Kazhes pierakstu burtnīca

Jau piekto gadu pēc kārtas organizēju (ja to šādi būtu nepieciešams saukt) Neoficiālo Latvijas riteņbraucēju Vienības braucienu - proti, augusta pēdējā nedēļas nogalē tie, kam bija šāda vēlme, varēja izbraukt maršrutu vismaz 50 kilometru garumā, kuram vajadzēja noslēgties Rīgā. Slinkums katru gadu atstāstīt to, kāda ir šī pasākuma būtība, tālab to nedarīšu. Ļoti ceru, ka nākamgad man būs iedevsma jau savlaicīgāk izziņot šo pasākumu, to aktīvāk reklamēt un piešķirt tam jaunu dzīvību (šogad dalībnieku skaits, šķiet, bija starp 15 un 20, kas ir tālu no diviem pirmajiem gadiem, kad aktivitāte bija būtiski augstāka). Kā parasti, vairāk par to, kā gāja man pašam, kur braucu, ko redzēju, kādi secinājumi.


Citus gadus jau savlaicīgi biju izlēmis, kāds tieši būs mans maršruts, kamēr šogad šis atlika uz faktiski pēdējo brīdi. Proti, tā kā biju izlēmis startēt no Rīgas un braukt apļveida maršrutu, nebiju piesaistīts sabiedriskā transporta grafikam un līdz ar to bija vieta manevram. Sākotnēji biju tēmējis uz loku Rīga - Ķekava - Vecumnieki - Valle - Bauska - Eleja - Rīga, taču vakarā pirms izbraukšanas attapos, ka manā plānā būs gan ceļu remonti (Bauskas šosejas posms ap Baložiem), gan vienkārši grants. Un, tā kā braukt plānoju ar šosejas riteni, kuram ir totāli gludās riepas, šāds segums diez vai būtu optimāls. Līdz ar to notika maršruta korekcija, tam pārtopot par Rīga - Ogre - Ķegums - Lielvārde - Aizkraukle - Daudzeva - Zalve - Sproģi - Valle - Vecumnieki - Rīgas HES - Rīga. Un vēl pēdējais variants jau pavisam pirms izbraukšanas - pārcelšanos uz Daugavas kreiso krasu pārceļot no Pļaviņu HES un Ķeguma HES. Ieplānotā distance - ap 250 kilometriem.

Raksturīgā man stilā trenējies tieši riteņbraukšanā nebiju necik. Jā, kaut kādi gabali ar velo šogad ir savākti, galvenokārt, dodoties uz Rīgas ielu skriešanas vietām, bet īsti virs 50 kilometriem dienā šogad nav braukts, kur nu vēl vienā piegājienā. Šosejas ritenis atkal jau gadu nostāvējis, krājam putekļus un gaidām vienīgo reizi gadā, kad tas tiek izvests cilvēkos. Arī citādi gatavības līmenis bija zems - iepriekšējā vakarā pirms brauciena biju aizdevies (atkārtoti) noskatīties izrādi "Uzvara ir mirklis", mājās biju tuvu vienpadsmitiem vakarā, kamēr vēl kaut ko sakrāmēju, bija vēl vēlāks. Šķiet, kādas piecas stundas pa nakti nogulēju, bet jāceļas agri - laiks šajā nedēļas nogalē bija izcili karsts, vēso rītu laist garām nevarēja.

Tā nu sešos trīsdesmit startēju no mājas. Ekipējums līdzi minimālais - viena dzeramā ūdens pudele, divas želejas, rezerves kamera un pumpis, kā arī telefons un kredītkarte. Kaut kā jau izdzīvošu. Marinai biju solījis, ka piestāšu visos benzīntankos padzerties, kas gandrīz izrādījās godīgi izpildīts, proti, pa ceļam ne vella nebija benzīntanku.

