Kazhes pierakstu burtnīca

Šim gadam man pasākumam bija lieli plāni, proti, biju domājis kāpināt dalībnieku skaitu, savlaicīgi informējot potenciālos dalībniekus, uzrunāt provinces riteņbraucēju klubus un tā tālāk. Diezgan ātri kļuva skaidrs, ka šiem sapņiem, tāpat kā lielai daļai ne tikai manu ieceru šim gadam nebūs lemts piepildīties. Kad vasaras sākumā pamazām sāka atļaut pasākumu norisi, sapratu, ka Neoficiālais vienībnieks tikai nedaudziem cilvēkiem varētu kļūt par pirmo prioritāti nedēļas nogalē, kurā notiks virkne no citiem datumiem pārceltu pasākumu. Kādu laiku biju domājis, ka mans vienībnieks vispār nenotiks, tik vien kā pats kaut kur šajā nedēļas nogalē izbraukšu, tomēr beigās izlēmu izziņot, ka šogad pasākums notiks vēl neoficiālāk kā citus gadus, pāris nedēļas pirms tā norises dienām izziņojot, ka pilnīgi atcelts pasākums netiek.

Sev biju šogad izvēlējies citādu pieeju kā iepriekš - šosejas ritenis palika mājās, tā vietā ņēmu MTB, jo plānā bija brauciens gandrīz tikai pa neasfaltētiem ceļiem. Maršruts: Madona - Ērgļi - Rīga pa dzelzceļu. Tas nekas, ka dzelzceļa līnija posmā Ērgļi - Madona īsti izbūvēta netika, taču 1940. gadā izdotā Latvijas autoceļu kartē tā ir atrodama, līdz ar to vismaz staciju aptuvenas vietas vajadzētu varēt atrast. Bija doma šajā posmā izlikt multislēpni, veltītu neuzbūvētajam dzelzceļam, taču brauciena laikā šo ieceri atmetu, jo sapratu, ka pašas staciju vietas nav nekādas interesantās un ka man nav pietiekami laba koncepta, lai šo slēpni padarītu interesantu, bet taisīt garlaicīgu slēpni nesaskatu jēgu. Varbūt kāds cits atradīs šai dzlezceļa līnijai atbilstošu stāstu, lai būtu vērts identificēt, kāda ir dominējošā koku suga pie Zelgauskas stacijas.

Kā jau tas pieņemts, piektdienas vakarā sēdos vilcienā. Uz Madonu (pagaidām) aizbraukt var veselas divas reizes nedēļā, jāizmanto šī iespēja. Lielu daļu ceļa vagonā nosēdēju savā burvīgajā maskā, kas gan nodrošina, ka neviens droši vien pat neapsver domu apsēsties man blakus un papļāpāt par to, ka COVID-19 ir Kariņa un Viņķeles izdomājums, tomēr 2020. gadā cilvēki ir tik rūdīti, ka sevišķus skatienus savā virzienā nejutu/nemanīju. Nu, jā, sēž tur vagona galā viens spoks melnā maskā ar knābi, kas tur liels!


Madonā vilciens ieradās reizē ar saulrietu, man gan nācās mazliet iebremzēt pirms brauciena uzsākšanas, jo nebiju iepriekš pabijis veikalā, lai apgādātos ar kādu proviantu, līdz ar to ātri ieskrēju Rimi, tad vēl mazliet laika pagāja, mēģinot uztaisīt kaut cik ciešamu bildi maskā pie Madonas stacijas, līdz ar to reāli braukt uzsāku jau pilnīgā tumsā.


Sākotnējais plāns bija, ka šajā vakarā nobraukšu vien kādus 5 līdz 10 kilometrus, lai atrastu vietu, kur pārlaist nakti. Kādu brīdi man radās doma, varbūt vienkārši jāmauc visas nakts garumā, taču ātri to atmetu, atcerējies, ka maršruts nevedīs pa šosejām, bet pa ceļiem ar apšaubāmu seguma kvalitāti, un grants ceļš naktī nav tas prātīgākais variants. Aizbraucu līdz pirmās dzelzceļa stacijas (Arona) aptuvenajai vietai. Gluži pie nullpunkta tikt nevarēja - tas nav uz ceļa, bet sānceļš skaidri vēsta "Privātīpašums". Šī zīme un suņa rejas lika domāt, ka prātīgāk būtu vēl kādu gabaliņu pabraukt. Neko tālu gan netiku, jo priekšā bija zīme Iebraukt aizliegts. Jau ceļa sākumā biju manījis, ka pēc 2.6 kilometriem tāda būšot, bet nebija skaidrs - kādēļ. Te nu sapratu - Tilts pār Aronu nav braucams. Labi, ka tā kondīcija nebija gluži tik slikta, ka arī ar kājām to nevarētu šķērsot. Viens izlūzis caurums jau nav nekas traks. Dīvainā kārtā šobrīd Internetā nekādas norādes par to, ka Bīrānu tilts būtu slēgts, neatradu, zināms vienīgi tas, ka tas bija bojāts un salabots plūdos 2013. gadā, bet varu droši apgalvot, arī 2020. gada augusta beigās tas bija slēgts. Kā lai arī nebūtu, pāri es tam tiku un izlēmu, ka tā būtu īstā vieta, kur palikt pa nakti. Diezgan droši varēja apgalvot, ka vietā, kur autobraucējiem ir strupceļš, nakts laikā nekādas satiksmes nebūs, savukārt Bīrānu dzirnavu ūdenskrituma vienmērīgais troksnis varētu labi veicināt miegu.

