Rinda
Domājot par izrādi "Rinda", manī raisījās pārdomas - cik tad bieži man pašam gadās stāvēt rindā? Kā cilvēks, kurš lai arī (relatīvi) agrā bērnībā, bet ir piedzīvojis padomju realitāti, kur rindas bija neizbēgamība, savā pieaugušajā dzīvē parasti no tām cenšos izvairīties. Lidostās cenšos rindā nestāvēt, kamēr bija ierobežojumi veikalu apmeklētāju skaita ziņā, negāju uz veikaliem. Nevaru sevi iztēloties stāvam rindā pēc kāda jauna gadžeta. Ja var kaut kur pierakstīties elektroniski uz konkrētu laiku, lai nebūtu jāstāv fiziskā rindā, vienmēr tā darīšanu. Arī no muzejiem ar garām rindām parasti izvairos. Tomēr viena vājība man ir - ja ir jāstāv rindā uz futbola stadionu, tad stāvu rindā un nekurnu. Ok, patiesībā kurnu gan par sliktu organizāciju un ka ar šādu apmeklētāju daudzumu jau nu vajadzētu varēt tikt galā, bet lietas būtību tas nemaina - arī es mēdzu stāvēt rindās.
Toma Treiņa režisētā “Rinda” man noslēdza Valmieras vasaras teātra festivālu, un šī būs tā izrāde no šogad skatītajām, kas vislabāk atbilst tam, ko es parasti sagaidu no vasaras teātra festivāla - viegla, ar humoru, bet vienlaikus - ar trāpīgiem novērojumiem par indivīdiem un sabiedrību kopumā. Attiecībā uz saturu, īsti šaubas par teksta kvalitāti neradās, jo teksta autore ir Rasa Bugavičute-Pēce un viņa ir no tiem dramaturgiem, kuriem es uzticos pēc noklusējuma.
Par pārējo - izrādes sākums ļoti eleganti piesaka savus tēlus, varoņiem pulcējoties iedomātā rindā, it visiem viņiem izskatoties tik ļoti iederīgiem tirgus pagalmā, kur notiek izrāde, ka tev pat mazliet jāpiedomā: “Pag, šis ir aktieris vai nejaušs garāmgājējs?” Un tā nu stundas garumā mūsu priekšā tiek izspēlēts mūsdienu realitātes absurds, kurā ir gan atsauces uz to, kādas rindas bija padomju laikos, gan uz dažādām mūslaiku rindām - ar Covid pases uzrādīšanu tikšanai veikalā, pie kādas no daudzajām ne pārāk operatīvajām valsts iestādēm, lidostā, vai arī pēc kāda no tiem labumiem, kuriem ir patiesi vai mākslīga radīta ažiotāšana (iPhone un tamlīdzīgie varianti). Kolorītākie tēli? Annas Neles Āboliņas grūtniece un Ineses Ramutes “Kto posļedņij”.
Teikšu, ka šī izrāde neraisīja manī tādu sajūsmu kā “Marija un zibens” pērn, bet šī noteikti ir viena no tām festivāla izrādēm, kura mazliet transformētā veidā varētu turpināt savu mūžu arī ārpus festivāla un ārpus vasaras. Un kāds gan ir labāks veids nobeigt festivālu kā ar nelielu smieklu devu?
Toma Treiņa režisētā “Rinda” man noslēdza Valmieras vasaras teātra festivālu, un šī būs tā izrāde no šogad skatītajām, kas vislabāk atbilst tam, ko es parasti sagaidu no vasaras teātra festivāla - viegla, ar humoru, bet vienlaikus - ar trāpīgiem novērojumiem par indivīdiem un sabiedrību kopumā. Attiecībā uz saturu, īsti šaubas par teksta kvalitāti neradās, jo teksta autore ir Rasa Bugavičute-Pēce un viņa ir no tiem dramaturgiem, kuriem es uzticos pēc noklusējuma.
Par pārējo - izrādes sākums ļoti eleganti piesaka savus tēlus, varoņiem pulcējoties iedomātā rindā, it visiem viņiem izskatoties tik ļoti iederīgiem tirgus pagalmā, kur notiek izrāde, ka tev pat mazliet jāpiedomā: “Pag, šis ir aktieris vai nejaušs garāmgājējs?” Un tā nu stundas garumā mūsu priekšā tiek izspēlēts mūsdienu realitātes absurds, kurā ir gan atsauces uz to, kādas rindas bija padomju laikos, gan uz dažādām mūslaiku rindām - ar Covid pases uzrādīšanu tikšanai veikalā, pie kādas no daudzajām ne pārāk operatīvajām valsts iestādēm, lidostā, vai arī pēc kāda no tiem labumiem, kuriem ir patiesi vai mākslīga radīta ažiotāšana (iPhone un tamlīdzīgie varianti). Kolorītākie tēli? Annas Neles Āboliņas grūtniece un Ineses Ramutes “Kto posļedņij”.
Teikšu, ka šī izrāde neraisīja manī tādu sajūsmu kā “Marija un zibens” pērn, bet šī noteikti ir viena no tām festivāla izrādēm, kura mazliet transformētā veidā varētu turpināt savu mūžu arī ārpus festivāla un ārpus vasaras. Un kāds gan ir labāks veids nobeigt festivālu kā ar nelielu smieklu devu?
2022-08-07
comments powered by Disqus