Kazhes pierakstu burtnīca

Kamēr Džārmuša jaunākā lente "Only Lovers Left Alive" Latviju vēl nav sasniegusi, izmantoju iespēju noskatīties kādu no viņa vecajām filmām - no pieciem savstarpēji īpaši nesaistītiem stāstiem veidoto "Night on Earth".
Piecas pilsētas dažādās pasaules malās - Losandželosa, Ņujorka, Parīze, Roma un Helsinki. Viens un tas pats mirklis laikā. Pieci taksometri uzņem pasažierus. Losandželosā šoferis ir jauna meiča, kas dienās cer kļūt par mehāniķi (Vinona Raidere), bet pasažiere - Holivudas talantu meklētāja, kurai, iespējams, tieši šāda meiča ir vajadzīga jaunai filmai. Ņujorkā šoferis ir ieradies Amerikā no Austrumvācijas, pašvaki pārzina angļu valodu un itin nemaz nemāk braukt ar mašīnu ar automātisko kārbu (kā tas ir iespējams - cits jautājums), jā, protams, pilsētā viņš neorientējas it nemaz, pasažieris viņam ir patraks melnādainais. Parīzē šoferis ir čalis no Kotdivuāras, kurš izdzen no savas mašīnas divus lecīgus āfrikāņu biznesmeņus un uzņem aklu meiteni, kura zināmā mērā ir vēl lecīgāka par biznesmeņiem. Romā pilnīgi traks Roberto Benini (vai tad viņš kādreiz mēdz nebūt traks) piespiež mašīnā iekāpušu mācītāju uzklausīt viņa grēkus, kas izrādās drusku pāri mācītāja spēkiem (Benini ļoti detalizēti stāsta par saviem seksuālajiem pārkāpumiem - ar ķirbjiem, aitu un visubeidzot - brāļa sievu). Un Helsinkos? Kā jau ziemeļos - viss ir skumji. Šoferis uzņem mašīnā trīs pamatīgi piedzērušos vīrus, no kuriem viens ir bezfilmā, bet pārējie divi viņam atstāsta to, cik ļoti slikta pēdējā diena bijusi viņu draugam Aki (atlaists no darba, iznīcināta viņa mašīna, pusaudze meita stāvoklī, sieva izlikusi no dzīvokļa un pieprasījusi šķiršanos), taču šoferis šo pārtrumpo ar stāstu no paša biogrāfijas, kas ir vēl daudz skumjāks. Ā, gandrīz aizmirsu, līdzās taksometriem (un darbībai vakarā-naktī) visas sižeta līnijas vieno tajās skanošā Toma Veitsa mūzika. Pats Veits gan filmā, diemžēl, nepiedalās.
Patika tas, ka filmā piedalās nu ļoti autentiski aktieri - pat vācietis tiešām bija oriģināli no Austrumvācijas (tiesa - septiņdesmitajos emigrējis uz Rietumiem), bet somi vispār - tik autentiski, cik vien var būt. Tomēr kaut kā gluži tādā sajūsmā kā par "Mystery Train" vai "Down by Law" par šo filmu neesmu - abas Amerikas epizodes šķita drusku par garu, bet Parīzes - par nefokusētu. Roma ļoti patika, lai gan Benini ar oriģinalitāti šeit neizceļas, bet Helsinki patiešām uz ļoti spēcīgi skumjas nots pabeidza filmu.

Kvalitatīvs kino, bet lai iekristu sirsniņā (kas par formulējumu, bļin!), kaut kā pietrūka.