Kazhes pierakstu burtnīca

Jau septīto vasaru augusta pirmajās brīvdienās bijām Valmierā. Kopš 2019. gadā rakstīju, ka "aizbraucām uz Valmieras Vasaras teātra festivālu mazliet apskatīties, kādas izrādes piedāvā mūsdienu jauniešu auditorijai", esam uz VVTF adatas un nākamā festivāla apmeklējumu atzīmējumu kalendārā līdz ar iepriekšējā noslēgumu. Tomēr 2025. gadā festivāls bija īpašs. Gan organizētājiem, kuriem tas bija desmitais, jubilejas pasākums, gan mums, kam festivāls sākās daudz ātrāk kā citus gadus, un līdz ar to ieguva papildu dimensiju.
Pāris dienas pēc Jāņiem Valmieras vasaras teātra festivāla FB lapā parādījās paziņojums par iespēju pieteikt bērnus dalībai vienā no festivāla izrādei. Noteiktais bērnu vecums: no 7 līdz 11 gadiem. Astoņgadīgā Estere šim atbilst. Ar zināmu skepsi pārsūtīju šo informāciju Marinai, bet atbildē saņēmu: "Estere diezgan sajūsmā par ideju." Tad jau šaubu nebija - tajā pat vakarā nosūtīju pieteikumu. Un dažas nedēļas vēlāk saņēmu apstiprinājumu, ka Estere ir uzņemta!

Dalība festivālā gan uzlika papildu pienākumus - kamēr normāli mēs Valmierā ierodamies vien piekdienā, kad sākas festivāls, šoreiz jau aptuveni desmit dienas ātrāk sākās mēģinājumi. Un katru dienu Esterei no 11:00 līdz 14:00 vajadzēja būt mēģinājumā. Kā rīdziniekiem katru dienu braukāt virs 200km, protams, būtu pārspīlēti, bet pluss bija tajā, ka mums ir pieejama iespēja nakšņot Rozulas skolā, un no turienes līdz teātrim Valmierā jābrauc vien drusku vairāk kā 30 minūtes. Pirmajās dienās man bija pašam jāstrādā, līdz ar to atkarībā no situācijas sēdēju ar laptopu mašīnā (ja lija lietus) vai kaut kur parkā (ja lietus nelija), bet festivāla nedēļā man bija atvaļinājums, līdz ar to ar mani uz Valmieru vairākas reizes devās ar Jurģis, kuru vizināju velo piekabē, kamēr Estere piedalījās mēģinājumos.

Interesanti bija tas, ka pēc pirmās dienas, kad Estere bija diezgan daudz stāstījusi par to, kas viņiem tur mēģinājumos notiek, turpmākajās dienās viņa perfekti klausīja izrādes veidotāju norādījumiem un par izrādes tapšanas procesu (un līdz ar to - arī par to, kas būs pašā izrādē) mēs gandrīz neko neuzzinājām. Zinājām tikai to, ka viņa ir apmierināta, viņai ir interesanti un, kas šķita amizanti, ka viņa lielākoties saprot to, ko angļu valodā saka izrādes režisore (Caterina Moroni no Itālijas). Kāpēc amizanti? Jo Esterei līdz šim angļu valodu neviens nav mācījis, tik cik pati no multenēm iemācījusies.

Kamēr par "Ziedēšanu un postu", lai arī tur piedalījās mūsu meita, uzzinājām ļoti maz, daudz vairāk sanāca saskarties ar vairākām citām izrādēm. Šogad vairums izrāžu risinājās turpat blakus teātra ēkai, līdz ar to vienkārši klīstot pa Valmieru dienās pirms festivāla, drusku sanāca redzēt četru izrāžu mēģinājumus, nemaz nerunājot par to, ka staigājot pa Valmieru gandrīz nemitīgi sanāca redzēt kādus teātra cilvēkus.

