Kazhes pierakstu burtnīca

2015.gada nogalē Ziemassvētku pārgājiens izpalika, jo tā plāni pārklājās ar Vilcieniņu kausu, līdz ar to veicām pārgājiena definīcijas pārformulēšanu no "Ziemassvētku pārgājiena" uz "Jaunā gada iestartēšanas pārgājienu". Dalībnieku sastāvs sanāca ne liels, ne mazs - mēs divi, Raitis, Anita, Ilze un mana māsasmeita Ieva, kura gan darba dēļ varēja piedalīties tikai pirmajā pārgājiena dienā. Vērts piebilst, ka vispār 2.-3.janvāris ir salīdzinoši grūts laiks pārgājienam, jo pat tie biedri, kuri Jauno gadu nav sagaidījuši tik kvalitatīvi kā Edijs pēc svinībām mēdz būt mazliet pārēdušies un noguruši.


Kur tad mēs vispār devāmies pārgājienā? Pa kādreizējo bānīša ceļu no Alsungas uz Kuldīgu. Savulaik Alsunga bija dzelzceļa ziņā tik nozīmīga apdzīvota vieta, ka tajā darbojās pat divas dzelzceļa stacijas. Ne tik sen - pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados - viena no šīm stacijām vēl bija aktīva, taču kopš ar Liepājas-Ventspils dzelzceļa slēgšanas 1996.gadā Alsungā vilcieni vairs nav sastopami. Posms uz Kuldīgu slēgts ir jau būtiski senāk - kopš 1974.gada. Tas aizmirstībai tika nolemts lielajā mazbānīšu likvidēšanas procesā, kas padomju Latvijā risinājās septiņdesmito gadu pirmajā pusē. Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka neko daudz dzelzceļa objektu šajā līnijā nav saglabājies.


Sākotnēji bijām noskaņoti nakšņot teltī, kā jau tas pārgājienos pieņemts. Taču kādā brīdī nāca atklāsme - līdz ar laika prognozi, kas vēstīja par aptuveni astoņpadsmit grādiem zem nulles, nāca nepieciešamība pēc ļoti siltiem guļammaisiem. Mums tādu nav, un viena pasākuma dēļ iegādāties īsti prātīgi nešķita. Patiesībā gan varbūt kādreiz vajadzēs - vismaz "Pinguin" ziemas guļammaisu cenas ir diezgan pieņemamas. Bet nu šoreiz izlēmām, ka stiept līdzi divus pārus guļammaisu katram un nakšņot teltī pēc ļoti aukstas dienas varētu īpaši negribēties, līdz ar to izvēlējāmies teltij tuvāko risinājumu - nakšņošanu Ēdoles pilī (kā teikt - kas gan cits ir pils, ja ne mazliet lielāka telts?).


Ar loģistiku viss šoreiz bija diezgan sarežģīti - braucām ar diviem auto, bet Ievas auto bija nepieciešams atstāt Ēdolē, lai līdz tam dienas laikā aizietu. Tikām manējais sākotnēji tika novietots Alsungā (pārgājiena starta vietā) ar domu, ka svētdienas vakarpusē ar autobusu brauksim no Kuldīgas tam pakaļ. Vēlāk gan izdarījām mazliet citādi.

Kamēr es un Ieva devāmies ar divām mašīnām no Alsungas uz Ēdoli, pārējie pārgājiena dalībnieki veica uzlidojumu Alsungas pārtikas veikalam, lai iepirktu pārgājienam noderīgus produktus. Tiesa, dienā, kad termometra stabiņš spītīgi nekāpa augstāk par mīnus 16 grādu atzīmi, lielākā daļa potenciālo pārgājiena risinājumu tika izbrāķēti. Ieskaitot jebko, ko varētu pusdienām gatavot uz prīmusa. Uzvārīt ēdienu, protams, būtu iespējams, taču bija tāds sīkums kā nepieciešamība vārīšanas laikā stāvēt uz vietas. Un tu neticēsi, bet šādos mīnusos itin nemaz neprasās taisīt ilgākas pauzes, kuru laikā sasalt ragā. Līdz ar to nekas cits kā našķi iepirkti netika. Skaidrs, ka arī ūdeni šajā pārgājienā līdzi neņēmām, jo pārnēsāt to ledus formā īpaši prātīgi nebūtu.

