Nidas pusmaratons 2016
Kopš manā hobiju sarakstā ir parādījusies skriešana, Nidas pusmaratons kļuva par ceturto reizi, kad piedalījos oficālās skriešanas sacensībās. Faktiski sacensības nav pat īsti mērķis, bet vairāk iespēja saprast, kāds uz konkrēto brīdi ir mans sagatavotības līmenis un kādā tempā varu paskriet. Treniņos, cik ļoti lai es arī necenstos, ir pilnīgi skaidrs, ka personīgos rekordus es neuzstādīšu - gan tālab, ka tas vispār nav treniņu mēŗkis, gan adrenalīna trūkuma dēļ. Sacensības gars tomēr ir gaužām svarīgs, lai izspiestu no sevis konkrētā brīža maksimumu (ar visu to, ka lieliski apzinos, ka sacenšos es galvenokārt ar sevi pašu, nevis ar citiem - man pilnīgi nepazīstamiem - skrējējiem). Tātad, līdzšinējā mana oficiālo skrējienu bilance:
1) 2014.gada Rīgas maratons - nepietiekami sagatavojies, pieteicos skriet pilno maratonu, uzsāku ļoti sparīgā tempā, bet jau ap kādu 15. kilometru sākās pagurums, kā rezultātā kilometru laiki strauji tuvojās sešu minūšu atzīmei, līdz ar to pieņēmu lēmumu izstāties (pēdējais, 23., kilometrs jau bija lēnāks kā sešas minūtes - tā patiešām nebija aršana);
2) 2015.gada Rēzeknes pusmaratons - tur gan biju pietiekami daudz trenējies, skrējās viegli (ja neskaita drūzmu startā). Rezultātu protokolā man fiksēts laiks 01:39:17, kamēr atbilstoši GPS labākais pusmaratona rezultāts (kā nekā startā sanāk savi lieki metri pūļa pēc, un tieši tur arī laiks aizgāja) - 01:36:53. Ir arī plašāks apraksts.
3) 2016.gada Rīgas maratonā pusmaratona distance. Pilnajam maratonam pavasarī noteikti nebiju gatavs, bet pusi noskriet varēja itin mierīgi. Protams, šeit arī bija drūzma startā, kā rezultātā atbilstoši Marinas nofilmētajam, divas vai trīs minūtes bija jāgaida, līdz es šķērsoju starta līniju. Oficiālais rezultāts - 01:39:24 (čipa laiks 01:37:43), tikām Endomondo uzskata, ka skrēju ātrāk kā Rēzeknē - ieskaites laiks bija 01:36:04. Protams, tas ir diskutabls jautājums, kas man rūp vairāk - Endomondo statistika vai finiša protokols.
Nidas pusmaratonam es pieteicos noteikti ne jau cerībā pēc laba rezultāta, bet vairāk tālab, ka esam pasākuši Lietuvas pilsētu tūri (šķiet, par to vēl neesmu blogā neko tā arī uzrakstījis), un gribējās izmēģināt, kā tas ir - piedalīties sacensībās ārzemēs. Treniņi šoruden sanāca visai haotiski - kaut kādas reizes man bija treniņi ar paātrinājumu, tad vēl bija 50 kilometri Tautas rogainingā, bet īsti saukt par gatavošanos Nidai to nevarēja. Plus vēl dažas dienas pirms sacensībām biju apskatījies Internetā trases profilu un noskaidrojis, ka tajā ir divi posmi ar kāpumu - viens kaut kur 20-25 metru liels, otrs - 10 metru apmērā. Un - četri apļi, kas faktiski nozīmē astoņus kalniņus. Protams, komplektā ar to nāk arī skriešana lejup, bet šaubu nav, ka skrienot pret kalnu sanāk patērēt būtiski vairāk spēku. Nav jau tā, ka tā augstuma maiņa kāpā būtu kaut kas dramatiski liels, bet diez vai tā varēja veicināt labāku skriešanu. Ievērojot manu līdzšinējo pieredzi, tēmēju uz rezultātu kaut kur 95-100 minūšu robežās, ar cerību tikt iespējami tuvāk 01:35:00 atzīmei, jo kopumā šoruden pēc sajūtām skrējās diezgan viegli.