Jā, un vēl mēs bijām pasākumā, kurš ieskandināja šī gada festivālu: futbola spēlē starp festivāla māksliniekiem. Tā risinājās Valmieras pilsētas svētku ietvaros un bija labi apvienojama ar Esteres mēģinājumi. Šī konkrētā pasākuma kontekstā gan mūs apbēdināja bērni - viņi kaut kā ļoti slikti reaģēja uz lietu, kas uznāca līdz ar spēles sākumu, visu laiku sūdzējās (un Jurģis arī trokšņoja). Ja ņem vērā, ka gaisa temperatūra bija kādi 27 grādi, sūkstīšanās par lietu šķita absolūti nevietā. Bet, neskatoties uz laikapstākļiem, tas bija ļoti jauks pasākums, kur spēles kvalitātei, protams, nebija nekādas nozīmes. Galvenais: tagad varu teikt, ka esmu redzējis, kā iepriekšējās sezona Gada aktrises balvu Spēlmaņu naktī saņēmusī Māra Mennika spēlē futbolu. Un ne tikai viņa - arī mums kaimiņos dzīvojošā Alise Dzene, Sandis Runge, Aleksandrs Bricis, Matīss Budovskis, Imants Strads un vēl vairāki citi teātra cilvēki. Spēles jautrākā daļa bija skaistu futbola kritienu paraugdemonstrējumi spēles pārtraukumā, kur īpaši izcēlās Strads un Bricis. Zinu, ka par aktieriem nav labais stils teikt, ka viņi tēlo, bet tieši šajā reizē gan to varu teikt: Strads perfekti notēloja pret sevi izdarītu pārākumu situācijā, kur pretspēlētāja, ar kuru varētu būt bijis kontakts, nemaz nebija.

Pirmā izrāde, ko redzējām, bija "Kas tur kustas". Pateicoties Esteres blatam, redzējām to divas dienas pirms festivāla atklāšanas, vēl tā sauktās caurlaides laikā. Tā kā man vēlāk sanāca tikt arī uz izrādes gala versiju, guvu retu pieredzi, varot salīdzināt, kā atšķiras izrāde vēl nosacīti darba procesā un gala variantā. Un jāsaka - jau pirmajā reizē man šī izrāde labi patika, bet noslīpētā versija (kurā bija pamatīgi daudz izmaiņu) kļuva par vienu no virsotnēm mūsu baudītajā festivāla programmā. Gan "meža zvēriņu" horeogrāfija bija iespaidīgāka, gan skatītāju iesaiste pārdomātāka, gan izlabotas nepilnības saistībā ar izrādes redzamību tās ievada daļā. Un šī bija viena no tām izrādēm, kas perfekti atbilst tam, ko sagaidām no VVTF - izrādes, kuras nevar tā vienkārši pārnest uz citu telpu, un viss tāpat strādās. Šī bija īsta festivāla izrāde!

Tad nāca kārta "Ziedēšanas un posta" ģenerālmēģinājumam, kurā bērni veda pa Valmieru savus vecākus (vai piederīgos, kas nu katram bija pieejams). Šī būtu īstā situācija teikt Milzumlielo Paldies Sabīnei Alisei Bērziņai un Katerinai Moroni, kas deva mūsu meitai (un arī citiem bērniem, protams) šādu lielisku iespēju mazliet ieskatīties teātrī un izrādes tapšanā no iekšpuses. Tagad mani intriģē, kā šis būs ietekmējis Esteres piegājienu izrāžu veidošanai, ar ko viņa regulāri nodarbojas Rozulas skolā kopā savu radinieku Jāni. Bet, kas attiecas uz pašu izrādi, tā ir viena no tām festivālā, kurām pēcgarša arvien uzlabojas, vairāk aizdomājoties par to, kas un kāpēc tur bija.

Jau pēc festivāla oficiālās atklāšanas (uz to gan šogad netikām) skatījāmies izrādi bērniem "Te, bite!". Iemācījāmies nodejot rozi, biškrēsliņu un lavandu. "Es mīlu lavandu!" Atkal jau pierādījums tam, ka laba bērnu izrāde arī pieaugušajaiem būs laba. Proti, ja izrādes veidotāji neuzskata, ka mazie skatītāji ir stulbeņi un viņiem jau var pasviest jebko, tāpat sagremos, tad arī pieaugušajiem būs interesanti - un nav nepieciešams pieaugušo vajadzībām iepīt kādu divdomīgu jēlu joku, un tad arī lielajiem (kuri, tāpat kā mazie, ir stulbeņi) būs labi. Un pierādījums tam, ka arī man var "iebarot" izrādi, kura vismaz daļēji ir dejas priekšnesums.

Vakara turpinājumā devāmies uz "Koplietošanas stāstiem" - ne pārāk nopietnam saturam iz festivāla aizkulisēm, diezgan tipiskā "Kvadrifrona" manierē (lai arī ne visi iesaistītie cilvēki ir no šīs apvienības). Šī bija tā reize, kur biju pārliecināts, ka man patiks, un patiešām patika. Šī noteikti bija tā reize festivāla laikā, kad visvairāk izsmējos. It kā nekā TĀDA, bet izklaidējoši. Iespējams, ka vajadzētu plašākā lietošanā ieviest frāzi ar jautājumu: "Vai tad tev nav 'kafija' mājās Rīgā?"

