caur Karostu un pa piekrastes bezseguma ceļiem (Subārs tomēr!), un tā nu nonācām pie bākas. Uzkāpām arī augšā bākā, bet pēc tam mazliet parāpojām pa pludmali. Šis bija viegls punkts - tik vien, kā jāuzvelk strīpains džemperis un jārāpo gar bāku.
No bākas nebraucām vis pa taisno atpakaļ uz Rīgu, bet gan piestājām Grobiņā - atkal jau papildinot Esteres apmeklēto Latvijas pilsētu skaitu. Grobiņa kaut kādā mērā cieš no tās pašas problēmas kā Brocēni - domājams, ka itin daudziem tā ir ne vairāk kā Liepājas priekšpilsēta un braucot uz Liepāju, diez vai tu gribēsi piestāt desmit kilometrus pirms ceļa gala. Man pašam ar Grobiņu spilgtākās atmiņas ir no 2001. gada velobrauciena Rīga-Liepāja, kur Grobiņu abi ar Ziņģi sasniedzām jau totāli pārguruši, bet tur iepļāvām pa litram apelsīnu sulas un atkal kaut kāda enerģija parādījās, lai varētu ceļu pabeigt. Šajā reizē gan sevišķi nogoruši Grobiņā mēs nebijām, mazliet izsalkuši gan, jo brokastis mums bija bijušas diezgan askētiskas. Taču kafejnīca, ko biju noskatījis, strādāja tikai no divpadsmitiem, tāpēc uz to vēl doties nevarēja, līdz ar to nostaigājām gar pilsdrupām, kuras šobrīd tiek atjaunotas (par Eiropas naudu, protams) un Zentas Mauriņas memoriālajām istabām.
Tad gan braucām ārpus pilsētas uz objektu, ko sauc "Jura staļļi". Tur atrodamā ēstuve "Ivetas ķēķis" mani bija ieinteresējusi, un šī interese izrādījās tā vērta - vietiņa izrādījās ļoti jauka, tur bija gan zirgi, ko nolīgt izjādēm (tas gan nebija mums aktuāli), gan visādas atrakcijas bērniem, gan feini iekārtota kafejnīca - kā iekštelpās, tā arī brīvā dabā. Lai arī diena nebija no siltākajām, izvēlējāmies sēdēt ārpusē, kur mums kompāniju sastādīja vietējais kaķis (kā izrādās, saukts vienkārši par "Kaķis 2", būdams dzīvnieku vārdā "Kaķis" in "Kaķis 1" lietas turpinātājs). Sākotnēji gan saimnieks uz tekstu, ka es gribētu kaut ko bez gaļas, atbildēja, ka tā ir mana problēma, bet tad precizēja, ka gan jau kādu veģetāru burgeri varēs uzriktēt. Jā, joki no kategorijas "būs jāuzgaida, kamēr zāle izcepsies" ir ārpuspilsētu iestādēm vairāk raksturīgi, bet es jau nebūšu tas, kas ņems jokus ļaunā. It īpaši - ja cilvēki pacenšas un tomēr izdomā, ar ko mani pabarot. Līdz ar - būtu es influenseris, noteikti būtu "Ivetas ķēķi" rekomendējis savam sekotāju pulkam. Pēc ēšanas bija jāsteidz atpakaļ uz Liepāju, kur gaidīja teātris.
Savus iespaidus par Nākamgad tai pašā laikā jau uzrakstīju, kamēr es biju teātrī, Marina apgādājās ar drēbēm, ko vilkt uz teātri (cītīgi domājot par to, kas būs vajadzīgs katram izaicinājumam punktam, viņa bija pamanījusies pilnībā piemirst, ka būs jāiet arī uz teātri). Kad man izrāde beidzās, tikāmies pie Lielā Dzintara (jā, izrādi skatījos tur, nevis tradicionālajās Liepājas teātra telpās), pavadījām Marinu līdz teātrim, pēc tam Estere un es devāmies uz dzīvokli. Tur neko sevišķi svarīgu neveicām, tuvojoties pulksten astoņiem gājām ārā, lai atkārtoti mēģinātu laimi iekš Hot Potatoe (šoreiz gan galdiņš bija telefoniski pierezervēts). Pasūtināju ēdienu, kamēr Estere dzīvojās pa bērnu telti, arī Marina ieradās. Labi pavakariņojām, bez starpgadījumiem aizgājām līdz dzīvoklim, un otrā diena bija galā.
Lieldienu rītā skriet devās Marina, kamēr Estere un es palikām gaidītājos. Kad viņa bija atpakaļ, posāmies uz došanos prom no Liepājas. Dienas pirmo cēlienu plānojām pavadīt, apmeklējot "Šurpu turpu" dabas objektus uz Dienvidiem no Liepājas. Sākām ar Pūsēnu kalna (jeb Pūsēnu kāpas) apmeklējumu. Kā izrādījās, gan Marina, gan es šajā kāpā iepriekš bijām bijuši, lai gan atmiņu par to ne man, ne Marinai nebija. Cerams, ka no šīs reizes, kad kāpā kāpām ar fotoreālistisku kartona skursteni, vismaz kaut ko atcerēsimies. Estere ceļā uz kāpu pirmo reizi izmēģināja, kā tas ir - iet ar nūjošanas nūju - un atzina šo pieredzi par labu esam.