Jāatzīmē, ka starts šoreiz bija teicami organizēts - atšķirībā no Rēzeknes, dažādo distanču skrējējiem nebija jāstartē kopā, distancē reizē devāmies vien aptuveni 300 pusmaratona skrējēji un skrējējas, kamēr īsākajām distancēm starts notika mazliet vēlāk un mazliet citās vietās trasēs. It kā skrējām kopā, bet ne barā, līdz ar to jau no pirmajiem metriem bija iespējama normāla skriešana.
Mans sākotnējais plāns bija mēģināt pirmo distances pusi turēt ātrumu kaut kur ap 4:30 uz kilometru - mazliet labāk, nekā iepriekšējos pusmaratona skrējienos, bet vienlaikus - saprāta robežās. Taču kā jau tas bieži notiek sacensībās, reāli uzņēmu tādu tempu, kādā, kā man šķita, skrēja masa. Reāli tas izrādījās ātrāk nekā man raksturīgi, bet principā es biju emocionāli gatavs tam, ka kādā brīdī es varētu salūzt un ātrumu pazaudēt, taču kopumā reālāk labu laiku (ja runa nav par pilno maratonu, kur spēku izsīkums noteikti kļūst par izšķirošo faktoru) uzrādīt var, ja sākumā skrien ātri un pēc tam turās "uz gribasspēka", nevis mēģinot kāpināt tempu beigās, jo visticamākais uz beigām tāpat nekādu baigo rezervju nebūs, ātri vai lēnām tu lai arī nebūtu skrējis. Tiesa, nezinu, vai tā ir arī citiem, bet vismaz manas sajūtas tādas ir. Kā orientieri, kam turēt līdzi, noskatīju kādu sportiska paskata meiteni, kura šķita skrienam mazliet ātrāk par manu ieplānoto grafiku, bet ne gluži būtiski par ātru. Pirmais kalniņš patiešibā izrādījās daudz mazāk sāpīgs, nekā es to biju gaidījis - izrādījās, ka kāpums ir sadalīts pāris posmos un vienā piegājienā tie visi vairāk kā 20 metri nebija jāpievarē. Patiesībā tad jau nepatīkamāks bija mazākais paugurs - tas, kas apļa finiša nogrieznī, jo tas gan ir itin stāvs un vienā posmā veicams. Protams, tam sekojošais posms uz leju ir izcila atslodze.
Pirmo apli noskrēju saviem standartiem izcili - tu varētu būt kāds 4:21 uz kilometru, kas veidoja manu līdzšinējo 5 kilometru rekordu. Turpināt tādā pat temā gluži nevarēju, līdz ar to otrajā aplī no meitenes sāku atpalikt, pārslēdzoties uz citiem orientieriem trasē. Tomēr joprojām temps bija labs - katrā ziņā man radās sajūta, ka stunda un trīsdesmit piecas minūtes bija itin reāls orientieris, tiesa, bija skaidrs, ka īsti spēku līdz beigām nepietiks, bet to nu es par sevi zinu, ka reizēm man patīk sevi distancē pamocīt. Vislielākās bažas bija par trešo apli - tā ir psiholoģiski distances grūtākā daļa, kad līdz finišam vēl ir diezgan tālu, bet spēku vairs nav daudz. Atkal jau aplis sanāca par kādām 5 sekundēm uz kilometru sliktāks nekā iepriekšējais, bet laika rezervei uz 1:35 grafiku vajadzēja būt pietiekamai, lai varētu normatīvā iekļauties. Tur gan šaubu nav - pēdējo apli es nevis skrēju, bet mocījos - bija skaidrs, ka temps joprojām kritās, bet centos to iespēju robežās turēt kaut cik adekvātu, tomēr viens kilometrs sanāca izteikti sliktāks par ieplānoto grafiku - sākuma kalniņa posms man šoreiz bija uz 4:45 min/km, kas galīgi vairs neatbilda prasībām. Atlikušajos kilometros, cik nu varēju, saņēmos un kaut cik tempu atguvu. Ieskrienot finišā, protams, spēka pēdējam uzrāvienam nebija, bet vismaz novēroju, ka iepriekš atrāvusies meitene beigās mani apsteidza vien par kādiem pārsimts metriem. Plus finišā sapratu, kāpēc viņai līdzi bija ripojis velobraucējs - izrādījās, ka dāmu konkurencē viņa bija pirmajā vietā. Skaidrs, ka šī lietuviete nebija Prokopčukas līmeņa atlēte un viņas rezultāts galīgi nebija nopietnai sportistei augstvērtīgā līmenī, tomēr pēc Nidas pusmaratona standartiem mans izvēlētais orientieris izrādījās ambiciozs. Trešā apļa pēdējā kāpumā pusmaratona līderis mani apsteidza par apli, bet šoreiz vismaz viņš tāds bija tikai viens, turklāt vēlāk noskaidroju, ka šis čalis bija arī pārstāvējis šogad Lietuvu Rio Olimpiskajās spēlēs maratonā, proti, par atpalikšanu no viņa par apli man droši vien kaunēties nevajadzētu.
