Mūsējās

Ažiotāža ap grāmatu "Mūsējās" un apstākli, ka tajā kā viena no 50 iedvesmojošajām Latvijas sievietēm iekļauta kāda Eiroparlamenta deputāte uzvārdā Ždanoka, protams, kļuva par galveno iemeslu, kāpēc es ķēros pie šīs grāmatas lasīšanas. Apzinos, ka neesmu tās mērķauditorija, bet tas jau man neliedz izteikt savu spriedumu par šo izdevumu.

Publicistes Santas Remeres un mākslinieces Elīnas Brasliņas radītajam darbam lieti būtu noderīga viena skaidrojoša informācija, kas šādos tādos izdevumos mēdz parādīties: skaidrojums, kādam tieši lasītāja veidam un kādās dzīves situācijās tā ir paredzēta. Tas, ka grāmatas 50 varoņu dzīvesstāsti ir atstāstīti pasaku tehnikā, īsti uz šo jautājumu neatbild: pasakas mērķauditorija var būt visdažādākā. Vai grāmatu ir paredzēts, ka lasīs mana meita, kad viņai būs deviņi gadi un viņai vajadzēs pārliecību, ka viņa kā sieviete šajā dzīvē ir tiesīga pati izvēlēties, ko darīt un kā sasniegt izcilību? Vai varbūt jau šobrīd, trīs gadus vecai, viņai vajadzētu klausīties šīs pasakas, lai tās nosēžas viņai zemapziņā? Varbūt tomēr nepieciešama bagātā zināšanu bagāža un grāmata tēmē uz vidusskolas vai pat augstskolas gadagājuma lasītājām? Un vispār - kāpēc tikai lasītājām, puišiem taču arī vērts zināt, kas bija, piemēram, Annija Londonderija! Jāatzīst, ka lasīšanas procesā īsta atbilde uz šo jautājumu man tā arī neradās.

Līdz ar to es arī nevaru saprast - vai tas, kādas varones grāmatā autore ir iekļāvusi, vai tas ir vai nav ok. Man personīgi noteikti būtu labāk gājis pie sirds, ja šī spilgto sieviešu plejāde ietvertu īsāku laika periodu. Ar visu manu pozitīvo attieksmi pret Alises Zariņas darbību, vienā sarakstā ar Aspaziju un Zentu Mauriņu viņu redzēt ir mulsinoši. Tiesa, no otras puses, šajā pašā sarakstā redzēt viņas uzvārda māsu Gunu Zariņu šķiet pilnīgi dabiski. Līdz ar to - nav tik vienkārši ar šādiem vērtējumiem, bet laikam man prasītos pēc kaut kāda nozīmīguma kritērija, līdzīgi kā Wikipedia, kas atbilstu formulējumam: "Vai šīs konkrētais cilvēks jau ir paveicis kaut ko tādu, ka arī analoģiskā izdevumā, kas taps pēc 20 gadiem, viņu tur visticamākais iekļaus". Par Gunu Zariņu un Jeļenu Ostapenko (ar visu manu visai skeptisko attieksmi pret viņu tīri cilvēciskā līmenī) es šajā ziņā nešaubītos. Kas attiecas uz citām izvēlēm - protams, tā ir autores izvēle, un atkal jau jautājums: kam grāmata paredzēta un kādi ir tās mērķi. Rakstītu šādu grāmatu es, noteikti tajā iekļautu Marinu Kosteņecku, kura kā iedvesmojošs piemērs varētu aizstāt ļoti lielu daļu grāmatas varoņu (iepazīsties ar viņas biogrāfiju!). Bet labi - ja nezinu kritērijus, kāpēc grāmatā ir tieši šīs 50 sievietes, lai nu paliek, ka tās ir autores izvēlējies - ja viņa grib par "mūsējo" saukt Ždanoku, la tā būtu.

Par ko gan varu izteikties salīdzinoši objektīvi - man nepatīk neprecīzi izteikumi, kas parādās grāmatas nobeigumā iekļautajā biogrāfiju sadaļā, kur īsi paskaidrots, kas bijusi katra konkrētā Inese, Anna vai Tatjana. Piemēram, formulējums, ka Uļjana Semjonova ir viena no visu laiku izcilākajām latviešu basketbolistēm (te var nekautrēties un lietot vārdu "pasaules") vai ka Inese Jaunzeme izcīnījusi pirmo olimpisko zeltu Latvijas vēsturē (Jaunzeme pārstāvēja PSRS, arī mūsdienās viņas medaļa neskaitās Latvijas kontā, pirmais zelts Latvijai bija Vihrovam 2000. gadā). Šķiet, ka tur ir vēl pāris neprecīzi formulēti apgalvojumi, bet šobrīd tie prātā nenāk. Kas attiecas uz grāmatas lietojamību - noteikti, būtu ērtāk, ja šīs īsās biogrāfijas uzreiz sekotu katras sievietes pasakai, nevis atrastos grāmatas beigās, kas liek lasīšanas procesā visu laiku pāršķirt starp šīm divām vietām. Vai pareizāk - tas liek šādi darīt, ja tu plāno vienā piegājienā izlasīt vairāk kā tikai vienu pasaku, kas tā varbūt nemaz nav iecerēts.

Turpinot par grāmatas vizuālo pusi - Elīnas Brasliņas zīmējumi, protams, ir ļoti izteiksmīgi, grāmata ir krāsaina un spilgta, ne man vērtēt to, cik augstvērtīgi un dažādām varonēm atbilstoši ir šie zīmējumi, bet viena lieta šķiet galīgi garām no maketēšanas viedokļa. Lielākoties pasakas ir vienas lappuses garumā, šādā gadījumā atvēruma kreisajā pusē ir attēls, labajā - teksts. Tomēr dažas pasakas autorei sanākušas mazliet par garām un dažas rindiņas nonākušas nākamajā lappusē. Kā tas atrisināts vizuāli? Kreisajā pusē, piemēram, piecas rindiņas teksta, bet labajā - nekas. Faktiski gandrīz pilnīgi tukšs laukums. Vai varēja tās nedaudzās pārāk garās pasakas noīsināt, lai tās tomēr ietilptu vienā lapā un nebojātu kopējo vizuālo tēlu? Manuprāt, ne tikai varēja, bet pat vajadzēja.

Jautājums, kas paliek neatbildēts: vai pasakas ir labi uzrakstītas. Man nav jāpiekrīt autores pasaules uzskatiem, lai varētu grāmatas lasāmību. Emociju līmenī es teiktu - lai arī formas ziņā tās ir vienveidīgas, ir teksti, kuros tu jūti, ka autorei ir bijusi iedvesma, droši vien kāda identifikācija ar konkrēto varoni, un ir tādi, kas tapuši tīri mašīniski, reizēm - nosacītā pasakas formā pārstāstot Wikipedia šķirkli. Vai "Mūsējās" ir aizraujoša lasāmviela? Nē, manuprāt nav. Domājams, ka lasītāja (vismaz plus mīnus pieauguša) vērtējumu par to gan veidos tas, cik lielā mērā šis lasītājs pasaules uzskatos ir vai nav tuvs Remerei. Bērnam var patikt krāsainās bildītes, bet teksti ar ļoti mainīgajām nepieciešamjām priekszināšanām par vēsturi, manuprāt, īsti labi nestrādās. Īsumā - grāmatu plauktā "Mūsējās" izskatās labi, bet atšķirtas lasīšanai savu burvību zaudē. Līdzīgi kā tādas tukšas lellītes, par kurām izvēlējās nebūt grāmatas varones.
2020-08-28
6.5
comments powered by Disqus