Kazhes pierakstu burtnīca

Sestā kārta Vilcieniņu meistarībā varēja kārtīgi sašūpot situāciju turnīra tabulā - atkal jau dalībnieki tika sagrupēti atbilstoši rezultāti un atkal jau spēlēja savstarpēji divus mačus. Vispār jau par tādiem mačiem, kad tiekas turnīra tabulas kaimiņi, Anatolijs Kreipāns saka: "Te spēlē par sešiem punktiem!", taču Vilcieniņu meistarībā tas ir pat vēl trakāk, jo te par uzvaru piešķir nevis 3, bet veselus 105 punktus. Parasti šādu rakstu ievados mēs mazliet vairāk pievēršamies politiskām un citām sabiedrības krējuma aktivitātēm, bet par Supernovu mūsu speciālkorespondentam nekā sakāma nav (viņš nevēlas aizvainot meiteni, ar kuru kopā to skatījās), kamēr jokot par Andri Kiviču mēs nevaram atļauties - nevienam mūsu redakcijas darbiniekam nav veselības apdrošināšanas, tāpēc mēs labprātāk izliksimies, ka "Tu tuvojies sev" ir mūsu visu mīļākā dziesma.

Toties mazliet pastāstīsim par skandālu Vilcieniņu meistarībā. Nē, šoreiz neviens plikiņš pie Rīgas domes Ušakova atbalstā neprotestēja (kas gan būtu ļoti loģiski - protestējot plikiņam, tu apliecini, ka tava sirdsapziņa ir tīra un tev nav ko slēpt), bet notika klajš turnīra ētikas un nolikuma pārkāpums. Vai pareizāk - varbūt tas nebija pārkāpums likuma burta, bet gan tā gara ziņā. Patiesībā tas itin labi atgādināja notikumus Latvijas futbolā 2018. gada rudenī - kad Metta aizvadīja pārspēles ar Olaini par vietu Virslīgā un nedēļu vēlāk tika pieņemts lēmums Virslīgu paplašināt, aizvadītos mačus padarot par bezvērtīgiem un neko neietekmējošiem. Un tā arī VM turnīra gaitā notika nolikuma maiņa - kamēr visās instrukcijās bija teikts, ka sestajā kārtā spēlēs Āziju un Vāciju, reāli tika izspēlēta Āzija un Lielbritānija. It īpaši aktuālajos Brexit apstākļos tas vispār bija pilnīgs nonsenss. Pēc tam, kad atklājās šis pārkāpums, vairāki dalībnieki mēģināja iesniegt protestu un apstrīdēt rezultātus, bet turnīra administrācija tos noraidīja līdzīgi kā Rīgas dome opozīcijas ierosinājumus.

Vilcieniņu meistarības otrajā līgā šajā kārtā tikās Gustavs, Raimonds N., Gundars un Marina. Arī iepriekšējā reizē, kad dalībnieki tika kārtoti pēc rezultātiem, Gustavs un Marina bija otrās līgas dalībnieku vidū, kamēr Raimonds un Gundars toreiz vēl spēlēja pirmajā līgā. Kā jau tas no otrās līgas būtu sagaidāms, spēles apstākļi nebija paši izcilākie. Zināms jau, ka pat Latvijas futbola Virslīgā ārpus siltās sezonas lielākoties tiek spēlēts ļoti skumjos apstākļos - iekštelpās, uz mākslīga seguma vai vispār uz xBox. Bet ko var sagaidīt no Otrās līgas? Iedomājies, ja janvārī būtu jāaizvada slavenais Varakļānu - Viļānu derbijs! Uz futbola laukumiem šajā gadalaikā vēl mājo bļitkotāji, jo viņiem pat nav stadiona direktora, kurš varētu viņus painformēt par zivju trūkumu. Un tā arī VM otrās līgas mačs, nevienam no dalībniekiem nespējot nodrošināt spēļu norisi savā laukumā, tika aizvadīts Vinilbārā. Arī spēles sākuma laiks bija tieši pielāgots otrās līgas līmenim - desmitos vakarā, jo tas jau saprotams, ka šajā līmenī profesionāļi nespēlē un līdz vakaram visiem ir jāstrādā rūpnīcās. Kā par to rakstīja Rainis:

Man rītu agri jāceļas,
Man saules nav tais istabās,
Tur putekļi, tur lampas kūp,
Tur lēni mana dzīve drūp,
Tur lēni, tā kā pulkstens sit,
Man velkas stundas sešpadsmit.

