Koncerts Uzvaras parkā
Rīgas svētku ietvaros man galvenais plāna punkts bija apmeklēt grupas ar, iespējams, grūtāk izrunājamo un pierakstāmo nosaukumu uzstāšanos. Kaut kas par Lesliju Nīlsenu tas noteikti ir, bet vārdu savienojums "Nielslens Lielsliens" ir tāds mežģis, ka ērtības labāk to saukšu vienkārši par NL.
Klāva Kalnača iepriekšējā grupa "Židrūns" man allaž šķita simpātiska, NL gana daudz esmu klausījies ierakstos, bet viņu dzīvo uzstāšanos līdz šim nebiju pieredzējis. Marina gan viņus redzēja Mežaparkā, un atsauksmes bija ļoti pozitīvas. Neko citu es gan nebūtu gaidījis - Klāvs Kalnačs allaž bijis viens no atraktīvākajiem latviešu grupu solistiem, un NL lipīgie ritmi komplektā ar savdabīgo dziesmu saturu ir absolūti mans formāts. Kaut vai izvēle starp mācīšanos kodēt Pythonā un melna ēzeļa iegādi vien ir kā vērta. Te uzreiz jāpiebilst, ka līdz ar LLM attīstību arvien vairāk šķiet, ka ēzeļkopība varētu būt ilgtermiņā prātīgāka nodarbe.
Pievēršoties koncertam, jāpiebilst, ka šī mums bija pirmā reize, baudot mūziku Uzvaras parkā. Agrākajos laikos kaut kā nebija intereses par Ainara Mielava koncertiem maijā, bet jaunajos nekas no šajā galā notikušā nebija salicis kopā vēlmes un iespējas. Šajā dienā gan NL nebija vienīgā grupa, ko gribētu redzēt, bet, piemēram, Grēcīgie partizāni uzstājās reizē ar izrādi, ko apmeklējām ar bērniem centrā, tad nu vien uz NL uzstāšanos bijām te. Prieks, ka šī Rīgas daļa ir atgūta no pretvalstiskiem spēkiem un ka te tagad var notikt forši pasākumi.
Jau kādu laiciņu NL gan ierakstās, gan uzstājās kopā ar perkusionisti Viju Moori, kura palīdz šai grupai tikt pie ne ar ko citu nesajaucamu skanējumu. Koncertā milzīga loma ir arī vēl vienam Moorem - Oskaram, kas pilda grupas dejotāja funkcijas un priekšnesumā iesaista arī skatītājus. Līdz ar to pēc koncerta arī mēs bijām pamatīgi izvingrojušies, jo īpaši, protams, pateicoties "Ūdens aerobikai". Patika Klāva Kalnača skaidrojumi tam, par ko būs nākamā dziesma. It kā to visu tāpat var saprast, bet apstāklis, ka "Lielie ķīri" teksta autors ir tas pats stulbenis, kas iznīcināja aizsargājamo putnu olas savā īpašumā, tas man šķita interesanti. Tāpat ir ar dziesmu par to vīru, kas iemeta ar sniega piku "Rododendra" galvenajam varonim pie Rīgas pils. Arī nūdeles "backstory" ūdens aerobikas kontekstā - lielisks. Žēl, ka koncertā bija mazāk klausītāju, nekā varētu būt, NL ir pelnījuši plašāku auditoriju. Noteikti apmeklēšu arī kādu viņu koncertu, kurā bez maksas iekšā nelaiž - lai nenotiek tā, ka Klāvs Kalnačs pilnībā pievēršas ēzeļkopībai.
Klāva Kalnača iepriekšējā grupa "Židrūns" man allaž šķita simpātiska, NL gana daudz esmu klausījies ierakstos, bet viņu dzīvo uzstāšanos līdz šim nebiju pieredzējis. Marina gan viņus redzēja Mežaparkā, un atsauksmes bija ļoti pozitīvas. Neko citu es gan nebūtu gaidījis - Klāvs Kalnačs allaž bijis viens no atraktīvākajiem latviešu grupu solistiem, un NL lipīgie ritmi komplektā ar savdabīgo dziesmu saturu ir absolūti mans formāts. Kaut vai izvēle starp mācīšanos kodēt Pythonā un melna ēzeļa iegādi vien ir kā vērta. Te uzreiz jāpiebilst, ka līdz ar LLM attīstību arvien vairāk šķiet, ka ēzeļkopība varētu būt ilgtermiņā prātīgāka nodarbe.
Pievēršoties koncertam, jāpiebilst, ka šī mums bija pirmā reize, baudot mūziku Uzvaras parkā. Agrākajos laikos kaut kā nebija intereses par Ainara Mielava koncertiem maijā, bet jaunajos nekas no šajā galā notikušā nebija salicis kopā vēlmes un iespējas. Šajā dienā gan NL nebija vienīgā grupa, ko gribētu redzēt, bet, piemēram, Grēcīgie partizāni uzstājās reizē ar izrādi, ko apmeklējām ar bērniem centrā, tad nu vien uz NL uzstāšanos bijām te. Prieks, ka šī Rīgas daļa ir atgūta no pretvalstiskiem spēkiem un ka te tagad var notikt forši pasākumi.
Jau kādu laiciņu NL gan ierakstās, gan uzstājās kopā ar perkusionisti Viju Moori, kura palīdz šai grupai tikt pie ne ar ko citu nesajaucamu skanējumu. Koncertā milzīga loma ir arī vēl vienam Moorem - Oskaram, kas pilda grupas dejotāja funkcijas un priekšnesumā iesaista arī skatītājus. Līdz ar to pēc koncerta arī mēs bijām pamatīgi izvingrojušies, jo īpaši, protams, pateicoties "Ūdens aerobikai". Patika Klāva Kalnača skaidrojumi tam, par ko būs nākamā dziesma. It kā to visu tāpat var saprast, bet apstāklis, ka "Lielie ķīri" teksta autors ir tas pats stulbenis, kas iznīcināja aizsargājamo putnu olas savā īpašumā, tas man šķita interesanti. Tāpat ir ar dziesmu par to vīru, kas iemeta ar sniega piku "Rododendra" galvenajam varonim pie Rīgas pils. Arī nūdeles "backstory" ūdens aerobikas kontekstā - lielisks. Žēl, ka koncertā bija mazāk klausītāju, nekā varētu būt, NL ir pelnījuši plašāku auditoriju. Noteikti apmeklēšu arī kādu viņu koncertu, kurā bez maksas iekšā nelaiž - lai nenotiek tā, ka Klāvs Kalnačs pilnībā pievēršas ēzeļkopībai.
2025-08-16
comments powered by Disqus