Kazhes pierakstu burtnīca

Kopš Eiropā principā varu teikt, ka visās valstīs ir būts (joprojām neesmu paviesojies vienīgi Kaukāza valstīs, kuras gan pie Eiropas skaitāmas tikai daļēji), pamazām nākas iet savos ceļojumos dziļumā, nevis plašumā (pagaidām kaut kā īsti neesmu pārslēdzies uz režīmu "pasaules apceļošana", jo arī Eiropā vēl ir ļoti daudz neredzētā, lai uzreiz tā ņemtu un dotos uz citām pasaules malām), un tā vienā no šādiem gājieniem plašumā tika izdomāts mazliet labāk iepazīt Bulgāriju un pie reizes arī Rumāniju. Kamēr Bulgārija manā Eiropas ieskaitē ietilpa puslīdz normālā veidā, tad Rumānijā neko vairāk kā pierobežas pilsētu Galati 2013. gada velobrauciena ietvaros redzējis nebiju. Šoreiz gan tāpat lielākais uzsvars krita uz Bulgāriju, bet zināšanas par Rumāniju izlēmām papildināt ar Bukarestes un Konstantas iepazīšanu. Taču par visu - secīgi.

Ceļojums sākās agrā sestdienas rītā ar lidojumu no Rīgas uz Vīni, un gandrīz nemaz nesākās. Lidmašīna mums bija 7:30 un, tā kā man galīgi neiet pie sirds ilga dirnēšana lidostās, braucām uz RIX ar pirmo rīta autobusu, kas lidostā iebrauc aptuveni 6:25. Pāri par stundu laika Rīgas lidostā taču vajadzētu būt pietiekami, tā es domāju. Taču kaut kā nebiju iedomājies, ka tas ir sestdienas rīts, sākoties skolēnu pavasara brīvlaikam. Un vēl jo vairāk nebiju iedomājies, ka šajā gadalaikā visa Latvija dodas uz Alpiem (vai vismaz Tatriem), kā rezultātā lidosta ir ne tikai pārbāzta ar cilvēkiem, bet vairums lidotāju ir ar nododamo bagāžu, kas garantē ļoti labas rindas uz bagāžas nodošanu. Tā kā arī mums pašiem bija nododamas mugursomas un vēl jāpiereģistrē Esteres rati (bez iečekojamas bagāžas vēl teorētiski varētu iztikt, bet bez ratiem gan labāk nē), tad arī mums bija rindā jāstāv. Un vari man ticēt, mazo lasītāj, šādā rindā Rīgas lidostā nekad vēl stāvējis nebiju. Rinda bija itin milzīga un sākotnēji šķita, ka arī lēna. Šķiet, ka pat lidostā novērotajiem Andrim un Agriem Amerikiem bija kāds laiciņš rindā jāpastāv, kur nu vēl mums - cilvēkiem parastajiem, aiz kuriem nestāv karsti mīlošu vēlētāju tūkstoši. Nejaukākais bija tas, ka skaidri zinājām, ka priekšā būs vēl pāris rindas - izņemot obligāto drošības pārbaudi, kur parasti ar bērnu var tomēr tikt drusku ātrāk cauri (lai gan šajā rītā lidostā bija ļoti daudz cilvēku ar bērniem), vēl bija prognozējama rinda nestandarta bagāžas nodošanai (lieki teikt, ka mani reāli kretinē apstāklis, ka mugursomas sauc par nestandrta bagāžu - būtu lidosta Rīga apgādājusies ar plastmasas kastēm, tās nebūtu vairs nestandarta), un šī rinda šajā rītā arī bija pamatīga, galvenokārt jau tāpēc, ka vairums cilvēku lido ar savām slēpēm.

Bija pusstunda līdz izlidošanai, kad bijām nosacīti nodevuši savu bagāžu - proti, tā bija nosvērta un vajadzēja vēlreiz stāvēt rindu - tagad jau nestandarta bagāžas nodošanai. Tur reizē ar mums parādījās kāds ļoti satraukts indietis, kas mēģināja pārliecināt lidostas darbiniekus, ka viņa soma jāizlaiž bez rindas, jo viņam līdz izlidošanai ir tikai 35 minūtes, taču čaļi bija vēsie - viņiem bija pilnīgi vienalga. Turklāt bija vēl kaut kādas tehniskas problēmas viņu galā (ko rindā stāvošajiem, protams, neizskaidroja), kā dēļ vairākas minūtes nenotika pilnīgi nekas. Tad beidzot pienāca mūsu kārta, arī tur neiztika bez bremžēšanas, jo somas jau bijām nodevuši, bet tās netika laistas uz lentes un ir tā īpatnība, ka nestandarta bagāžas nodošanas gadījumā tev vispirms ir jāsagaida, kad tā būs izbraukusi cauri skenerim un tikai tad tu varēsi doties (atšķirībā no parastās nododamās bagāžas, kura brauc cauri skenerim bez tavas līdzdalības un neviens no tevis neko vairs neprasa). Beidzot mūsu somas palaida, un līdz ar to palaida arī mūs.