Ievada posmā bija svarīgi izvēlēties gudru ceļu caur Rīgu, lai neuzķertos uz kādu no daudzajiem ielu remontiem, tālab izvēlējos braukt pa Vanšu tiltu, no tā tiku uz krasmalas, pa kuru braucu līdz Dienvidu tiltam, izmantojot tur esošo veloceliņu. Turpinājumā pārvietojos uz brauktuves un maucu tālāk. Kā jau tas katru gadu šajā pasākumā ir raksturīgi, jau ļoti ātri sāku just, ka spēka man nav sevišķi daudz. Tiesa, pozitīvā ziņa - no iepriekšējiem gadiem atceros, ka tas, ka jau tagad ir grūti, nebūt nenozīmē, ka turpinājumā strauji kļūs grūtāk, un tā kopumā bija tiesa arī šogad. Vienlaikus braukšana patiešām nebija komfortabla - karsts, mazliet pretvējš, plus brīžiem ļoti grubuļains asfalts, kas nedara braukšanu patīkamāku. Ā, un man sāka nākt miegs.


Dažādi man ir gājis Neoficiālā brauciena ietvaros, bet tik ļoti izteikti kā šogad doma "kāpēc man to vajag" un "varbūt saīsināt maršrutu" nekad nebija iezagusies. Tiesa, citus gadus variantu saīsināt maršrutu īsti arī nebija, tālab no šī kārdinājuma bija vieglāk izvairīties. Šogad iespēja bija un bija brīži, kad es pilnā nopietnībā apsvēru, piemēram, mest riņķī Ķegumā. Protams, reāli es to neizdarīju, Ķegumā tik vien kā pārcēlos uz P85 un braucu tālāk. Standarta apņemšanās bija pirmo pauzi taisīt, sasniedzot 100 nobrauktu kilometru atzīmi. Šoreiz tikšana līdz tai šķita īpaši smaga, bet apziņa ir arī tāda - ja pat simtnieku nevarēšu vienā piegājienā nobraukt, kā lai summāri savācu 250?

Kaut kā 100 kilometru atzīmi sasniedzu, piestāju tuvākajā ceļmalas pieturā, padzēros ūdeni un apēdu savas abas želejas. Un nosnaudos. Šādi rīkojies nekad iepriekš nebiju, bet šoreiz neliels power nap šķita nepieciešams. Un tas patiešām nostrādāja, pēc šī snaudiena parādījās jauni spēki, kam par labu nāca arī ceļa virziena un seguma maiņa uz labo pusi, rezultātā vidējais temps no 25-26 kilometriem stundā kāpa tuvāk 30 kilometru atzīmei. Tiesa, visā drīzumā pieļāvu stratēģisku kļūdu - nepiestāju nošņurkušā ceļmalas veikalā Zalvē. Tobrīd vēl nebija sasniegts pusceļš, pietura arī bija bijusi nesen, šķita - nekas, gan pieturēšu un papildināšu savus ūdens krājumus nākamajā reizē. Tā nevajadzēja darīt.


Nākamā apdzīvota vieta maršrutā - Sproģi. Ceļa malā ir redzama norāde uz veikalu, taču arī bez tuvošanās tam var saprast, ka gluži strādājošs tas nav. Pēc vēl teju 15 kilometriem pienāk Ērbērģe, uz ko lieku lielas cerības. Te, jāatzīst, varbūt nokļūdos - proti, veikalu neieraugu, bet tagad, rūpīgāk palasot Internetā, secinu, ka tāds, iespējams, tur ir. Proti, var gadīties, ka tur ir Aibe, kuru nevar redzēt no P73. Norādes gan nebija, un pārliecības, veikals tur joprojām ir, arī nē (pēdējā atsauce pirms četriem gadiem). Sapratis, ka veikalu neatrodu, biju pagalam sašļucis - šausmīgi gribējās dzert, savu pēdējo ūdeni biju izlietojis pie 140 kilometru atzīmes, un tālāk vairs galīgi nebija skaidrs, kā es tikšu uz priekšu. Nokāpu no velo, apskatīties kartē - kad būs nākamā apdzīvotā vieta. Valle pēc vēl 25 kilometriem. Vajadzētu tā kā stumties tālāk, bet saprotu - nevaru. Kāpjot uz riteņa, jūtu sirds klauves, tāda sajūta, ka motors grasās pārkarst. Ko darīt? Saņemos aiziet līdz tuvākajai mājai, kas ir tepat ceļmalā, palūgt ūdeni. Aleluja! Vīrietis, kas pļauj zāli, uzpilda manu pudeli, pie reizes paceļu zemē nokritušu ne pārāk glītu ābolu. Padzeros, apēdu ābolu un piepildos ar laimi. Esmu atkal dzīvotājs, varu braukt tālāk!

