Neoficiālais Vienības brauciens 2021
Jau ceturto reizi augusta pēdējā nedēļas nogalē risinājās Neoficiālais Latvijas riteņbraucēju Vienības brauciens. Šoreiz dalībnieku skaits bija mazākais no visiem gadiem, taču manis paša apņēmību braukt tas, protams, nekādi neietekmēja un domāju, ka arī tie pārējie, kas šajā pasākumā piedalījās, savu izvēli nenožēloja.
Par maršrutu sev šoreiz biju izvēlējies posmu Valga - Smiltene - Valmiera - Limbaži - Ragana - Rīga, kam man vajadzēja dot distanci aptuveni 210 kilometru garumā. Atbilstoši iepriekšējo gadu novērojumiem - optimāla kilometrāža vienas dienas braucienam. Sākotnēji biju domājis no Rīgas ar vilcienu izbraukt piektdienas vakarā, pārnakšņot Valgā vai Valkā (atkarībā no pieejamām naktsmītnēm) un tad agrā rīta stundā sākt mīšanos mājup. Beigās tomēr izlēmu no naktsmāju varianta atteikties. Īsumā - ja brauc ar nakšņošanu, tad ir jādomā par vakara un rīta ēdienreizēm, kaut kā jāmenedžē līdzi ņemamas mantas (prasās kaut kas vairāk nekā tas, kas mugurā), plus ņemt smalkāku naktsmītni šķiet stulbi, ja tev vajag tik vien kā pārgulēt, bet prastāku nepatīkami, jo kas zina, kāda būs gulēšana. Līdz ar to izlēmu vien darīt kā pirmajā Neoficiālajā, kad startēju no Rēzeknes pusdienlaikā, proti, doties uz Valgu ar rīta vilcienu.
Sev raksturīgā stilā biju tuvu tam, lai nokavētu izbraukšanu no Rīgas, pārāk ilgi nočammājoties ar priekšējā lukturīša uzstādīšanu uz velosipēda, tad vēl uz ielas pajuka aizmugurējais lukturis, kuru nācās pa galvu, pa kaklu vākt kopā, bet beigās jau trīs minūtes pirms vilciena atiešanas no Rīgas centrālās stacijas es jau biju vagonā. Atšķirībā no citiem gadiem šoreiz nebiju apgādājies ar kādu lasāmu grāmatu, bet lielāko daļu ceļa pavadīju, pildot Duolingo uzdevumus telefonā (tālredzīgi biju paņēmis līdzi powerbanku jeb spēka vācelīti, tādējādi satraukties par telefona baterijas dzīvotspēju nebija pamata). Pulksten 13:45 vilciens iebrauca Valgas stacijā (jā, jau iepriekšējā dienā biju aizpildījis Covidpass ar saviem plāniem no Igaunijas iebraukt Latvijā - tas šķita stipri absurdi, bet - ko vajag, to vajag), krāmējos ārā un sāku ceļu mājup.
Vērts piebilst, ka šosejas ritenis nebija lietots divus gadus - tā kā pērn Neoficiālo braucu ar MTB, tad šosejas ritenis bija paspējis kārtīgi noputēt. Paldies Mārtiņam, kurš man iedeva jaunas skrūves kurpju stiprinājumiem pazudušo vietā, līdz ar to biju pilnā kaujas gatavībā. Kas man bija paņemts līdzi mazajā Camelbak somiņā? Rezerves kamera, pumpis, atstarojošā veste, stūres lukturis (kamēr gaišs, to uz stūres neliku), pieres lukturis (rezervei), trīs šokolādes batoniņi, pase (tomēr iebraukts Igaunijā), zip lock maisiņš (lai ielikt tur pasi un telefonu lietus laikā), spēka vācelīte un vads, telefons, naudasmaks un bezvadu austiņas savā lādējamajā kastītē (vēl komplektā, protams, bija ūdens pudele, bet tā jau dzīvo uz rāmja, nevis iestūķēta somiņā).
Negaidītā veidā mani lutināja laikapstākļi. Rīgā bija lijis un arī laika prognoze (precīzāk - meteoroloģiskie minējumi) nebija labvēlīga, tikām realitātē visu maršrutu veicu sausā veidā, par to - liela pateicība Lietus mātei. Sākums nebija sevišķi viegls, bet īsti ar to arī nebiju rēķinājies. Sānvējš, pamazām piešaušanās pie tā - kā tas vispār ir, braukt ar riteni, bet ar laiku visam vajadzētu ieiet normā. No Igaunijas ārā tiku bez sarežģījumiem, līdz ar to pirmā lieta, kas nenoderēja - pase. Ā, un otrā - zip lock maisiņš. Lai ceļš nebūtu pārāk vienmuļš, tā laikā klausījos audiogrāmatu / radioteātri (konkrētais saturs bija pa vidu starp šīm divām kategorijām) - 2017. gadā tapušu Ingas Ābeles "Klūgu mūka" iestudējumu. Materiāls gan ir tik apjomīgs, ka ne pusi no tā nepaspēju noklausīties, bet tā jau nav problēma. Drošības labad šādos pasākumos izmantoju tikai vienu austiņu, lai saglabātu pilnvērtīgāku kontroli pār to, kas notiek man apkārt.