Vispār jau jāatzīst - ar laika apstākļiem mums paveicās. Protams, bija itin mežonīgi auksts, jo īpaši sestdienā. Marinai dramatiski sala kājas. Pārējiem arī šis tas sala, bet ne dramatiski. Apstāšanās galīgi nešķita praktisks risinājums, līdz ar to pie maršrutā sastopamajiem slēpņiem piestājām itin reti (tiesa, arī sākotnēji nebija domāts meklēt tos visus, bet sestdienas lielajos mīnusos par slēpņiem sevišķas intereses nebija arī to lielākajai cienītājai mūsu vidū Marinai). Pat Kurzemes vārdu spēlei bija pārāk vēss - šampanieti šādā laikā galīgi neprasījās, un arī vienkārši lasīt avīzi bija slinkums. Tomēr pats svarīgākais šajā pārgājienā mums bija nodrošināts - īsta ziema. Ievērojot to, ka tādi kārtīgi mīnusi un vēl kopā ar sniegu Latvijā pēdējā laikā ir sastopami ne katru ziemu, un, piemēram, aizvadītie Ziemassvētki bija tik pelēki, ka par tiem varētu rakstīt "Greja 50 nokrāsu" autors. Lai nu kas, bet ziema mūs pārgājienā patiešām lutināja.


Interesanti, ka Kuldīga-Alsunga (vai Alsunga-Kuldīga, ja dodies otrā virzienā) ir puslīdz oficiāls tūrisma pārgājienu maršruts - tāds, kuram iespējams dabūt karti Kuldīgas TICā (kad tas, protams, ir vaļā), taču dabā tas ne tikai nav marķēts, bet atsevišķos posmos nav pat īsti godīgi izejams, jo dažviet kādreizējais uzbērums ir norakts, un tā vietā atrodamas pļavas un lauki. Protams, ziemā var salīdzinoši viegli šādās vietās vairāk vai mazāk sekot kādreizējās kartes punktiem, kamēr vasarā diez vai būtu pieņemami izbradāt tīrumus.


Pirmās dienas distance mums nebija nekāda grandiozā - 12 kilometri. Tas gan kopumā bija itin pieņemami, ievērojot vēlo starta laiku (izbraucot no mājām deviņos un veicot papildu braucienu Alsunga-Ēdole-Alsunga nekāds agrais starts nebija iespējams, bet dienas janvāra sākumā ir gaužām īsas), līdz ar to seviški daudz laika starp mūsu ierašanos Ēdolē un saulrietu nebija. Ievērojot to, cik ļoti šīs dienas laikā bija pārsalusi Marina, un ka arī pārējie mēs nebijām gluži sakarsuši, bija prieks, ka teltī nebija jānakšņo. Marina vēl kādu stundu sildījās pie radiatora, bet daļu vakara viņa un Anita pavadīja divatā vienguļamajā gultā, raisot pozitīvas emocijas pārējiem pārgājiena dalībniekiem.

Man vēl bija jāveic divi manevri vakara gaitā. Vispirms Ieva mani aizveda uz Alsungu, no kurienes es līdz Ēdolei atgādāju savu auto. Pēc tam, pavadījis kādu laiku iekštelpās, devos vienatnē uz Kuldīgu, lai no turienes ar dienas vienīgo autobusu atgrieztos Ēdolē. Šādā veidā nodrošinājām, ka svētdienas pēcpusdienā automašīna mūs jau gaidīja Kuldīgā.


Vakariņu vajadzībām mani biedri bija sarunājuši atļauju izmantot pils virtuvi, pateicoties kam varējām ieēst siltu zupu, par ko visi bijām priecīgi. Iepazināmies ar Ēdoles pils kaķi Beisiku, kurš gan atteicās atklāt, vai viņš bija "QBasic", "Visual Basic" vai "Turbo Basic". Bija doma, ka vajadzēja kaķi ņemt kā sildītāju uz istabu, bet viņš izrādījās pietiekami attapīgs un savlaicīgi notina makšķeres.


