Tur lejā
Pēdējo gadu skandalozāko latviešu valodā izdoto grāmatu saņēmu dzimšanas dienas dāvanā no Andreja (pērn novembrī), bet tikai tagad beidzot saņēmos to izlasīt, ar visu to, ka lasāmvielas tur ir minūtēm piecpadsmit, ne vairāk. Iespējams, tā tas arī ir pareizi, jo pēdējos mēnešos, domājams, par "Turleju" daudz nav runājuši arī psihākie no Latvijas politiķiem, un līdz ar to, rakstot par to, es diez vai modināšu no snaudas viņu elektorātu.
Vajadzētu droši vien atgādināt, kas tā tāda par grāmatu, un kālab tā kļuva skandaloza. Tātad, šī grāmata stāsta bērniem par seksuālo reprodukciju, dzimumorgāniem un vārdiem, kā tos sauc, kā arī seksuālo identitāti. Nevēlos detalizēti pētīt, kuri tieši šīs grāmatas elementi visvairāk uzbudināja populistiskā flanga politiķus, bet skandāls par šīs grāmatas izdošanu sacēlās pamatīgs, policija vērtēja, vai tā uzskatāma par pornogrāfisku, īpaši, šķiet, seksuālu baudījumu no runām par šo grāmatu guva kāds dažādos netīros darījumos iesaistīts pseidokristīgs tipāžs, kurš savulaik teicis, ka diņķiem (vai to sinonīmiem) jāstrādā lidostā, šķiet, ka vai nu tulkotāja vai izdevēji saņēma arī draudus no īpaši plānprātīgi noskaņotiem tipāžiem, kuri droši vien joprojām mēģina sadzīt pēdas tiem izvirtuļiem, kas reiz pieļāva "Tās Zīlītes" izdošanu. Līdz ar to vietā jautājums - vai šī grāmata ir par to lauzto šķēpu vērta un kurā frontes pusē savu vietu redzu es?
Tātad, grāmatas primārais vēstījums - runāt ar bērniem par jautājumiem, kas viņus pilnīgi noteikti nodarbina - kas tas ir, kas man ir "tur lejā", kālab dažam labam tas ir citādāks un kam tas vispār vajadzīgs, ir sakarīgi - tai skaitā, lai bērns zinātu, kā attiecīgās lietas sauc un kuros brīžos teikt "Nē!" sporta trenerim vai mācītājam. Grāmatas vieglā un nepiespiestā gaisotne, kā runāt par šiem jautājumiem, man šķiet pareiza un saprotama - bez liekas pietātes, bez stigmām un vienlaikus - ar kaut kādu audzinošo funkciju. Tiktāl viss labi.
Mazāku sajūsmu man raisa grāmatas otrā daļa, kurā vairāk uzmanības veltīts dzimumidentitātei un tās sociālā konstrukta aspektam. Formulējums: "Agrāk to, vai tavs bērns ir puika vai meitene, varēja pateikt pēc tā, kas bija tur lejā, bet tagad tā mēs vairs neuzskatām" manī raisa acumirklīgu pretreakciju. Droši vien esmu krievijas propagandā izmērcēts neandertālietis, bet man tomēr gribētos domāt, ka līdz kaut kādam vecumam es varu pieņemt, ka man ģimenē ir viens dēls un viena meita, un nevis teikt, ka viņi paši laika gaitā sapratīs, kur tieši šajā spektrā katrs atrodas. Pieauguši cilvēki manis pēc var identificēties, kā vien viņi paši vēlas (it īpaši - kamēr man nav jāzina, kā tieši katrs identificējas, jo nav tā, ka mani tas kaut nedaudz interesētu), bet bērnu jautājumā šajā ziņā esmu konservatīvs. Ieskaitot to, ka konkrēti pusaudzim droši vien itin viegli var iegalvot, ka iemesls, kālab tas ir nelaimīgs (un liela daļa pusaudžu ir nelaimīga pēc noklusējuma), ir nepareizas dzimumpiederības dēļ (tu vari man, protams, apgalvot, ka cilvēks nav stulbs un pats vislabāk zina, kā viņš jūtas, bet es uzskatu - ir gan stulbs). Un vēl jo vairāk tādam pirmsskolniekam vai sākumskolniekam, kas ir šīs grāmatas mērķauditorija, ir par agru domāt, ir viņš binārs vai nav. Ja nu kas - speciāli apskatījos Wiki, ka Lielbritānijā, atbilstoši aptaujām 16-24 gadu jauniešu vecuma grupā, kur nebināro cilvēku ir visvairāk, viņi veido 0.26% no iedzīvotāju sastāva - proti, ne gluži tik daudz, lai būtu objektīva nepieciešamība stāstīt par viņiem bērniem (kuriem turklāt normāli par to vajadzētu būt diezgan vienalga). Salīdzinoši par daudz nozīmīgāku minoritāti - kreiļiem - vispār neviens nerunā, neesmu redzējis nevienu grāmatu, kas skaidrotu bērniem, ka kreiļi nav anomālija un ir tikai nedaudz atšķirīgi no pārējiem sabiedrības locekļiem.