Un tad nāca lielais blīkšķis - "Desmit reizes vasara" jeb popup izrāde, kurā VVTF radošā komanda atskatījās uz aizvadīto festivālu spilgtākajiem mirkļiem, grandiozā priekšnesumā uz satiksmei slēgtās Lācplēša ielas pretī teātrim atgādinot gan tādas epizodes no festivāla iepriekšējo gadu programmām - gan tādas, ko esam redzējuši, gan diemžēl nepieredzētas. Viegli, daudzveidīgi, šis pasākums kļuva par kaut ko tādu, ko VVTF jebkad nākotnē būs grūti pārsist. Un pārliecināja mani - ja es būt valmierietis, es aģitētu par to, lai iela pie teātra vienmēr būtu pieejama tikai gājējiem/riteņbraucējiem, bet auto var aizbraukt arī apkārt.

Sestdienas rīts man sākās agri - ar "Iedomāto Valmieru", ko jāatzīst par mani vismazāk pārliecinājušo izrādi. Atslēgas vārdi: "dejas izrāde". Un šajā reizē mani tā nepārliecināja. Jā, tās norises vieta - laukumā pie veikala un veikalā iekšā - bija kolorīta, bet līdz galam neuztvēru - kāpēc. Un tas, ka līdzās profesionālām dejotājām tur bija arī "kopienas pārstāves", man nemainīja pilnīgi neko. Īsumā - tā bija stratēģiska kļūda, kas uz šo izrādi aizgāju. Sekojot manai pieredzei, Marina uz šo izrādi svētdien nemaz neaizdevās, to savos dienas plānos aizstājot ar "Es arī te, kas man ir jādara", kas viņai patika (par to labas atsauksmes arī no mūsu radu pulka, un arī man tā patika, kad skatījos to festivālā 2023. gadā).

Arī otra sestdienas izrāde - festivālā atgriezusies "Traktopera" mani īsti nepārliecināja. Muzikālais materiāls ir foršs, un arī izrādes premisa šķiet saistoša, bet kaut kā līdz galam tas viss man nesaslēdzās - ne kā izrāde bērniem, ne kā izrāde vecākiem. Pareizāk, šo divu daļu mijiedarbība. Vienlaikus jūtos priecīgs, ka esmu to redzējis, bet biju gaidījis kaut ko mazliet citu.

Toties svētdienas rīts sākās lieliski - ar vēl vienu festivāla veterāna atgriešanos. Izrādē "Pagalms atdzīvojas" piedalās tie paši aktieri, kas "Traktoperā", plus vēl Alise Dzene, bet šeit gan viss bija savās vietās. Garāžas lietu stāsts arī ir paredzēts bērniem, un šeit atkal jau priecīgi bija gan bērni, gan vecāki, it īpaši Estere. Lai arī šī izrāde paredzēta vecuma grupai, sākot ar Jurģi, uz to es vēsā mierā būtu varējis aiziet arī viens, un tikpat labi pavadīt laiku. Secinājums: nav jābaidās no bērniem domātajām izrādēm šajā festivālā!

Noslēdzās viss asiņaini - ar "Inišmoras leitnantu". Aprakstā par to daudz sūkstos, ka man vairs nav tik mīļš Martins Makdona kā agrāk, bet patiesībā viņa melnais humors jau kā tāds ir visnotaļ foršs, un izrādes risinājums man arī patika, līdz ar to šī ir reize, kur žēlojos ne par to, ka man izrāde nebūtu patikusi, bet par to, ka es būtu gribējis, ka man tā patiktu vēl vairāk.

Kas tad sanāk beigu beigās? Šogad redzētas deviņas izrādes. Pārsists pērn uzstādītais sešu izrāžu rekords, šobrīd neredzu, kādā veidā varētu nākotnē noskatīties vēl vairāk. Lieliski pavadītas divpadsmit dienas (sākot ar pirmo Esteres mēģinājumu). Un, protams, zinu, ko es vēlos darīt pirmajās augusta brīvdienās 2026. gadā. Paldies Jānim Znotiņam, Reinim Suhanovam, Valmieras teātra direktorei Evitai Ašeradenai un visiem citiem festivālā iesaistītajiem (it īpaši - brīvprātīgajiem, bez kuriem festivālā arī nebūt)! Es mīlu ne tikai lavandu, bet arī Valmieras vasaras teātra festivālu! (un man nospļauties, ka latviešu valodā tu vari mīlēt tikai cilvēku - striktos endzelīnistus es gan nemīlu!)