Pirmā spēle bija Āzija. Spraiga cīņa par uzvaru risinājās starp Marinu un Gustavu. Abi dalībnieki šķita stingri nolēmuši, ka laiks ir sākt cīņu par izkļūšanu no otrās līgas un spēlēm Vinilbārā. Var jau viņus saprast - atšķirībā no pārējiem diviem šīs grupas dalībniekiem, viņi meistarībā piedalās jau kopš pirmās sezonas, Gustavs pat ir divkārtējs Vilcieniņu meistarības uzvarētājs un pasaules čempionāta dalībnieks, un šādiem spēlētājiem droši vien psiholoģiski ir diezgan smagi spēlēt pie tukšām tribīnēm laukumos ar kurmju rakumiem. Protams, mēs labāk paklusēsim par to, ka pat uz divkārtējo Latvijas čempionu Jūrmalas Spartaka spēlēm reizēm sanāk ap 150 līdzjutējiem (precīzāk - tādā skaitā viņus apzīmē spēles protokolā, realitātē droši vien šo skaitli vajadzētu izdalīt ar zelta griezumu), proti, arī augstākā līmenī ar to apmeklējumu tā ir, kā ir. Izšķiroša nozīme šajā spēlē gan izrādījās viena no pārējiem spēlētājiem izdarītajam pēdējam gājienam - Gundars uzlika bloku pēdējo gājienu pieteikušajai Marinai, tādējādi neļaujot viņai savienot visu savu dzelzceļu vienotā tīklā un ļaujot Gustavam saņemt 10 bonusa punktus par plašāko dzelzceļa tīklu. Rezultātā sanāca, ka gan Gustavam, gan Marinai bija 93 punkti un par uzvarētāju kļuva Gustavs, pateicoties lielākam izpildīto misiju skaitam (3 pret 2). Misiju punktu ziņā gan rezultatīvākais šajā četriniekā bija Raimonds N, kuram gan bija vairāk izpildītu misiju, gan punktu par tām, taču nepietiekams uzsvars uz ceļu būvi liedza viņam nopietni iesaistīties cīņā par uzvaru.

Gustavs jau droši vien bija sagatavojies tikpat labi turpināt un pamazām uzsākt cīņu par to, lai pierādītu, ka tomēr viņš ir īstais Kalnietis un turnīra uzvarētājs. Klīst baumas, ka Gustavam mājās pie sienas ir potenciālais turnīra grafiks, kurā sarēķināts, kā jāaizvada visas atlikušās spēles, lai Gustavs kļūtu par čempionu. Taču tā īsti viņam neizdevās - Marina uzbūvēja desmitnieku no Sauthemptonas uz Ņujorku un vēl ātri pabeidza spēli, kamēr Gustavs palika ar vairākām neizpildītām misijām. Ja spēles uzvarētājam ir 103 punkti, bet tev 22 - cerēt uz vietas uzlabojumu kopvērtējumā nav sevišķu cerību. Un nudien - Gustavam uz augšu pacelties neizdevās. Domājams, Gustavs pēc šīs spēles nepacietīgi gaidīs Brexit procesa noslēgumu un vīzu režīmu starp ES un Lielbritāniju, kā rezultātā diez vai Vilcieniņu meistarība turpinās viesoties Britu salās, ja nu vienīgi tikai spēlējot Īrijas misijas.

Pievērīsimies spēļu gaitai Pirmajā līgā. Tur tikās Baiba, Irbe, Mārtiņš un Māra. Spēles notika Kuģu ielas augšējā depo un iezīmējās ar īpatnējiem spinātu makaroniem, kuri bija vai nebija apveltīti ar vieglu zivs aromātu. Labi, ka bija arī brīnišķīgi šokolādes fondanti ar saldējumu, kas izglāba vakaru. Vismaz tāda informācija par vakara cienastiem ienācās no mūsu speciālkorespondenta Ralfa Nemiro-Kartoffelovska, kuram izdevās iefiltrēties spēles dalībnieku vidū, uzdodoties par nevainīgu krieviski runājošu investīciju konsultantu ar igauņu numuru. Āzijas rezultāti šajā grupā izteikti liecina par karteli - visi centās savākt iespējami līdzvērtīgu punktu skaitu, kas būtu visiem izdevīgs. Tas, ka šādi rezultāti būtu nejauši, ir aptuveni tikpat iespējams kā Olimpiskajās spēlēs nostartēt četras reizes skeletonā ar pilnīgi vienādu starta laiku. "Sazvērestība! Kliķe! Skandāls!" tā šo rezultātu komentēja Aldis Gobzems, ierosinot pārņemt varu Vilcieniņu meistarībā (protams, likumiskā ceļā). Taču kamēr patriotiski noskaņota virsnieku grupa vēl nav veikusi apvērsumu Vilcieniņu meistarībā un lūgusi uzņemt Vilcieniņu meistarību Kontinentālajā hokejā līgā, nākas vien samierināties, ka Mārai šajā spēlē bija 112 punkti, Mārtiņam 110, Irbei 109 un Baibai 101.