Līdz Vallei tiku atkal jau visai normāli, ja neskaita to, ka arvien vairāk gribējās ēst. Kā nekā līdz 175 kilometru atzīmei tiku ar vieglām brokastīm, divām želejām un vienu ābolu. Cik kaloriju pa šo laiku biju jau sadedzinājis, nepateikšu, bet itin droši - būtiski vairāk kā vietā uzņemtās. Vallē ir Viršu benzīntanks, iegāju tajā, nopirku zirņu kebabu, pudeli vitamīnu ūdens un lielo pudeli parasta ūdens. Paēdu, padzēru, biju gatavs turpināt.

Braucu tālāk. Zinot to, ka vispār nebiju trenējies, uz priekšu gāja gana raiti un arī sajūtas bija labākas kā pirmā simta beigās. Vēl pēc stundas uztaisīju atkal piecu minūšu pauzi ūdens dzeršanai. Sāku domāt par to, kā es iebraukšu šosejas malas benzīntankā Salaspilī un tur apēdīšu saldējumu. Tas deva papildu enerģiju un motivāciju braukt tālāk. Cīnījos ar garlaicību, kā jau visā ceļa garumā. Skaitīju veiktās 5 kilometru atzīmes, rēķinot nobraukto distances daļu un gaidot kārtējo "jubileju". Ik pa brīdim skaļi dziedāju. Mainīju roku pozīciju uz stūres. Un skaļi lamāju sevi par to, kāpēc neesmu trenējies, bet pieteicies tik garai distancei. Pienāca Rīgas HES, pa kuru devos atkal uz Daugavas labo krastu, lai izvairītos no ceļa remonta. Pēc HESa šķērsošanas sapratu, ka nekāda Salaspils benzīntanka un saldējuma nebūs - tie bija gan pavisam netālu, taču nepareizajā virzienā uz šosejas. Braukt pa A6 malu pretēji plūsmai nebija gluži variants. Atlika viens - turpināt ceļu uz Rīgu. Cits benzīntanks man vairs nespīdēja, jo nākamais tuvākais (manā ceļa pusē) bija "cirkulis" Ķengaragā, un veselais saprāts saka - tev nebūs atstāj pie benzīntanka durvīm nepieķēdētu šosejas riteni Ķengaragā. Tālab, lai kaut kā sevi motivētu turpināt ceļu, izlēmu, ka pirms došanās līdz Raiņa piemineklim Esplānē, kas ir oficiālais maršruta finišs, piestāšu Vecrīgā birojā un tur izdzeršu aukstu limonādi. Tā arī izdarīju. Vienlaikus šī bija pirmā reize ļoti ilgā laikā, kad uz biroju devos ar liftu - kāpt ar riteni pa trepēm nebija iekšā. Saņemties veikt atlikušo maršrutu Vecrīga - Rainis - mājas, arī nebija ļoti viegli, tomēr kaut kā sevi piespiedu pēdējo reizi uzkāpt uz velo, tā, ap pulksten sešiem vakarpusē biju mājās.


Veiktā distance patiešām bija solītie 250 kilometri, kas, manuprāt, ir pirmā reize, kad man izdevies šo atzīmi sasniegt. Ja ļoti vajadzētu, droši vien būtu šajā dienā ticis arī līdz trim simtiem, bet par laimi ļoti nevajadzēja. Bet nākamgad, kad es būšu Vienības braucienam gatavojies, būs cita lieta :)

Svētdienas rītā savu Neoficiālā maršrutu veica arī Marina, bet pievakarē notika tradicionālais noslēguma pasākums. Dalībnieku, kā jau teikts, nebija daudz, toties viņu vidū netrūka mega monstru, tādu kā Roberts un Mārtiņš, kas svētdien nomauca 270 kilometrus, tai skaitā posmus pa granti. Kā lai arī nebūtu, Neoficiālais 2022 ir noslēdzies, uz tikšanos nākamgad 6. Neoficiālajā Vienības braucienā, vari jau atzīmēt kalendārā - 2023. gada 26.-27. augustu!