Pārsteidzošā kārtā pat neatkarīgi no tā, ka uz drošības kontroli cilvēkus ar bērniem laiž bez rindas, tajā galā rindas nebija nemaz (šķiet, ka visu bremzi veidoja tieši bagāžas nodošanas lēnums) un varējām pilnā gaitā traukties uz mūsu iekāpšanas vārtiem, kuri, protams, atradās pašā tālakājā lidostas galā. Beigu beigās visur paspējām, pat nebijām pēdējie, kas iekāpa lidmašīnā. Kas šādā variantā bija labi - vismaz tukšas nīkšanas un garlaikošanās lidostā nebija.

Divas stundas un nolaidāmies Vīnē. Līdz lidojumam uz Bukaresti bija vēl savas septiņas stundas, līdz ar to jau iepriekš bijām izlēmuši mūsu rīcībā esošo laiku izmantot lietderīgi un mazliet pastaigāt pa Vīni. Abi tur bijām bijuši tikai pa reizei, pietiekami neilgu laiku un vēl pasen, līdz ar to - vajag! No lidostas uz Vīni var aizbraukt dažādos veidos, bet ātrākais ir ekspresvilciens, kas varbūt nav izcili lēts, toties mazāk kā 20 minūšu laikā tevi nogādā pilsētas centrā. To tad arī izmantojām.

Ar ko Vīne ir brīnišķīga, ir tas, ka tajā tu patiesībā vari iet jebkurā virzienā un visticamākais tur būs skaisti (vismaz saprātīgā attālumā no centra tā tas noteikti ir). Nekādu super strukturētu plānu, kur iet un ko skatīties, mums nebija, varējām vienkārši izbaudīt šo patīkamo pilsētu, kas uz daudzu citu Eiropas galvaspilsētu fona ir izcili tīra un sakopta, kur teju katrā kvartālā ir dzīvojis kāds mūzikas vai citu mākslu dižgars. Vīne man pēdējā laikā asociējas ar kādu citātu - vienā dokumentālā filmā (nosaukumu, protams, neatceros) Alvis Hermanis apgalvoja, ka tā būs pēdējā pilsēta Eiropā, kur vēl pastāvēs kultūra, kad visur citur to sen būs aprijusi komercija. Lai vai kā, bet Vīne ir ļoti kulturāla pilsēta.

Kamēr ar kultūru tur viss bija kārtībā (teātrus redzējām, pie slavenās operas bijām), ar brokastu kafiju gan mums tur tik gludi negāja - iestādē, kuru ieteica Foursquare, mūs bez maz vai izsmēja par vēlmi tikt pie galdiņa, jo mums taču nav rezervācijas. Kaut kādas maizes nopirkt varēja, lai tās apēstu parkā uz soliņa, bet uz jautājumu par kafiju, saņēmām atbildi, ka būs divdesmit minūtes jāuzgaida. Reizēm ļoti labi novērtētām vietām gadās tāds trūkums, ka tu neesi vienīgais, kurš mēģinās šo vietu apmeklēt.

Esterei par prieku Vīnē varējām apskatīt lielu skaitu zirgu - gan tādus, kas vadā tūristus ratos (laikam nav daudz pilsētu Eiropā, kur zirgu "taksometriem" ir numurzīmes), gan arī karaliskajos staļļos (ja tie patiešām ir karaliskie, tā īsti man visa tā aristokrātijas pasaule nav skaidra), nobeigumā vēl aizstaigājām līdz Hundertwasser namam un nopētījām arī tā apkārtni, kas ir ļoti "hundertvasserīga" un devāmies atkal uz vilcienu, lai dotos uz lidostu. Vīnē bijām pavadījuši dažas patīkamas stundas, kurās gan neatradās laika kaut kā kulturāla nobaudīšanai, bet tīri sajūtu līmenī tā noteikti ir pilsēta, kurā gribēsies atgriezties vēl.

