Kazhes pierakstu burtnīca

No Varnas mēs braucām uz Nesebaru - vienu no UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautajām Bulgārijas pilsētām, kuru biju apskatījis arī savas iepriekšējās vizītes šajā apvidū laikā. Pilsētas vēsture ir gana sena - otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras tur dzīvojuši trāķieši, pēcāk šo reģionu kolonizēja Grieķija, veidojot Mesambrijas pilsētu. Grieķus nomainīja romieši mūsu ēras pirmajos gadsimtos, tad nāca viduslaiku ciemata ēra un renesanses laikmets. Visvairāk patiesībā Nesebarā jūtams viduslaiku gars.

Mūsu vizīte Nesebarā iezīmējās ar to, ka šajā sezonā pilsētā ir patīkami kluss - kamēr nav tūristu, nav arī uzmācīgu tirgotāju. Protams, laiks varētu būt siltāks un mazāk vējains, bet nevar jau gribēt visu. Smuki jau tur ir, par to nav šaubu, bet vienīgais, ko reāli par mūsu pastaigu pilsētā varu izstāstīt, ir izcilie rezultāti pilsētas slēpņu meklēšanā - manuprāt, mēs tur veselus piecus slēpņus mēģinājām atrast ar vienādi iztrūkstošiem rezultātiem. Sen nav tā, ka tas kādu uztrauktu, bet pieci neatrasti slēpņi vienmēr ir iespaidīgāk nekā viens neatrasts slēpnis.

Izgājām ārpus Nesebaras centra, meklējot iespēju tikt pie pusdienām, apmeklējot tematisku kafejnīcu, kurā varējām apskatīt raketi, ar kuru spēlējis Grigors Dimitrovs. Ja gadījumā tu nezini, kas ir Grigors Dimitrovs, tad tas ir visu laiku slavenākais bulgāru tenisists, kas turklāt kādu laiku bija Marijas Šarapovas sirdsdraugs. Panākumu ziņā - iespaidīgāks par Ernestu Gulbi, jo pasaules rangā ir bijis trešajā vietā, tiesa, līdz Grand Slam turnīru fināliem (pagaidām) neaizsniedzoties. Tā nu mēs ēdām, skatījāmies uz Dimitrova raketi un gar kafejnīcas logu vienu pēc otra staigājošiem kaķiem.

No Nesebaras turpinājām ceļu uz Burgasu. Tur mūs gaidīja vēl viens dzīvoklis uz divām naktīm, un šajā reizē bija arī par parkošanos padomāts - diezgan īpatnējā veidā, bet tomēr bija. Proti, dzīvokļa saimniece mūs nogādāja pāris kvartālu attālumā viņas radu mājas pagalmā, kur izcili šaurā vietā, iespēju robežās neiznīcinot puķu dobi, bija iespējams noparkot auto. Aktuāli tas bija tālab, ka šajā reizē mūsu dzīvesvieta bija izteikti iekšā "zilajā zonā" un domāt par alternatīviem risinājumiem patiešām negribējās. Vakarpusē bijā pastaigā pa piejūras parku (tāds Burgasā ir pieejams itin līdzīgā veidā kā Varnā), ieēdām picērijā un - pie miera.

Kas notika nākamajā rītā? Protams, es gāju skriet. Bija patīkams dzestrs rīts, piejūras parks izrādījās turpināmies piejūras celiņā, kurā teorētiski varēja gadīties arī pa kādai mašīnai, bet reāli bija ļoti mierīgi. Mēģināju uzstādīt personīgo kilometra rekordu, un pēc 700 metriem gāju pa priekšu grafikam, bet tad jaudas pietrūka un padevos. Nekas - gan citreiz būs labāk! Vispār šādi rīta skrējieni ārzemju ceļojumos pēdējā laikā man ir viena no iecienītākajām ceļojumu daļām - cits veids, kā izjust svešas vietas.