Te bija viena interesanta detaļa - man nebija līdzi telts. Kad piektdienas rītā bija noskaidrojies, ka mūsu vieglā pārgājienu telts ir mazliet aizkavējusies pie Zakses, tika izlemts, ka ērtāk būs ņemt līdzi šūpuļtīklu un nevis lielo, četrus kilogramus smago telti. Nekad iepriekš gan šūpuļtīklā nakšņojis nebiju, nakts arī bija solīta visai vēsa, bet vajag izmēģināt jau arī kaut ko jaunu. Pozitīvais - atrast divus kokus, kur to iekarināt, Latvijā galīgi nav grūti, un nakts bija gaidāma skaidra, bez jebkādiem nokrišņiem. Ieliku šūpuļtīklā mazo piepūšamo matraci, kam vajadzētu pasargāt pret muguras salšanu, un iekārtojos uz guļu. Iemigu labi, pirmās četras stundas nogulēju lieliski (no desmitiem līdz diviem), bet tad sāka kļūt pavēss. Līdz puspieciem ar pāris pauzēm vēl nogulēju, bet tad gan vairs iemigt neizdevās. Vēl kādu laiku pacīnījos ar aukstumu, grozoties šā un tā, bet neilgi pēc pieciem nācās padoties un celties. Rīts gan vēl nebija pienācis, bet pamazām vismaz gaisma ausa. Brokastīs apēdu divus bumbierus, un devos ceļā.



Vērts uzsvērt, ka šogad ar riteni esmu braucis ļoti maz. Kā nekā kopš marta sākuma pat uz biroju nebraucu, līdz ar to summārā kilometrāža ir diezgan nenopietna. Vairāk kā 50 kilometrus dienā biju veicis varbūt kādas piecas reizes, bet simtam pat tuvu nebija būts. Taču šobrīd kaut kādā mērā uzticos tam, ka zem kaut kāda līmeņa, sauksim to par N, mana gatavība nenokrītas, un vismaz 100 kilometrus nobraukt man vienmēr vajadzētu būt spējīgam. Maršruts gar iedomātajām dzelzceļa stacijām gan nebija pats mazāk izaicinošais, jo apvidus starp Madonu un Ērgļiem ir visai paugurains. Toties daudz skaistu skatu. Stirnas, kas izgājušas rīta rasā. Saules pielietas pļavas. Tiešām skaists brauciena sākums.




Dzelzceļa staciju vietas par sevišķu izklaidi rūpēties nespēja, tomēr vismaz sadalīja maršrutu kaut kādos nosacīti loģiskos posmos. Noteikti būtu bijis ērtāk, ja es būtu apgādājies ar stūres turētāju telefonam, kas atļautu navigēt un izvēlēties ceļus, neapstājoties (vai visma būtiski nesamazinot ātrumu), tomēr tā izdarījis nebiju, līdz ar to stāties nācās diezgan bieži, kas mazliet kaitināja, tāpēc biju itin priecīgs, kad sasniedzu Ērgļus. Tobrīd nebija vēl ne deviņi no rīta, bet man par patīkamu pārsteigumu jau vaļā bija beķereja "Našķotava", kurā līdz šim nebija sanācis iegriezties, jo darba laiks tai ir ļoti ierobežots - tā vaļā ir tikai piektdienās un sestdienās, un ne tās ilgākās stundas. Beķerejas piedāvājumu un cenas/kvalitātes attiecību atzinu par lielisku, labprāt tur iegriezīšos vēl kādu reizi, ja gadīsies būt Ērgļos sestdienā. Maltīti ieturēt devos uz Ērgļu staciju cerībā, ka Oltes jau būs uz vietas (pavasarī vienreiz pie viņiem bijām paviesojušies, tas šķita obligāts plāna punkts maršrutā). Patiesi, Māris tieši tobrīd rosījās stacijas priekšā, pieteicos ienākt iekšā uz tēju. Izstāstīju savu maršrutu, Māris parādīja karti, kurā līnijai Rīga - Ērgļi bija iezīmēti divi tobrīd apsvērtie varianti, proti, realizētais un nekad netapušais, ieteica, ka varētu būt interesanti apsekot to otro variantu. Piekritu, ka būtu gan interesanti, taču tur atkal man vajadzētu vai nu telefona turētāju vai planšeti uz velo stūres, jo citādi maršrutēšana būtu vienkārši katastrofāli kaitinoša. Kamēr es tur biju, ieradās autobuss ar tūristiem, kas bija ceļā uz Rēzekni, bet pēc tam sāka pulcēties cilvēku grupa, kurai bija ar Olti paredzēts iet pārgājienā turpat Ērgļu apkārtnē. Vietējais tūrisms šogad nudien ir gājis plašumā. Pārāk ilgi tomēr nekavējos, man vēl gana daudz kilometru bija priekšā, kā arī gribēju iespējami vairāk nobraukt pirms sāksies lietus.