Par lidojumu uz Bukaresti nekā stāstāma nav, ielidojām, dabūjām bagāžu un gājām uz auto nomas kantori. Šajās iestādēs itin bieži vismaz kaut kāds čakars ir, un arī šī nebija izņēmums. Piesakoties uz auto īri internetā, tev neviens nevaicā, vai plāno šķērsot arī kādu valstu robežas, tik paņem naudu un viss labi. Klātienē tikām izrādījās, ka šajā reizē, lai ar nomas auto drīkstētu iebraukt Bulgārijā, mums ir jāmaksā nodeva par pakalpojumu "pilnvara" (šķiet, ap 30 eiro tas prieks izmaksāja). Plus vēl mums atgādināja, ka iebraucot Bulgārijā būs jāiegādājas vinjete un ka Rumānijā ir viens maksas tilts, kurš tieši būs mūsu maršrutā. Labi - nav jau mums sevišķas iespējas šajā brīdī izvēlēties un līdz ar to - jēgas par kaut ko sprēgāt (tā pilnvara izklausījās pēc totālas naudas kāšanas, bet manā rīcībā nebija veidu, kā pierādīt, ka tā tas patiešām ir), parakstījām papīrus un tikām aizvesti līdz mūsu mašīnai. Uz deviņām dienām mūsu rīcībā nonāca Opel Astra - man itin pazīstams mašīnas veids, lai gan, protams, jaunāks par to eksemplāru, ar ko vēl piespiedu kārtā šur tur pavizinājos šī gada pirmajos mēnešos. Tradicionāli kā auto krēsliņš Esterei tika piedāvāts itin pamatīgs salūzis un līdzās tam stipri noplucis krēsliņš, kurš formāli atbilda prasībām, lai gan bija neērts lietošanā un gulēšanā un visādi citādi - nebūt ne izcils eksemplārs. Kaut kādā brīnumainā kārtā Marinai izdevās to piestiprināt (galīgi ne tā, kā tas būtu oficiāli paredzēts), uzlikām navigāciju uz rezrvētu dzīvokli pilsētas centrā un - aiziet, ceļā uz Bukarestes sirdi!

Rezervējot dzīvokli Bukarestes centrā, biju noskaidrojis, ka tā apkārtnē varot bez maksas noparkot mašīnu, taču praksē šis uzdevums tik vienkāršs neizrādījās - visas tuvējās ielas bija mašīnām pārbāztas un beigu beigās vietu atradām tikai dīvainā maksas stāvvietā (tādā, kur nav skaidrs, kādā veidā par stāvvietu var samaksāt, ir zīme ar uzrakstiem rumāņu valodā un nav automātu vai cilvēka, kas naudu pieņems). Tā kā bija jau diezgan vēla vakara stunda, izlēmām riskēt un vismaz pagaidām atstāt mašīnu šajā vietā un cerēt, ka sods nesekos. Novietojām mašīnu, likām Esteri ratos un somas plecos un gājām uz dzīvokli. Dzīvokļa saimnieks bija atstājis instrukcijas, kā mēs tajā varēsim tikt iekš. Atslēga bija atstāta zem akmens uz sētas malas (tik augstu, ka pat man nācās pastiepties), dabūjām to un sekojām instrukcijām, ejot iekšā. Atbilstoši aprakstam, mūsu dzīvoklis atradās otrajā stāvā un tam bija numurs divi. Uzkāpām otrajā stāvā, tur patiešām bija otrais dzīvoklis, mēģināju atslēgt durvis, tikai kaut kā atslēga nederēja. Kad mēģināju to darīt otro reizi, kāds uzsita pa durvīm no otras puses. No tā varējām secināt, ka tas nebija gluži īstais dzīvoklis. Ātri kāpām vēl vienu stāvu augstāk, kur arī bija otrais dzīvoklis. Tā nu secinājām, ka dzīvokļa saimnieks bija viens no tiem cilvēkiem, kas stāvus skaita, sākot ar "ground floor". Vismaz trešā stāva dzīvoklī iekšā mēs tikām. Neko sevišķi labu par šo dzīvokli gan es neteiktu - tas bija ļoti šaurs un depresīvu noskaņojumu raisošs. Labi, ka mums tajā nebija ilgstoši jāuzturās. Estere uzreiz tika nolikta gulēt, bet es gāju meklēt vietu, kur pārvietot mašīnu un kaut ko ēdamu vakariņām.