Pēc tam devāmies prom no Burgasas, bet ar plānu atgriezties tajā. Proti, braucām uz netālo Sozopoli - vēl vienu senu pilsētu Melnās jūras krastā, savā ziņā itin līdzīgu Nesebarai. Jāsaka godīgi - šīs pilsētas ir viena otrai tik līdzīgas, ka man pat ir grūti atpazīt, kurā bildē ir kura pilsēta. Šķiet, ka Sozopole ir tā no viņām, kurai ir labāk saglabājušies mūri un tā ir pilsēta, kurā savulaik (proti, relatīvi nesen) tika atrastas Jāņa Kristītāja mirstīgās atliekas (pilnīgi bezvērtīgs fakts, protams). Nav tā, ka es ļoti daudz varētu pastāstīt par to, ko tur darījām un pat to, vai tur ēdām. Ā, šķiet, ka atcerējos - atšķirībā no Nesebaras, kur ar mašīnu iebraucām pašā vecpilsētā, Sozopolē ar mašīnu iekšā netikām, noparkojāmies gabaliņu ārpus tās, tad gājām pa perimetru vecpilsētai gar piekrasti, tomēr pēcāk mazliet paviesojāmies arī iekšpilsētā. Labi, gana.

Atgriezāmies Burgasā. Devāmies kārtīgāk izstaigāt piejūras parku un gājēju ielu, kas uz turieni veda. Atkal neatradām čupiņu slēpņu, uzēdām vakariņas un - viss, kas par šo stāstāms. Tā kā par pilsētu nekā sakāma man nav, kādu bišķīti pasūdzēšos par infrastruktūras kvalitāti Bulgārijā. Proti, ietvju kvalitāte Bulgārijā ir vienkārši izcili slikta - šķiet, ka vairums lielo pilsētu pirms kādiem 30-40 gādiem tika pilnībā bruģētas (vai bruģēts nav īstais vārds) ar kvadrātiskām plāksnītēm, kuras sen ir nokalpojušas un kuras lielākoties neviens nekur nav nomainījis, līdz ar to gājēju daļas pilsētās ir vieni vienīgi kalniņi. Dažviet gadās kaut kas nomainīts, bet lielākoties - pat ne vesela kvartāla garumā, radot iespaidu, ka ietves ir māju īpašnieku, nevis pilsētas atbildība, līdz ar to kādai vienai atsevišķai mājai ietve var būt nomainīta, bet viss tai apkārtējais ir bezcerīgi skumjš. Šajā ziņā Bulgārija galīgi nav paredzēta ne cilvēkiem ar bērnu ratiņiem, ne cilvēkiem ar ratiņkrēsliem, ne droši vien arī cilvēkiem ar skūteriem, skrituļslidām, dēļiem vai pat pilsētas tipa velosipēdiem. Līdz ar to šajā valstī situācija nav labāka kā Rīgā - un tas nav pozitīvs rādītājs nevienai pilsētai!

Nākamajā rītā atkal bija Marinas kārta skriet pa Burgasu, bet pēc tam - mūsu kārta turpināt ceļu. Šī bija laikapstākļu ziņā otrā sliktākā diena ceļojumā un, protams, mūsu plānos tajā bija vairāk laika pavadīt brīvā dabā ārpus pilsētām. Mēs devāmies uz dabas parku, kas atrodas tuvumā pilsētai ar nosaukumu Šumena. Parkā bija ieplānota pieturvieta pie kādas dabas takas. Pirmais takas posms mūs ved uz ūdenskritumu, gājiens uz kuru bija ļoti kvalitatīvs - ar Esteri pie rokas pa tik stāvu maršrutu vēl gājuši nebijām. Diezgan droši tā nebija bērniem paredzēta izklaide. Labākais, ka pašu ūdenskritumu mēs ne tikai neieraudzījām, bet pat nesadzirdējām. Vai nu nebija ūdens vai mēs vienkārši kaut ko nesapratām. Skati uz klintīm gan tāpat bija pietiekami iespaidīgi, arī bez ūdenskrituma.

Turpat netālu no takas uz ūdenskritumu sākuma ceļmalā bijām atstājuši auto un uz nākamajiem objektiem parkā gājām ar kājām (un ratiem). Mazliet līņāja, bet ne kritiski, un ceļā uz alu (kas bija nākamais objekts) Estere iemiga, tālab nākamos apskates punktus varējām mierīgi apmeklēt pa vienam. Ala izmēru ziņā nebija nekas tāds, ko nevarētu atrast Latvijā, bet vismaz tajā varēja kādu gabaliņu ielīst iekšā, taču manu progresu apturēja vēlme pārmērīgi nenošmulēties. Pēc tam šo pašu uzdevumu paveica arī Marina - jā, alas apmeklējuma feinākā daļa bija iekļūšana tajā pa ne pašām svaigākajām trepēm pasaulē. Vēl aizčāpojām līdz trešajam apskates punktam - mazākam ūdenskritumam, nekā tas, kuru neatradām, un tad devāmies atpakaļ uz auto.

