Koncerts Noasā
Sākšu šo koncerta aprakstu ar nelielu tīzeri - tagad es zinu, kāpēc Gatis Ziema iesita Armandam Benderam, tas nebija par šķību trompetes spēlēšanu! Bet par to, protams, vēlāk.
Grupa "Nikto" jeb "Neviens" ir viens no tiem pašmāju alternatīvās mūzikas kolektīviem, kurus jau ilgāku laiku gribējās sastapt klātienē, bet nekādi mūsu ceļi negribēja krustoties. Kartupeļpalmas festivālā bija tam ļoti tuvu, taču vēlā stunda un "Pamirt" iemidzinošās skaņas lika mums evakuēties pirms Aleksandra Aleksandrova un viņa grupas uzstāšanās sākua. Kas īsti ir "Nikto"? Grupas solists un ģitārists Aleksandrs, cik var saprast, ģitārspēli ir mācījies akadēmiski, bet lielākoties nodarbojas ar to neakadēmiski. Uzstājas gan ar grupu, gan solo, gan ar otru nepieradināto personāžu - Gati Ziemu, šī gada sākumā bijis Xiu Xiu iesildītājs. Patiesību sakot, ar Ziemu šķiet, ka ir spēlējuši visi - arī bundzinieks Matīss Akuraters un basists Māris Rupainis, kuru darbība, protams, neaprobežojas ar šīm grupām vien, un aptver itin plašas žanru robežas. Māris un Matīss tajā pat Kartupeļpalmā spēlēja ar Helēnu Kozlovu, bet nopietna muzikālā darbība nav traucējusi Mārim būt vienlaikus arī ilggadīgam "Pupociklu vasaras" biedram. Un Armands Benders, protams, visvairāk ir zināms no Gata Ziemas incidenta, bet uzstājas arī duetā ar savu datoru, dēvējoties par "Armands Benders un Windows 7" (sasodītais hipsteris, kas izmanto alternatīvu OS, nevis Mac!).
Mūzika, ko spēlē Nikto, tiek parasti raksturota kā krievu 20. gadsimta sākuma dzejas sajaukums ar Ņujorkas nowave un brīvo džezu, bet man dīvainā kārtā viņu koncertā atkal un atkal nāca prātā Pink Floyd. Vai pareizāk - ka šādi izklausītos Pink Floyd, ja viņi spēlētu nowave, savas melodiskās idejas izpildot daudz mazāk pieradinātā formā. Priekšplānā brīžiem gan izvirzās troksnis, bet kaut kur tur fonā ir intonācijas, kas liek domāt par PF - drīzāk gan agrīniem, tādiem no Pompeju koncerta laika, taču šīs sajūtas atgriežas atkal un atkal.
Grupas skatuves tēls labi saskanēja ar tās nosaukumu - gaisma ir fonā, grupas dalībnieku sejas faktiski nav redzamas, ja neskaita uz postamenta esošo Armandu. Liekas pļāpāšanas ar publiku nav, dziesmas faktiski pāraug viena otrā, skatītājiem pat īsti nezinot, kad ir brīdi applaudēt. Reizēm noskaņa drīzāk iemidzinoša, tad tai seko pēkšņa eksplozija un dejojamas minūtes. Par ko dzied Saša Aleksandrovs, saprast lielākoties ir neiespējami, un tas arī nešķiet svarīgi. Tu vienkārši ļaujies mūzikai, kura tevi aizved, kur nu katrā konkrētajā brīdī grupa vēlas tevi nogādāt. Ļoti iespaidīga uzstāšanās, tas nu ir jāatzīst. Un ik pa brīdim Armands ieslēdzas kā trompetists, zināms taču, cik ļoti mani valdzina grupas ar pūtējiem, lai arī šeit, protams, trompete galīgi neskan kā ska kolektīvos.
Koncerta sākumu es nokavēju, neredzēdams pirmās 10-15 minūtes, taču grupa spēlēja ilgi - vismaz pusotru stundu, kas tādiem "mazajiem" koncertiem Latvijā galīgi nav raksturīgi, līdz ar to jūtos šajā vakarā uzņēmis pietiekamu Nikto devu, taču apzinos - šī nebūs pēdējā reize, kad viņus skatu, ļoti saistošs kolektīvs. Viens gan jāatzīst - neesmu pārliecināts, ka man būs vēlme pirkt viņu plati - vai šī mūzika ir baudāma konservētā veidā, kaut kā trūkst pārliecības, taču jāpamēģina noteikti ir.
Un tagad atbilde uz jautājumu par Gati Ziemu un Armandu Benderu: tā vien šķiet, ka Armands atrāvās par to, ka nezina savu vietu un cenšas līst priekšplānā, kad tas nav nepieciešams. Arī šajā, it kā ļoti anonīmajā koncertā, brīžiem šķita, ka Armands uzskata - tā ir viņa grupa un tas ir viņš, kuru publika gaida, un izrādījās viņš noteikti pārāk daudz, ieskaitot kāpšanu uz sava taustiņu un laptopa postamenta kājās, radot bažas par to, vai kādā brīdī viņš nelidos uz aizmuguri un koncerts nebeigsies ar lauztu mugurkaulu. Taču, kamēr viņš iederas grupas skanējumā, viss ir kārtībā.
Pavisam nobeigumā - ar ko Nikto vēl ir īpaša, ka patiesībā Latvijā galīgi nav daudz tādu puslīdz zināmu kolektīvu, kas dzied krievu valodā un kurus klausās gan latvieši, gan krievi. Par to - visu cieņu Aleksandram un grupai!