Mēs vēl vakarā vienu reizi uzspēlējām "Kuhhandel" - jauku spēli ar dzīvnieku izsolīšanu, kurā pat par suncīti dod 50. Un tad gan gulēt, jo no rīta bija paredzēts celties 7:30, lai varētu līdz ar gaismiņu startēt.

Lieki teikt, ka līdz ar gaismiņu mēs neizgājām, bet agri uzliktais modinātājs vismaz mūs piespieda savus apartamentus atstāt relatīvi agri. Bijām gājuši aptuveni 30 minūtes, kad Raitis atklāja kādu pārsteidzošu detaļu - viņa jakas kabatā bija palikušas atslēgas no mūsu abiem numuriņiem. Ko darīt? Iet atpakaļ uz pili? Zvanīt un ziņot par situāciju? Aizvest atslēgas ar auto vakarā? Izlēmām par labu kombinācijai no otrā un trešā varianta - mazliet uzgaidīt, lai būtu par vēlu atgriezties pilī ar kājām, un tad piezvanīt, lai pavēstītu, ka esam aizmirsuši atdot atslēgas un ievedīsim tās vakarā. Beigās gan sanāca, ka pils administrācija paspēja mūs sazvanīt vēl pirms mēs paši bijām to izdarījuši, bet lietas būtību tas nemainīja - atslēgas Ēdolē atgriezās tikai vakarpusē.


Šajā dienā mūsu plāns bija mazliet nopietnāks - jāveic ap divdesmit kilometriem, un liela tā daļa notika patiešām pa uzbērumu. Tiesa, tas netraucēja nodarboties arī ar muļķībām, piemēram, "izpeldēties" aizsalušos grāvjos un upītēs. Nē, vari nesatraukties - slapji no tā nekļuvām, jo praktizējām virsledus, nevis zemledus peldēšanu. Jāatzīst gan, ka uz priekšu šādā veidā neko ātri tikt nevar, toties kopumā šāda padarīšana ir daudz jautrāka par parastu peldēšanu. Līdz tādiem meistarības paraugdemonstrējumiem, kādus vecā gada pēdējā dienā bija veikuši Raitis un Edijs, tomēr netikām - pie sinhronās peldēšanas vēl nāksies pamatīgi piestrādāt. Marina pret iešanu pa ledu izturējās gaužām skeptiski, bet tajos brīžos, kad uzbērums izcēlās ar zem sniega noslēptām bedrēm un saknēm, atzina, ka pa ledu tomēr bija drošāk. It īpaši, ja ņem vērā, ka gaisa temperatūra joprojām bija itin labos mīnusos, bet ūdens dziļums grāvī visticamākais - ne vairāk par dažiem desmitiem centimetru. Labi, kā lai arī nebūtu, neviens ledū neielūza (pat ne Raitis), un uz priekšu mēs virzījāmies itin pieklājīgā tempā. Tā kā bija par saviem pieciem grādiem siltāks kā iepriekšējā dienā, salīdzinoši labāk gāja ar slēpņošanu, tiesa, tāpat sekojām principam, ka vairāk kā pāris minūtes vienam slēpnim veltīt nav vērts. Var jau gadīties, ka kādreiz ar Marinu šo maršrutu izstaigāšu citā sezonā un tad patiešām meklēsim visus slēpņus. Tikpat labi gan var gadīties, ka tā cita reize nepienāks, jo daudz jau ir tādu maršrutu, kurus kādreiz vajadzētu iziet.