Līdz ar to mans vērtējums par šo grāmatu ir tāds, ka es, protams, neatbalstu vājprāšus, kas nodarbojas ar tās apkarošanu, un tās daļa, kas attiecas uz sarunām par peņiem un vagīnām (un to dažādajiem sinonīmiem), ir labs palīgmateriāls sarunām ar bērniem par tiem jautājumiem, par kuriem sevišķi runāt negribās. Savukārt tas, kā saukt radinieku, kas nav īsti ne tante, ne onkulis, manuprāt, ir lieka. Protams, ja ņem vērā, ka divi no trim grāmatas autoriem, ir nebināri (kā var izlasīt izdevējas komentārā), tu saproti, ka viņiem šie jautājumi ir aktuāli, bet tā jau ir viņu problēma, ne manējā. Un, jā, es nojaušu, ka ar šo tekstu es riskēju tikt ielikts vienā kastītē ar jau piesauktajiem pseidopolitiķiem, Liānu Langu un Elitu Veidemani, bet - ja tu vienādo manu un viņu pozīcijas, tad - grūta tev dzīve!
Vajadzētu droši vien atgādināt, kas tā tāda par grāmatu, un kālab tā kļuva skandaloza. Tātad, šī grāmata stāsta bērniem par seksuālo reprodukciju, dzimumorgāniem un vārdiem, kā tos sauc, kā arī seksuālo identitāti. Nevēlos detalizēti pētīt, kuri tieši šīs grāmatas elementi visvairāk uzbudināja populistiskā flanga politiķus, bet skandāls par šīs grāmatas izdošanu sacēlās pamatīgs, policija vērtēja, vai tā uzskatāma par pornogrāfisku, īpaši, šķiet, seksuālu baudījumu no runām par šo grāmatu guva kāds dažādos netīros darījumos iesaistīts pseidokristīgs tipāžs, kurš savulaik teicis, ka diņķiem (vai to sinonīmiem) jāstrādā lidostā, šķiet, ka vai nu tulkotāja vai izdevēji saņēma arī draudus no īpaši plānprātīgi noskaņotiem tipāžiem, kuri droši vien joprojām mēģina sadzīt pēdas tiem izvirtuļiem, kas reiz pieļāva "Tās Zīlītes" izdošanu. Līdz ar to vietā jautājums - vai šī grāmata ir par to lauzto šķēpu vērta un kurā frontes pusē savu vietu redzu es?
Tātad, grāmatas primārais vēstījums - runāt ar bērniem par jautājumiem, kas viņus pilnīgi noteikti nodarbina - kas tas ir, kas man ir "tur lejā", kālab dažam labam tas ir citādāks un kam tas vispār vajadzīgs, ir sakarīgi - tai skaitā, lai bērns zinātu, kā attiecīgās lietas sauc un kuros brīžos teikt "Nē!" sporta trenerim vai mācītājam. Grāmatas vieglā un nepiespiestā gaisotne, kā runāt par šiem jautājumiem, man šķiet pareiza un saprotama - bez liekas pietātes, bez stigmām un vienlaikus - ar kaut kādu audzinošo funkciju. Tiktāl viss labi.