Pirmais nelielais sarežģījums - tilta remonts kaut kur posmā starp Valku un Smilteni. Problēmas radīja ne jau remonta fakts, bet gan apbraukšana pa granti. Ar šosejas riepām vienmēr ļoti uztraucos, ja nākas nobraukt nost no asfalta, jo varbūtība pārsist riepu ir liela. Par laimi nekādas problēmas neradās. Smiltenē bija pirmā nosacītā pietura - uz aptuveni pusotru minūti, lai satiktos ar vietējo futbola vēstures entuziastu un saņemtu USB puļķi ar materiāliem. Nopietnāku pauzi gan vēl taisīt negribēju, par maz nobraukts, ripoju vien tālāk. Vēl vienu diezgan īsu pieturu uztaisīju pusceļā starp Smilteni un Valmieru, kur iedzēru dažus malkus ūdens un apēdu vienu šokolādes batoniņu, pie reizes noziņojot Marinai, ka viss pagaidām iet pēc plāna. Lielākā pieturvieta visā maršruta garumā man bija Valmierā - tur piestāju, lai ieēstu pusdienas. Lieki laiku tērēt, protams, negribās, tāpēc benzīntankā uzēst burgeri un uzdzert sulu šķita gana adekvāts risinājums. Visu sulu izdzert neizdevās, tāpēc atlikumus iepildīju velopudelē.
Nākamais posms - līdz Limbažiem - bija savā ziņā visatbildīgākais. Te vajadzēja sasniegt ceļa viduspunktu, kas ir emocionāli visai svarīgs mirklis. Kājas man bija sākušas sūdzēties, ka tās nav radušas pie intensīvas velobraukšanas, jau ļoti ātri, bet labi zināju, ka nav pamata raizēm - ar šādām sūdzībām var braukt stundām ilgi, sliktāk vēl ļoti ilgi nekļūs. Tomēr Limbažos bija radušās mazliet citas sūdzības - man bija nosaluši kāju pirksti. Diena nebija no karstajām un, braucot ar riteni, pēdām jau nekāda dižā kustība nesanāk. Benzīntankā paņēmu šokolādes dzērienu un cerēju, ka tas mani mazliet sasildīs. Pārsteidzošā kārtā tā patiešām arī notika. Iespējams, ka vakars gluži vienkārši bija siltāks par dienu, bet būtiskākais - turpinājumā par aukstumu nesūdzējos.
Vispār jāsaka - šis maršruts bija ideāls tādā ziņā, ka tas bija ļoti glīti sadalīts posmos ar līdzīgiem attālumiem (trīsdesmit līdz četrdesmit pieci kilometri starp primārajiem orientieriem). No Limbažiem tālāk devos Raganas virzienā (atkal - ap 35 kilometriem), pauzi tad atkal taisīju Raganā. Šajā reizē - tik vien, kā izdzēru atlikušo sulu, dažas minūtes, un atkal dodos ceļā. Tagad kļuva principiāli pārmērīgi nebremzēt - gribēju līdz tumsai tikt uz Veclaicenes šosejas, kur ir dalītās joslas (un platā mala) un līdz ar to mazāks stress par braukšanu diennakts tumšajā laikā. Pārsteidzoši, bet patiešām ar šo lietu galā tiku - pa īstam nakts iestājās tajā brīdī, kad jau biju Rīgas pievārtē. Posmu Ragana - Centrs biju cerējis sadalīt divās aptuveni līdzīgās daļās, tomēr sanāca tā, ka atkal nācās bez pauzes braukt ilgāk kā stundu, jo gluži vienkārši pa ceļam nebija neviena benzīntanka. Un, tā kā man bija beidzies ūdens, tad apstāties tāpat vien šķita bezjēdzīgi (patiesībā - pamatīgi jau nāca virsū slāpes).
Tomēr līdz kārtējam Statoilam izturēju (tas, kurš atrodas Rīgas pievārtē, ir mazliet vairāk kā 10 kilometru attālumā no Esplanādes Raiņa), tur paņēmu vēl vienu sulu, saldējumu un pats svarīgākais - iegāju tualetē. Tā bija vispār Laime pilnīga. Un tad vairs tik vien, kā tikt līdz centram. Lai uzlabotu savu mentālo noskaņojumu, šajā brīdī izslēdzu Ingu Ābeli, pārejot uz pleilisti ar pirms dažiem gadiem maratonam sagatavotu pozitīvo dziesmu pleilisti, un atkal viss bija labi.
Raiņa pieminekli sasniedzu aptuveni 22:15. Ja ņem vērā, ka startējis biju 13:45, ceļā bija pavadītas astoņas ar pusi stundas, no tām apmēram viena stunda - dažādās pieturvietās, pārējais - godprātīga mīšanās. Veiktā distance - 211.8 kilometri. Vidējais ātrums - 28.6 kilometri. Pēc maniem standartiem - visai cienījami.
Ceļā uz mājām (kas vairs neskaitās daļa no Neoficiālā) gan pamanījos visai tizli nokrist uz sāna krustojumā (velokurpe atteicās izklikšķināties no kājas), bet bez sevišķām sekām - labi, ka bija kārtīgi velocimdi, kas labi amortizēja kritienu.
Nākamajā dienā satiku tos nedaudzos cilvēkus, kas ieradās uz brauciena noslēgumu (vēl daži palika ārpus bildes un vismaz viens bija braucis, bet neieradās uz šo pasākuma daļu), un tad jau sāku domāt - kādu distanci braukšu nākamgad. Kā allaž ir doma, ka nākamreiz vismaz dažus treniņbraucienus pirms pasākuma vajadzētu veikt, bet pārmērīgi uzticēties sev laikam nevaru. Taču šaubu nav - nākamgad notiks piektais (jubilejas) Neoficiālais Vienības brauciens! Uz tikšanos!