Nākamais objekts - Dunikas purva taka, kas esot viena no garākajām Latvijā. Šajā reizē gan mums nebija cerību, ka varēsim to iziet pilnā garumā - Estere pagaidām šādām distancēm nav gatava un arī pārvietošanos man plecos tikai pamazām sāk pieņemt kā piemērotu transporta veidu, līdz ar to galvenais, bija aiziet vismaz pietiekami tālu, lai varētu tikt pie prasībām atbilstošas fotogrāfijas ar meditāciju uz purva laipas. Mums gan no pirmā piegājiena neizdevās atrast vietu, kur laipa sākas (ar norādēm tajā galā situācija nav pati optimālākā), bet tā jau - smuki. Laipas pirmais posms (gājām no Lietuvas puses) šķiet nesen nomainīts un gandrīz vai ar ratiem braucams, bet līdz ar īsta purva sākšanos laipas kvalitāte strauji kritās, dēļi šūpojās un ar bērnu plecos tik ļoti komfortabli vairs nejūties. Stratēģiska kļūda noteikti bija arī tajā, ka nebijām paņēmuši līdz neko piknikam, līdz ar to pēc fotografēšanās gājām uzreiz atpakaļ.
Trešais plāna punkts bija pats apšaubāmākais - vismaz no perfekta izpildījuma viedokļa. Papes dabas parkā no izaicinājuma dalībniekiem tiek sagaidītas fotogrāfijas ar putnu uz zirga, taču dabiski, ka tas nav kaut kas, ko var viegli nodrošināt, līdz ar to arī mēs principā bijām gatavi mazliet blēdīgam variantam, proti, zirgs īsts, bet putns - zīmējums. Pārsteidzošā kārtā paliels izaicinājums bija vispār atrast zirgus, jo tā galīgi nav, ka Papē būtu bieži novērojami pilnvērtīgi informatīvi stendi ar shēmām, kas kur apskatāms. Reāli mēs braucām uz putnu vērošanas torni un tikai atceļā no tām novērojām vienas no savvaļas zirgu ganībām, kur arī nodarījām "to". Bija tuvumā pat viena žagata, kas varētu mums palīdzēt, apsēžoties zirga mugurā, bet tā ņēma un aizlidoja. Eh.
Kad šis pienākums bija paveikts, devāmies tālāk uz Palangu. Šajā kūrorta pilsētā pirms vairāk kā 110 gadiem piedzima mana vecmāmiņa, laikos, kad Palanga bija drīzāk Latvijas nekā Lietuvas pilsēta (lai gan, protams, reāli tur visur bija Krievijas impērija), bet... nezinu, ko īsti gribēju rakstīt tālāk, bet kopumā ir tā, ka Palanga man kaut kā šķiet simpātiskāka par Rīgas Jūrmalu (kas gan nav liels sasniegums, jo galīgi neesmu Jūrmalas fans). Man kaut kā nav 100% skaidrības par to, kad šeit būts iepriekš. Droši zinu, ka tur biju nedēļu 1995. gadā, tāpat kaut kad grīnajos slēpņošanas gados tur sanāca paviesoties un, laikam, arī pirms trīs gadiem atceļā no Kuršu kāpas pusmaratona tur piestājām. Bet viena mīkla palika neatbildēta - vai es biju vai nebiju iepriekš Palangā skrējis. Kaut kā man bija spēcīgas asociācijas, ka esmu skrējis gar Palangas lidostu, bet nav skaidrs - kad un kāpēc, vismaz pusmaratona braucienā tas noteikti nenotika. Tagad gan esmu drošs - 2019. gadā es Palangā skriet biju (pirmdienas rītā). Atmiņā paliekošākais no vizītes šajā pilsētā tomēr bija tas, kā mēs tur paēdām - bez sevišķas pētīšanas internetos iegājām iestādē galvenajā Palangas ielā (saukta: a-Petit), un tur ieēdām itin droši iespaidīgāko jūras velšu zupu, kādu man nācies redzēt. Zupa skaitījās paredzēta divām personām, bet tās laikam bija domātas patiešām lielas personas, jo ar visu Esteres līdzdalību un manu neierobežoto apetīti pēc šīs zupas, kurā bija viss, ko vien jūras velšu zupā varētu vēlēties, bija itin grūti saņemties un ēst arī otro ēdienu. Ļoti rekomendēju (jau otrā iestāde, ko iesaku šī viena apraksta ietvaros, tā vien šķiet, ka es kā influenseris būtu pārāk lēts).
Patiesībā Palangā nekā tāda īsti neredzēta nebija, toties pilsēta, kurā mēs piestājām atceļā no tās Rīgas virzienā, gan patīkami pārsteidza. Par Telšiem neko daudz nezināju, taču izrādījās, ka šajā pilsētā ir gan ļoti laba un gara promenāde gar ezeru, gan liels daudzums interesantu lāču skulptūru, gan visai simpātiska vecpilsēta. Vēl viena īsam izbraucienam piemērota vieta tepat Latvijas pierobežā.
Jābeidz šis apraksts - uzaudzis garš un pat pašam neinteresants, tīrā atskaitīšanās sanāk kā tādam čekas ziņotājam...