Turpat netālu no vietas, kur bijām atstājuši mašīnu, ievēroju sīku un ļoti šauru vienvirziena ieliņu, kas veda strupceļā. Lai tajā varētu novietot mašīnu, vajadzēja braukt atpakaļgaitā un ar vienu pusi mašīnas uz trotuāra. Un tur bija viena brīva vieta! Ideāli! Šī iela izteikti izskatījās pēc tādas, kur nebūs jāmaksā, tā nu tur novietoju mūsu auto. Tad pavaicāju Gūglei, kur tuvumā var dabūt kebabus (kas gan cits ap vienpadsmitiem vēl būs pieejams!) un dažu simtu metru attālumā vienu kebabnīcu patiešām atradu. Falafeli tur ar bija pieejami, un tā nu es tiku pie ēdiena gan man, gan Marinai. Turpat blakus gultai (jo citu telpu šajā dzīvoklī nebija) iekārtojāmies un notiesājām savus kebabus/falafelus. Un uzreiz - gulēt.

Rītu sāku ar skrējienu pa Bukaresti. Biju noskatījis, ka netālu no mūsu dzīvesvietas atradās divi parki un biju noskaņojies pa šiem abiem parkiem noskriet man vajadzīgos desmit kilometrus. Diemžēl parki uz sevi liktās cerības pilnībā neattaisnoja un pilnu distanci tajos savākt nevarēja. Plāna izpildei traucēja gan to nepietiekamais izmērs, gan apskates objektu trūkums parkā. Pirmais no parkiem būtu bijis diezgan labs (ar dīķi, alejām un kaut kādām skulptūrām), ja vien tajā esošajās ūdenstilpēs būtu ūdens, taču tās bija nepatīkami sausas, par spīti tam, ka dīķis it kā izskatījās dabīgs, tā vien šķiet, ka ūdeni tajā uzpilda līdz ar tūrisma sezonas sākumu. Izskrēju divus apļus pa šo parku un devos uz otru parku. Tas izrādījās esam vienkaršs klajums, kurā gan bija tādas atrakcijas kā suņu staidzinātava un bērnu laukumiņš, bet manām estētiskajām vajadzībām ar to bija par īsu. Netālu no parka gan atrodas viens no Bukarestes galvenajiem apskates objektiem - psihopāta Čaučesku vērienīgākais un idiotiskākais projekts - Parlamenta pils. Šī būve esot smagākā ēka pasaulē un otrā lielākā administratīvā ēka (aiz Pentagona). Tās (un kompleksa tai apkārt) būves vajadzībām tika nolīdzinātas ar zemi vairākas vēsturiskas Bukarestes daļas, radot grandiozu monstru, kas savā impēriskajā pompozumā tiecas līdzināties tam grandiozumam pēc kura tiecās visi divdesmitā gadsimta pirmās puses diktatori, sākot ar Musolini un beidzot ar Staļinu. Šaubos, ka šis sociālisma ēras mantojums Rumānijai ir ekonomiski izdevīgs, bet šobrīd tas ir visai daudzfunkcionāls un pilda arī tūrisma objekta funkcijas. Man gan pilnībā pietika ar apskatīšanos uz to pa gabalu no parka.

Lai tomēr izpildītu skriešanas plānu, izmetu vēl līkumu uz Bukarestes vecpilsētu, kas izrādījās ļoti pareizi darīts. Nē, daļēji tas tomēr bija nepareizi - agrā svētdienas rītā Bukarestes vecpilsēta bija tik ļoti cūciski piedzīvota, ka uzturēties tajā nebija patīkami. Labi, protams, ka tur jau rosījās daudzas sētnieku brigādes, bet iespaids par vietējo iedzīvotāju drazošanas tradīcijām nekāds pozitīvais man neradās. Kāpēc šī viesošanās vecpilsētā man tomēr šķita laba, pārliecinājos, ka Bukarestes vecpilsēta nav nekas izcili ievērojams un ka tās apmeklējums varētu nebūt obligāts. Nē, gluži pretīga tā arī nebija, bet Rīgai tā zaudē vienos vārtos. Tālab izlēmu, ka būs jāatrod kas saistošāks, ko apskatīt Bukarestē. Atgriezies no skriešanas, pievērsos Internetam un konstatēju, ka vislabākās atsauksmes Bukarestē ir par vietējo Etnogrāfisko muzeju, tālab izlēmām pēc brokastīm un izvākšanās no dzīvokļa doties tieši uz turieni.