Lielbritānijā tik viendabīgi rezultāti parasti nav iespējami, taču cīņa par uzvaru tāpat bija spraiga. Par uzvaru cīnījās Māra un Baiba, izmantojot ļoti atšķirīgas stratēģijas. Māra aizbūvējās uz Ņujorku (tiesa, citu pretendentu uz šo galamērķi neesot bijis), kamēr Baiba pildīja punktu ziņā vērtīgākas misijas. Un tas ir zināms, ka Lielbritānijā misiju vērtības mēdz būt ļoti dažādas, atkarībā no tā, kāda ir tava stratēģija. Ja Māra par 7 misijām ieguva 35 punktus (vidēji 5 punkti uz misiju), tad Baibai 5 misijas atnesa 56 punktus (11.2 punkti misijā). Apkopojot rezultātus, atklājās, ka Mārai to bija 116, bet Baibai - 118. Irbe tikmēr pārdzērās tēju, apliecinot to, ka tie, kas māk, var apdolbīties arī bez spaisa. Eh, būtu es to zinājis 15 gadu vecumā...

Visubeidzot Virslīgas spēles risinājās Zvaigžņu ielas republikā, spēkiem mērojoties Ilzei, Raitim, Gunai un Raimondam K. Pirmajās sešās spēlēs uzvarējusī Ilze noteikti bija favorīte, taču vienlaikus ir tā, ka agrāk vai vēlāk arī labākajiem sportistiem gadās neveiksmes. Neliela atkāpe no vēstures: deviņdesmitajos gados bija Latvijas futbolā tāds neuzvarams klubs Skonto, kas divas Virslīgas sezonas pēc kārtas (1994. un 1995. gados) nepiedzīvoja nevienu zaudējumu. Bet 1996. gadā viens zaudējums tomēr atnāca - Brocēnos pret vietējo "Startu" lietus apstākļos krimināli sliktas kvalitātes laukumā, pateicoties kādu reizi peļķē iesprūdušai bumbai. Tas tikai atgādina, ka jebkurai uzvaru sērijai reiz pienāk beigas, un šāds liktenis piemeklēja arī Ilzi.

Āzijā Ilzei viss būtu bijis labi, ja ne kāds bezkaunīgs gājiens pārējo dalībnieku izpildījumā - visi trīs pārējie izveidoja vienāda plašuma tīklus, Ilzei tas bija par vienu pilsētu šaurāks, rezultātā pārējiem trim +10 punkti attiecībā pret Ilzi. Ar tehniski kļūdainu spēli (neuzmanības dēļ neizpildīta viena misija) uzvarēja Raimonds, kuram ļoti veicās ar ceļu būvi. Viņam 107 punkti, Gunai 100, Raitim 88 un Ilzei 87. Rezultātā sanāca tā, ka četrinieka dalībnieki šo spēli aizvadīja pretēji savām vietām kopvērtējumā - uzvarēja ceturtās vietas īpašnieks, otrajā vietā - trešās vietas īpašniece un tā tālāk. Taču zināms, ka ne jau Āzijā notiek lielās lietas un punktu pārmaiņas, bet gan Lielbritānijā.

Un tad nu par Lielbritānijas spēli: te jau no sākta gala uz uzvaru pieteicās Raitis. Vispirms viņš izbūvēja 40 punktus vērto posmu, bet tad vēl savācās "treknās" misijas. Konkurenci viņam mēģināja sastādīt Guna, kura pildīja ļoti daudz īso misiju, kas komplektā ar kārti +2 punkti par katru misiju ļāva viņai būt konkurentablai. Vai tā vismaz šķita. It kā diezgan labi spēlēja arī Ilze (būvēja vidēji garos posmus), bet Raimonds iesprūda kaut kur galā. Kad sākās rezultātu apkopošana, izrādījās, ka Raitis visus ir samalis miltos - viņam 135 punkti pret Ilzes 96, Gunas 89 un Raimonda 70.

Būtiskākais jautājums: kā šīs divas spēles ietekmēja situāciju kopvērtējumā? Pareizā atbilde - ne tik daudz, kā to varētu gaidīt. Raitis gan, protams, pietuvojās Ilzei cīņā par pirmo vietu, kas ir gana svarīgi, taču vietu maiņu kopvērtējumā gandrīz nebija. Pirmajā četriniekā vispār bez pārmaiņām, otrajā tik vien kā savstarpējas apmaiņas starp 5. un 6, kā arī 7. un 8. vietu. Vienīgi 2. līgā Marina ar divām labām spēlēm pacēlās uz līgas pirmo vietu (taču rezultāti joprojām grupas ietvaros ļoti blīvi un līdz 8. vietai kopvērtējumā tālu). Līdz ar to var teikt, ka šī kārta padarīja rezultātus turnīrā blīvākus, bet izšķirošie notikumi joprojām vēl ir priekšā. Kā teiktu bieži piesauktais Anatolijs Kreipāns - viss (vai gandrīz viss) izšķirsies šautuvē. Tad nu gaidīsim nākamo šaušanas reizi (šoreiz tā noteikti būs šaušana stāvus) un redzēsim, ko tā mums atnesīs!

Ar jums kopā bija Restorānvagona speciālkorespondents Ralfs Nemiro-Kartoffelovskis.

P.S. Mazliet datu vizualizācijas no instagrammas