Nekā daudz stāstāma par šādu velobraucienu patiesībā nav. Ne velti uz šī bijušā dzelzceļa trases pērn notika ultramaratons ar nosaukumu "Taisnas". Vienkārši minies uz priekšu, kilometri pamazām krāsies. Dzelzceļa infrastruktūra, kur nu tā saglabājusies, protams, interesanta, bet lielākoties viss jau apsekots pirms kādiem 10 gadiem, meklējot vienu multislēpni. Līdz ar to šāds brauciens patiesībā daudz grūtāks ir mentāli, nevis fiziski, ar visu manu ierobežoto fizisko gatavību. Apņēmos pieturvietas taisīt ik pēc 25 kilometriem, tā principā arī darīju, vienīgi vēl mini pauze ārpus šī grafika bija Ķeipenes stacijā, kur ātri ieskrēju apskatīt ekspozīciju (šķiet, iepriekš iekšā bijis nebiju). Vēl no patīkamajiem novērojumiem bija uz "ceļa" iznācis staltbriedis ar krāšņiem ragiem. No mazāk patīkamajiem - apmēram dzelzceļa posma pusceļā sākās lietus, kurš turpinājās līdz pat vēlam vakaram (proti, kad sen jau biju mājās). Zināms, ka pāri Lielajai Juglai pārbraukt nav iespējams, man bija plāns forsēt upi ar visu velo pa ūdeni, bet tas neizdevās, jo nācās vienu posmu pirms Suntažu stacijas apbraukt pa asfaltu, pie stacijas gribēju atgriezties uz sliedēm, bet tur pretī izskrēja suns, negribēju noskaidrot, cik ļoti viņš ir vai nav draudzīgs, rezultātā visu Suntažu posmu veicu pa P4 un uz sliedēm atgriezos jau pēc zudušā tilta.




Pēdējā pieturvieta uz dzelzceļa man bija netālu no kādreizējās Ķivuļu stacijas, tad vairs pat ne 10 kilometri nebija atlikuši līdz Sauriešiem, kur dzelzceļa piedzīvojums beidzās. Atlikušais posms pa asfaltu līdz pat Raiņa piemineklim Esplanādē bija tīrā bauda, kas ļāva secināt, ka tik bēdīgi ar fizisko kondīciju man patiešām nebija - pēc 150 kilometriem, no kuriem savi 110-120 bija pa granti/smiltīm, tai skaitā pirmie 45 vēl ar pauguriem, jutos itin labi, un pa asfaltu noteikti vēl dažas stundas varētu nobraukt, proti, 200 kilometri šādā dienā galīgi nebūtu nepaceļama distance. Un tas, protams, priecē. Uztaisīju pašiņu pie Raiņa, un tad mājup - sapņojot par vannu un alu. Jā, nosalis gan mazliet biju, jo diena nebija no siltajām un četras stundas lietū neveicināja pārkaršanu. Kā lai arī nebūtu - brauciens bija izdevies, jutos gandarīts!




Svētdien notika neoficiālā Neoficiālā Vienības brauciena neoficiālā kopā sanākšana pie Raiņa pieminekļa. Biju visnotaļ pārsteigts, ka par spīti daudzajiem konkurējošajiem pasākumiem 25 dalībnieki šajā velobraucienā tomēr piedalījās, līdz ar to kopbilde pat izskatās pēc īsta pasākuma kopbildes un tas priecē. Paldies dalībniekiem, kas atsaucās uz šo gandrīz pēdējā brīdī izziņoto pasākumu un ceru, ka nākamgad viss atkal notiks oficiāli neoficiāli. Šī gada galvenais varonis: Intars ar numuru 666, kas vienā dienā bija pieveicis 220 kilometrus.


Vairāk bilžu (iespējams, te parādīsies arī citu dalībnieku bildes)