Grupa "Nikto" jeb "Neviens" ir viens no tiem pašmāju alternatīvās mūzikas kolektīviem, kurus jau ilgāku laiku gribējās sastapt klātienē, bet nekādi mūsu ceļi negribēja krustoties. Kartupeļpalmas festivālā bija tam ļoti tuvu, taču vēlā stunda un "Pamirt" iemidzinošās skaņas lika mums evakuēties pirms Aleksandra Aleksandrova un viņa grupas uzstāšanās sākua. Kas īsti ir "Nikto"? Grupas solists un ģitārists Aleksandrs, cik var saprast, ģitārspēli ir mācījies akadēmiski, bet lielākoties nodarbojas ar to neakadēmiski. Uzstājas gan ar grupu, gan solo, gan ar otru nepieradināto personāžu - Gati Ziemu, šī gada sākumā bijis Xiu Xiu iesildītājs. Patiesību sakot, ar Ziemu šķiet, ka ir spēlējuši visi - arī bundzinieks Matīss Akuraters un basists Māris Rupainis, kuru darbība, protams, neaprobežojas ar šīm grupām vien, un aptver itin plašas žanru robežas. Māris un Matīss tajā pat Kartupeļpalmā spēlēja ar Helēnu Kozlovu, bet nopietna muzikālā darbība nav traucējusi Mārim būt vienlaikus arī ilggadīgam "Pupociklu vasaras" biedram. Un Armands Benders, protams, visvairāk ir zināms no Gata Ziemas incidenta, bet uzstājas arī duetā ar savu datoru, dēvējoties par "Armands Benders un Windows 7" (sasodītais hipsteris, kas izmanto alternatīvu OS, nevis Mac!).
Mūzika, ko spēlē Nikto, tiek parasti raksturota kā krievu 20. gadsimta sākuma dzejas sajaukums ar Ņujorkas nowave un brīvo džezu, bet man dīvainā kārtā viņu koncertā atkal un atkal nāca prātā Pink Floyd. Vai pareizāk - ka šādi izklausītos Pink Floyd, ja viņi spēlētu nowave, savas melodiskās idejas izpildot daudz mazāk pieradinātā formā. Priekšplānā brīžiem gan izvirzās troksnis, bet kaut kur tur fonā ir intonācijas, kas liek domāt par PF - drīzāk gan agrīniem, tādiem no Pompeju koncerta laika, taču šīs sajūtas atgriežas atkal un atkal.
Grupas skatuves tēls labi saskanēja ar tās nosaukumu - gaisma ir fonā, grupas dalībnieku sejas faktiski nav redzamas, ja neskaita uz postamenta esošo Armandu. Liekas pļāpāšanas ar publiku nav, dziesmas faktiski pāraug viena otrā, skatītājiem pat īsti nezinot, kad ir brīdi applaudēt. Reizēm noskaņa drīzāk iemidzinoša, tad tai seko pēkšņa eksplozija un dejojamas minūtes. Par ko dzied Saša Aleksandrovs, saprast lielākoties ir neiespējami, un tas arī nešķiet svarīgi. Tu vienkārši ļaujies mūzikai, kura tevi aizved, kur nu katrā konkrētajā brīdī grupa vēlas tevi nogādāt. Ļoti iespaidīga uzstāšanās, tas nu ir jāatzīst. Un ik pa brīdim Armands ieslēdzas kā trompetists, zināms taču, cik ļoti mani valdzina grupas ar pūtējiem, lai arī šeit, protams, trompete galīgi neskan kā ska kolektīvos.
Koncerta sākumu es nokavēju, neredzēdams pirmās 10-15 minūtes, taču grupa spēlēja ilgi - vismaz pusotru stundu, kas tādiem "mazajiem" koncertiem Latvijā galīgi nav raksturīgi, līdz ar to jūtos šajā vakarā uzņēmis pietiekamu Nikto devu, taču apzinos - šī nebūs pēdējā reize, kad viņus skatu, ļoti saistošs kolektīvs. Viens gan jāatzīst - neesmu pārliecināts, ka man būs vēlme pirkt viņu plati - vai šī mūzika ir baudāma konservētā veidā, kaut kā trūkst pārliecības, taču jāpamēģina noteikti ir.
Un tagad atbilde uz jautājumu par Gati Ziemu un Armandu Benderu: tā vien šķiet, ka Armands atrāvās par to, ka nezina savu vietu un cenšas līst priekšplānā, kad tas nav nepieciešams. Arī šajā, it kā ļoti anonīmajā koncertā, brīžiem šķita, ka Armands uzskata - tā ir viņa grupa un tas ir viņš, kuru publika gaida, un izrādījās viņš noteikti pārāk daudz, ieskaitot kāpšanu uz sava taustiņu un laptopa postamenta kājās, radot bažas par to, vai kādā brīdī viņš nelidos uz aizmuguri un koncerts nebeigsies ar lauztu mugurkaulu. Taču, kamēr viņš iederas grupas skanējumā, viss ir kārtībā.
Pavisam nobeigumā - ar ko Nikto vēl ir īpaša, ka patiesībā Latvijā galīgi nav daudz tādu puslīdz zināmu kolektīvu, kas dzied krievu valodā un kurus klausās gan latvieši, gan krievi. Par to - visu cieņu Aleksandram un grupai!
2019-07-31
comments powered by Disqus