Nakšņot mums bija paredzēts reģiona lielākajā pilsētā Šumenā, bet pa ceļam vēl izlēmām piestāt pie kāda īpaša nozīmīga Bulgārijas vēstures objekta - Madaras jātnieka. Šis jātnieks ir viens no Bulgārijas lielākajiem lepnumiem kultūrvēstures ziņā - mūsu ēras astotajā gadsimtā tapis visnotaļ iespaidīga izmēra grebums klintī, kurā atveidots jātnieks zirgā. Bulgāri ļoti lepojas ar savas valsts seno vēsturi - kam par pamatu vismaz daļēji ir tas, ka impērijas laiki ir palikuši ļoti senā pagātnē - otrā bulgāru impērija savu pastāvēšanu beidza 14. gadsimtā un mūsdienās nekā citādāk, kā par Eiropas nomali, Bulgāriju nenosauksi. Un Madaras jātnieks ir viens no šīs senās valsts simboliem. Man nav īsti skaidrs, kā tas ir tapis tik pamatīgā augstumā klints sienā (vai ir mainījies reljefs vai arī tika lietotas kādas pietiekami sarežģītas metodes, nolaižot mākslinieku lejā no klints) un laikam nevienam nav īsti skaidrs, kāpēc tas ir tapis, bet tāds nu tas ir, un tas noteikti ir viens no tūristus labāk pievilinošajiem objektiem Bulgārijas iekšienē. Līdz jātniekam gan nav nemaz tik viegli nokļūt - pie tā ved visnotaļ daudz pakāpienu, kas kļuva Esterei par līdz šim pārliecinoši nopietnāko kāpņu piedzīvojumu (un mēs bijām ļoti pārsteigti, ka viņa patiešām pati tur spēja uzkāpt). Jātnieku apskatījām, gluži visu parku tam apkārt izstaigāt mēs noteikti nebijām gatavi, bet vismaz vēl kādu gabaliņu paieties varējām. Rezultātā es vienpersoniski pagājos vēl lielāku gabaliņu (Marina un Estere pieveica vēl vienu kāpņu posmu, bet es devos vēl augstāk) - proti, apskatīju arī Madaras cietokšņa drupas, kuras pašas par sevi nebija nekas izcils, bet skati uz apkārtni no tām pavērās patiešām iespaidīgi.

Pēc šīs pastaigas braucām uz Šumenu, kur pilsētas labākajā kafejnīcā atbilstoši Foursquare (kura nebija nekas izcils) ieturējām vēlās pusdienas/agrās vakariņas, un tad braucām uz mūsu rezervēto dzīvokli. Atšķirībā no citām pilsētā mūsu maršrutā, Šumenā dzīvokli bijām rezervējuši ārpus pilsētas centra, un jāsaka - dzīvoklis mūs pamatīgi pārsteidza. Galvenokārt ar to, cik ļoti tā vieta, kurā mēs apmetāmies atšķīrās no visas apkārtnes - tāda pelēka liela iela, kas ved uz pilsētas centru, viss noplucis un drūms, bet te - viss iekārtots izcili glīti un pamatīgi rūpējoties par komfortu (kā šķiet, tur reizēm dzīvo saimnieku dēls), plašas telpas, brīnišķīgs dārzs, kurš īpaši brīnišķīgs ir tuvāk rudenim, kad tajā var baudīt turpat augušas vīģes. Un - kas bija īpaši jauka detaļa - saimnieki mums bija sagatavojuši pa pudelei tumšā alus - it kā sīkums, bet ļoti patīkami (it īpaši - ka alus ir tumšs!). Es vēl vakarā aizbraucu uz centru uz veikalu pēc kaut kādiem nepieciešamiem sīkumiem, bet pašas Šumenas apskati atstājām nākamajam rītam.