Līdzās uzbērumam no dzelzceļa lietām nekā daudz šai posmā nav atlicis - dažās staciju vietās manījām piemiņas stabiņus (iespējams, tie bija arī pārējās, bet sniega dēļ tie palika neredzēti), pie pašas Kuldīgas bija manāms viens ūdens pumpis, šur tur manīja vai nu pa vientuļai špalai vai kādam stabam, kas vismaz pildīja atskaites punktu funkcijas, lai liktu pie lūpām pudeli ar brūno dziru. Uz kāda tiltiņa, kurš pārsteidzošā kārtā bija saglabājies, ieturējām ko līdzīgu improvizētām pusdienām, bet lieki nekavējoties ātri vien turpinājām ceļu. Faktiski pēcpusdienā atkal sāka salt - lai gan gaiss nebija tik auksts kā iepriekšējā dienā, nemitīgās snigšanas dēļ gaiss bija itin mitrs, kas diezgan labi kompensēja mazākos mīnusus.


Kas sanāca ne gluži optimāli, tā bija ieiešana Kuldīgā. Loģiski, ka mums vispirms vajadzēja tikt līdz dzelzceļa stacijai. Taču tā, protams, neatrodas ne centrā, ne vēl jo vairāk pie mūsu mašīnas (kura bija noparkota pie autoostas). Sanāca tā, ka mēs pagājām auto garām ne gluži lielā attālumā, bet nevarēja jau neko mainīt - vispirms jāaiziet līdz galam, tad var domāt par motorizēšanos. Neko darīt. Sasniedzām Kuldīgas dzelzceļa staciju, kura izskatās vēl daudz drūmāk, nekā 2012.gadā, kad šo ceļu mēroju iepriekšējo reizi. Vienojāmies, ka uz auto mums visiem iet nav vērts, jo tāpat uz Ēdoli ar to brauks viens cilvēks. Šajā gadījumā - Raitis - kura kabatā, kā zināms, bija palikušas mūsu atslēgas. Mēs tikām devāmies uz "Pagrabiņu" paēst. Kā vēlāk uzzinājām, Raitim bija sanākuši dažādi piedzīvojumi ar nosēdušos auto akumulatoru (kā nekā Opelis pieradis pie dzīves siltumnīcas apstākļos, nakšņojot gandrīz tikai un vienīgi apsildītā garāžā), bet kā jau Raitis viņš ar tiem bija veiksmīgi ticis galā, izmantojot čuju, ņuhu, poņu un mazliet bezkaunības. Es tikām mazliet iegrābos ar pasūtīto ēdienu - ne pirmo reizi dzīvē saskāros ar to, ka kaut kāda iemesla dēļ ļoti bieži veģetārie ēdieni kafejnīcās ir izmēros dramatiski mazāki par gaļas ēdieniem, liekot domāt, ka cilvēki, kas neēd gaļu, parasti ir mazāk izsalkuši. Rezultātā sanāca mazliet aplaupīt Marinu (viņai gan patiesībā arī bija bez-gaļas otrais ēdiens, bet vismaz normāla izmēra). Par ēdiena kvalitāti - nekādu sūdzību, bet es patiešām nesaprotu to loģiku - manuprāt, loģiski būtu tieši, ja veģetārā alternatīva būtu apjomā lielāka, jo tajā piedāvātie produkti itin bieži nav sevišķi barojoši un trekni. Bet iespējams patiesība ir gluži vienkārši tāda, ka šādus ēdienus visbiežāk izvēlas diētiskas mamzeles, kurām vai nu daudz nevajag vai vismaz kauns štopēt iekšā. Līdz ar to - pats jau droši vien esmu vainīgs.


Pēc kāda laiciņa piebrauca arī Raitis, ieēda zupu, un varējām kopīgi doties māju virzienā. Ceļš uz Rīgu bija itin jautrs, jo putenis turpinājās un vismaz vietām ceļš bija ļoti slidens, līdz ar to priecājos, ka ziemas sākumā apgādājos ar jaunām riepām, un tā nu mēs nokļuvām mājās. Pat sevišķi vēls nebija.


Kur un kad notiks nākamais pārgājiens, pagaidām vēl nezinu, bet - Paldies dalībniekiem par dalību un dabas spēkiem par brīnišķīgo sniegotu laiku, nodrošinot to, ka ja ne Ziemassvētki, tad vismaz pārgājiens mums sanāca ļoti balts.