Saules atspulgs
Lasot Regīnas Ezeras "Saules atspulgu", es pat nenojautu, ka šis stāsts ir tapis sešdesmitajos gados, proti, gan noskaņas ziņā, gan arī jautājumos, par kuriem autore atļaujas tajā runāt, tas īsti neatšķiras no vēlīnākiem Ezeras darbiem, kas tapa laikā, kad padomju savienības dienas jau bija gandrīz vai skaitītas. Cita starpā šajā darbā pat tiek pieminēti radinieki, kas karojuši leģionā un ka šādu radinieku dēļ cilvēkam daudz kas bija liegts.
Stāsts ir par kādu vīrieti, kas Rīgā strādā laikraksta redakcijā un ne pārāk strauji virzās uz priekšu pa karjeras kāpnēm un viņa ģimenes dzīvi. Viņa pirmā sieva ir mirusi, no laulības palikusi meita, kura nu jau ir pilngadīga, viņš ir apprecējies otro reizi ar sievieti, kas ir par viņu jaunāka un kura viņa dēļ (vai vismaz - daļēji viņa dēļ) atteicās no savām ambīcijām par mākslinieci. Tagad (vismaz vasaras sezonā) viņa mīt laukos (vasarnīcā), kamēr viņš tur ierodas vien nedēļas nogalēs. Viņam streiko sirds un lielā mērā - arī nervi. Meitai ir draugs, draugam nomirst māte. Galvenajam varonim, kurš par šo māti dzirdējis tik vien kā vārdu un ciematu, no kura viņa nākusi, sāk rasties sajūta, ka viņam ar šo sievieti reiz ir bijis sakars un ka meitas draugs varētu būt arī viņa dēls. Tikām ar paša sievu viņa attiecības sastāv no neizrunāšanās par problēmām, aizvainojumiem (bieži par neko) un abu sajūtas, ka viņi nedzīvo tā kā vajadzētu. Papildu dramatiska situācija rodas apstākļos, kad uz viņa sievas dzimšanas dienu ierodas daži cilvēki no redakcijas, kuru galvenā vērtība ir "noderīgums".
Stāsts, cik var saprast, ir tipiski ezerisks. Cilvēki, kuri katrs jau it kā nebūtu tieši slikts, bet savu dzīvi aizvadoši noteikti ne pilnvērtīgi un noteikti ne laimīgi. Ikdienas rutīna, kas tevī rada trupi no iekšpuses. Sieviete, kura upurējas vīrieša dēļ, lai arī šis upuris ir nevajadzīgs. Stāstam ir it kā laimīgas beigas, ko autore jau savlaicīgi anonsē, bet - par kādām laimīgām beigām tu vari runāt dzīvē, kurā vīrietis jūtas nenovērtēts, bet sieviete alkst dzirdēt savu vārdu kaut vai tāpēc, lai kāds palūgtu vēl kafiju? Spēcīgi un depresīvi, kā jau tas Ezerai piedienas.
Stāsts ir par kādu vīrieti, kas Rīgā strādā laikraksta redakcijā un ne pārāk strauji virzās uz priekšu pa karjeras kāpnēm un viņa ģimenes dzīvi. Viņa pirmā sieva ir mirusi, no laulības palikusi meita, kura nu jau ir pilngadīga, viņš ir apprecējies otro reizi ar sievieti, kas ir par viņu jaunāka un kura viņa dēļ (vai vismaz - daļēji viņa dēļ) atteicās no savām ambīcijām par mākslinieci. Tagad (vismaz vasaras sezonā) viņa mīt laukos (vasarnīcā), kamēr viņš tur ierodas vien nedēļas nogalēs. Viņam streiko sirds un lielā mērā - arī nervi. Meitai ir draugs, draugam nomirst māte. Galvenajam varonim, kurš par šo māti dzirdējis tik vien kā vārdu un ciematu, no kura viņa nākusi, sāk rasties sajūta, ka viņam ar šo sievieti reiz ir bijis sakars un ka meitas draugs varētu būt arī viņa dēls. Tikām ar paša sievu viņa attiecības sastāv no neizrunāšanās par problēmām, aizvainojumiem (bieži par neko) un abu sajūtas, ka viņi nedzīvo tā kā vajadzētu. Papildu dramatiska situācija rodas apstākļos, kad uz viņa sievas dzimšanas dienu ierodas daži cilvēki no redakcijas, kuru galvenā vērtība ir "noderīgums".
Stāsts, cik var saprast, ir tipiski ezerisks. Cilvēki, kuri katrs jau it kā nebūtu tieši slikts, bet savu dzīvi aizvadoši noteikti ne pilnvērtīgi un noteikti ne laimīgi. Ikdienas rutīna, kas tevī rada trupi no iekšpuses. Sieviete, kura upurējas vīrieša dēļ, lai arī šis upuris ir nevajadzīgs. Stāstam ir it kā laimīgas beigas, ko autore jau savlaicīgi anonsē, bet - par kādām laimīgām beigām tu vari runāt dzīvē, kurā vīrietis jūtas nenovērtēts, bet sieviete alkst dzirdēt savu vārdu kaut vai tāpēc, lai kāds palūgtu vēl kafiju? Spēcīgi un depresīvi, kā jau tas Ezerai piedienas.
2021-08-29
comments powered by Disqus