Mans personīgais rīta plāns bija ļoti aizraujošs - proti, Šumenā atrodas brīnišķīgs objekts - Bulgārijas valsts 1400 gadu jubilejai veltīta monumentāla kompozīcija kalna galā, uz kuru ved 1400 pakāpieni, simbolizējot šos 1400 gadus. Tā šķita ļoti jauka doma - uzskriet šos 1400 pakāpienus kalnā. Bija gan zināms gabaliņš līdz pakāpienu startam, un jau tas sanāca gana interesanti. Google maps ieteikums mani vispirms mēģināja no lielā ceļa aizvest pa taku, kas veda čigānu ciematā, kam es īsti gatavs nebiju, tad otrajā reizē ieteikumam tomēr paklausīju, un ja gluži taboram cauri neskrēju, tad ļoti bomzīgus mazdārziņus gan iepazinu tīri labi. Nevaru teikt, ka nemaz nebūtu bijis baisi. Muļķīgākais gan šajā situācijā bija tas, ka šādā veidā es biju uzskrējis līdz apmēram kalna pusei, kad sasniedzu kāpnēm. Un ko tas nozīmēja? Ka jāskrien vien vispirms lejā pa kāpnēm, jo citādi jau nebūs "godīgi". Interesanti bija tas, ka tā īsti man neizdevās saprast, kur tieši sākas tie īstie pakāpieni, tāpēc laikam aizskrēju vēl kādu gabaliņu tālāk par paredzēto. Beigu beigās biju ticis līdz upei - tur jau tiešām tālāk vairs lejup doties nevarēja, un sāku skriet kalnā.

Tā bija diezgan man nebijusi pieredze. Ja tev ir jautājums, vai 1400 pakāpienu ir daudz, tad vari iztēloties, ka tas ir līdzīgi kā uzskriet pa kāpnēm uz, piemēram, 70. stāvu. Un, nē - tas nemaz nav viegli, un katrs nākamais stāvs ir grūtāks, līdz ar to uz beigām jau biju diezgan pamatīgi nomocījies. Taču gandarījums bija ļoti liels, lai arī jau iepriekš zināju, ka pats monuments galīgi nav nekas tāds, kā dēļ es būtu motivēts kaut kur augstu kāpt - tāda masīva sociālisma apstākļos tapusi kompozīcija, kas savā elegancē ir pielīdzināma, piemēram, Uzvaras piemineklim. Bet tas jau galīgi nebija pats svarīgākais. Otrajā piegājienā lejā centos gluži visu ceļu pa kāpnēm neskriet, bet izmantot alternatīvus variantus, kas lejā veda pakāpeniskāk, tad vēl kādi 3-4 kilometri vieglas skriešanas dzīvokļa virzienā, un darbiņš padarīts!

Uz to laiku arī Marina un Estere bija gatavs startam, kāpām auto, braucām uz centru un devāmies meklēt brokastis. Vispār, kas attiecas uz brokastošanu kafejnīcās, šādu tradīciju Bulgārijā sevišķi daudz laikam nav, bet Šumenā mums ar to gāja īpaši skumji. Kafejnīcu ir ļoti daudz, bet neviens tur neko neēd, un tur patiešām arī neko ēdamu nevar dabūt - faktiski visi sēž ar kafiju un cigaretēm, un pļāpā. Protams, šādas brokastis ir diezgan diētiskas, bet par veselīgām tās gan nenosauksi. Tā nu sanāca, ka neko vairāk kā dzērienus mēs tur patiešām neatradām, kaut cik apskatījām pilsētu un beigu beigās sapratām, ka kaut ko ēdamu te varēs dabūt tikai lielveikalā, un tā beigu beigās arī izdarījām. Kā pilsēta Šumena nav nekas izcils, tās viens no iespaidīgākajiem objektiem ir milzīgs grausts pilsētas centrā, kas droši vien ir diezgan simbolisks. Lai būtu kāds mērķis, aizgājām līdz Šumenas dzelzceļa stacijai, un tad gājām atpakaļ. Sevišķi kavēties Šumenā nevarējām, jo jau pusdienlaikā mums bija jābūt nākamajā pilsētā - Rusē - lai tur piedalītos vietējās orientēšanās sacensībās. Par Rusi un ceļojuma noslēgumu - nākamajā reizē!