Kāds tas beigās vija mans finiša laiks? 01:33:02 (vai pēc GPS: 01:33:05) - pirmo reizi esmu izskrējis zem stundas un trīsdesmit piecām minūtēm, bet ātrums uz kilometru mani patiešām pārsteidza - 4:25. Protams, tas ir vairāk kā minūti uz kilometru lēnāk nekā sacensību uzvarētājam, bet tādam kopumā tomēr itin nenopietnam skrējējam kā man itin cienījams temps. Kopējā rezultātu tabulā no 245 vīriešiem ieņēmu 46.vietu, kas nozīmē, ka iekļuvu pirmajos 20% - atkal jau pamats gandarījumam.
Sadalījums pa apļu laikiem šoreiz nesanāk īsti precīzs, jo sacensību rezultātos (vismaz pagaidām) tāda lieta neparādās, turklāt pirmajam aplim laikam starts un finišs tā 100% līmenī nesakrīt, bet sadalot distanci četros vienādos nogriežņos, laika sadalījums man sanāca sekojošs: 22:35, 23:04, 23:29, 23:55. Tas, ka uz beigām neskrēju vairs tik ātri, ir acīmredzams, apliecinot, ka pēdējo apli veicu par vairāk kā 5% ilgāk nekā pirmo. No vienas puses, tas varētu liecināt par iespējām uzlaboties (mazliet pieaudzējam izturību un kas zina, varbūt sanāks rezultātu vēl uzlabot), no otras - nav tā starpība tik kritiski liela, un es jau pats lieliski apzinājos, ka pirmo (un principā arī otro) apli kārtīgi forsēju, izspiežot no sevis drusku vairāk, nekā varētu būt saprātīgi. Mazliet apbēdinošāks novērojums ir tas, ka arī līdzenākā trasē un spējot noturēt uzņemto tempu, nākamā zīmīgā atzīme - 01:30:00 - pat ar šīs reizes pirmā apļa ātrumu (kas, kā jau teikts, ir mans 5km rekords) nebūtu sasniedzama. Ja nu es mēģinātu sev uzlikt par mērķi sasniegt šo latiņu, tur droši vien vajadzētu principiāli mainīt treniņu programmu un strādāt tieši pie ātruma īpašībām, nevis izturības (un lieki teikt, ka man šobrīd nav ne mazākās sajēgas, ko tas praksē nozīmētu).
No organizatoriskās puses jāatzīst, ka lietuvieši visu bija nostrādājuši itin kvalitatīvi. Dalība pusmaratonā atbrīvoja no auto iebraukšanas maksas Kuršu kāpas dabas parka teritorijā (ja tev 15 EUR vērtā biļetē ir ietverts atbrīvojums no 5 EUR maksāšanas, tas šķiet itin vērtīgi). Nošķirot dažādo distanču startus, visiem dalībniekiem bija iespēja demonstrēt savu spēju maksimumu, neiesprūstot kaut kur "korķī". Bija vairākas bērnu distances, kuru starti bija neilgi pirms pieaugušo došanās distancē, tādējādi nodrošinot mazajiem sportistiem iespējami lielāku atbalstu trasē. Un arī pieaugušajiem atbalsts distancē bija labs - katrā ziņā pēdējā kāpumā izteikti novērtēju bariņa jaunu lietuviešu atbalsta saucienus, kas varbūt nebija veltīti man personīgi, bet tāpat ļoti labi uzmundrināja. Tagad patiesībā jautājums ir tikai par to, kur un kad nākamo reizi skriešu psumaratonu sacensībās, bet viena doma ir skaidra - jāturpina ir paplašināt ģeogrāfija, jāskrien jaunās, iepriekš neiepazītās vietas. Nidas trase, kur lielāko apļa daļu tu pavadi faktiski mežā, man ļoti patika. Jāskatās, kas vēl saprātīgā attālumā ir feins pieejams.