Mazāku sajūsmu man raisa grāmatas otrā daļa, kurā vairāk uzmanības veltīts dzimumidentitātei un tās sociālā konstrukta aspektam. Formulējums: "Agrāk to, vai tavs bērns ir puika vai meitene, varēja pateikt pēc tā, kas bija tur lejā, bet tagad tā mēs vairs neuzskatām" manī raisa acumirklīgu pretreakciju. Droši vien esmu krievijas propagandā izmērcēts neandertālietis, bet man tomēr gribētos domāt, ka līdz kaut kādam vecumam es varu pieņemt, ka man ģimenē ir viens dēls un viena meita, un nevis teikt, ka viņi paši laika gaitā sapratīs, kur tieši šajā spektrā katrs atrodas. Pieauguši cilvēki manis pēc var identificēties, kā vien viņi paši vēlas (it īpaši - kamēr man nav jāzina, kā tieši katrs identificējas, jo nav tā, ka mani tas kaut nedaudz interesētu), bet bērnu jautājumā šajā ziņā esmu konservatīvs. Ieskaitot to, ka konkrēti pusaudzim droši vien itin viegli var iegalvot, ka iemesls, kālab tas ir nelaimīgs (un liela daļa pusaudžu ir nelaimīga pēc noklusējuma), ir nepareizas dzimumpiederības dēļ (tu vari man, protams, apgalvot, ka cilvēks nav stulbs un pats vislabāk zina, kā viņš jūtas, bet es uzskatu - ir gan stulbs). Un vēl jo vairāk tādam pirmsskolniekam vai sākumskolniekam, kas ir šīs grāmatas mērķauditorija, ir par agru domāt, ir viņš binārs vai nav. Ja nu kas - speciāli apskatījos Wiki, ka Lielbritānijā, atbilstoši aptaujām 16-24 gadu jauniešu vecuma grupā, kur nebināro cilvēku ir visvairāk, viņi veido 0.26% no iedzīvotāju sastāva - proti, ne gluži tik daudz, lai būtu objektīva nepieciešamība stāstīt par viņiem bērniem (kuriem turklāt normāli par to vajadzētu būt diezgan vienalga). Salīdzinoši par daudz nozīmīgāku minoritāti - kreiļiem - vispār neviens nerunā, neesmu redzējis nevienu grāmatu, kas skaidrotu bērniem, ka kreiļi nav anomālija un ir tikai nedaudz atšķirīgi no pārējiem sabiedrības locekļiem.
Līdz ar to mans vērtējums par šo grāmatu ir tāds, ka es, protams, neatbalstu vājprāšus, kas nodarbojas ar tās apkarošanu, un tās daļa, kas attiecas uz sarunām par peņiem un vagīnām (un to dažādajiem sinonīmiem), ir labs palīgmateriāls sarunām ar bērniem par tiem jautājumiem, par kuriem sevišķi runāt negribās. Savukārt tas, kā saukt radinieku, kas nav īsti ne tante, ne onkulis, manuprāt, ir lieka. Protams, ja ņem vērā, ka divi no trim grāmatas autoriem, ir nebināri (kā var izlasīt izdevējas komentārā), tu saproti, ka viņiem šie jautājumi ir aktuāli, bet tā jau ir viņu problēma, ne manējā. Un, jā, es nojaušu, ka ar šo tekstu es riskēju tikt ielikts vienā kastītē ar jau piesauktajiem pseidopolitiķiem, Liānu Langu un Elitu Veidemani, bet - ja tu vienādo manu un viņu pozīcijas, tad - grūta tev dzīve!
2024-05-29
comments powered by Disqus