Kafejnīcā kvartāla attālumā no mūsu naktsmītnes pirmo reizi nobaudījām sekojošajās dienās par tradicionālām kļuvušas lietas - kišu (tas ir tāds franču pīrāgs, vajadzētu kaut kad saņemties tādu pagatavot) un karsto šokolādi rumāņu-bulgāru gaumē. Par šokolādi būtu vērts pastāstīt detalizētāk - populārākā prakse tur ir tāda, ka tev atnes karstu saputotu pienu un šokolādi uz kociņa (var būt arī "monētiņu" veidā, bet biežāk tomēr uz kociņa), un tad tavs uzdevums ir pašam nodrošināt, ka šokolāde izkūst pienā - ar intensīvu maisīšanu. Diemžēl mums tā arī neizdevās nevienā veikalā novērot šis speciālās karstajam dzērienam paredzētās šokolādes uz kociņa pārdošanā. Lai arī rīts bija dzestrs, bija patīkami sēdēt ārā uz terases, atceroties, ka iepriekšējā rītā ceļā uz lidostu vēl bijām satraukušies par nepaslīdēšanu uz ledus. Bukarestē tikām pa dienu bija gaidāms ap plus divdesmit grādiem un pirmo reizi šogad varēju uzvilkt šortus.

Mazliet ieturējušies, devāmies uz auto un braucām uz Brīvdabas muzeju. Salīdzinoši ar savu kolēģi Rīgā, Bukarestē tas atrodas tuvāk pilsētas centram, ir teritorijas ziņā šaurāks un līdz ar to koncentrētāks. Tā kā mēs tur bijām relatīvi agrā stundā, tad muzejs nešķita vēl gluži par simts procentiem vaļā - vairumā māju iekšā tikt nevarēja, bet droši vien pietiekamu ieskatu varēja gūt arī no tām mājām, kurās paviesojāmies. Kopumā var secināt, ka zemnieku dzīves apstākļi un māju iekārtojums droši vien lielākoties Eiropā bija ļoti līdzīgs, vismaz nekādus pārsteigumus mēs tur nepiedzīvojām. Kas gan Rumānijā bija sastopams un Latvijā diez vai - tās ir mājas, kas būvētas daļēji zem zemes. Doma tur laikam ir tāda, ka tādu zemē iegremdēu māju ziemā mazāk nepieciešams kurināt, toties vasarā tajā nav tik karsti. Vēl no mūsu Etnogrāfiskā muzeju Bukarestes variants atšķīrās ar milzīgu kaķu daudzumu. Rumānijā vispār, kā rādās, ir ļoti daudz klaiņojošu kaķu, bet šajā muzejā to bija īpaši daudz, tai skaitā bija viens brīnišķīgs skats, kur mājā apmeklētājiem bija atļauts tikai ielūrēt no priekštelpas, visur tālāk savilkti striķi un pat aizliegts fotografēt, bet guļamistabā uz spilvena iekārtojies mincis. Tā šis muzejs tika pie jauna nosaukuma: Brīvdabas kaķu muzejs (vai Entogrāfiskais kaķu muzejs, kā tev labāk tīk). Tuvāk mūsu apmeklējuma beigām, muzejs jau sāka pildīties ar citiem apmeklētājiem, bet mēs devāmies vēl pastaigāt pa tuvējo parku.

Te nu jāsaka - tas parks, kuram blakus atrodas Brīvdabas muzejs, izrādījās nesalīdzināmi simpātiskāks par tiem, kuros biju paviesojies no rīta. Daļa tā atrodas uz tievas un garas pussalas un šajā svētdienā tur bija daudz atpūtnieku gan ar bērniem, gan ar suņiem, nopirkām pa vālītei ceptas kukurūzas un patīkami izstaigājāmies. Šī Bukarestes daļa noteikti bija labāka izvēle par pilsētas centru. Vēl bija interesanti, ka šajā parkā bija laukums ar ES karogu un tam apkārt - ievērojamu eiroierēdņu skulptūrām. Tā rādās, ka rumāņi ar savu dalību Eiropas Savienībā ir diezgan apmierināti un no tās nekaunās. Izstaigājām parku, kāpām auto un devāmies Melnās jūras virzienā.

* Bulānija = Bulgārija + Rumānija