Deputāta piezīmes
Oļega Ščipcova vārds mūsdienu latvietim droši vien neko daudz neizteiks - mazliet iegūglējot var noskaidrot, ka viņš bija (ir?) ilggadīgs pasniedzējs TSI (pirms tam - kamēr tā vēl eksistēja - Rīgas aviācijas universitātē), bija Augstākās padomes deputāts, nebalsoja par 4. maija deklarāciju. Pēc tam kādu laiku, šķiet, bija arī Rīgas domes deputāts Dolgopolova partijas sastāvā. Šī grāmata primāri gan ir par tikai vienu, relatīvi īsu, posmu - viņa gaitām Augstākajā padomē (ar ievadu par tēmu, kā viņš tur nonāca un nobeigumu, kā notika 5. Saeimas vēlēšanas).
Uzreiz vērts pieminēt vienu ļoti svarīgu aspektu - man kā lasītājam, kas (primāri) sevi uzskata par latvieti, tā ir lasāmviela, kur ļoti daudz kam negribas līdz galam piekrist. Šī grāmata nav patīkama lasāmviela, un pilnīgi noteikti, tā nav arī objektīvs skatījums uz vēsturi (ko arī autors pat nemēģina noliegt). Tas, kā viņš, būdams nosacīti cilvēks no malas, vēro Atmodu un Latvijas neatkarības atjaunošanu, var izraisīt ļoti asu pretreakciju lasītājā, gan tādā ziņā, ka kaut kādos jautājumos tas autoram kategoriski iebildīs, gan ar to, ka citviet var nākties mazliet pārdomāt arī savu pozīciju. Pēc pirmajām pārdesmit lappusēm es biju ļoti tuvu tam, lai nokliegtos: "Stulbais komunists!" un iemestu grāmatu papīrkurvī. Tomēr, izlasījis grāmatu līdz galam, varu teikt, ka tā ir ļoti vērtīga, lai arī diezgan pretrunīga lasāmviela.
Tās lielākā vērtība ir tajā, ka šī grāmata ir īstena sava laikmeta lieciniece - izdota 1994. gadā, proti, pavisam neilgi pēc tajā aprakstītajiem notikumiem. Tur nav pa virsu desmit vai divdesmit gadu vēstures pārveidošanās atmiņās, mainoties politiskajam klimatam. Un, ja 1994. gadā Ščipcovs rakstīja (ar visiem citātiem), ka Tautas fronte sākotnēji solīja pilnīgi citādu Pilsonības likumu (kura pieņemšana, ja kas, vilkās līdz pat 1994. gadam), tad es tam esmu daudz vairāk gatavs ticēt, nekā dzirdot tādus apgalvojumus no Saskaņas politikāņiem mūsdienās (tolaik lasītājam vajadzētu tā kā drusku labāk atcerēties, kā tas īsti bija).
Ščipcova autoritāti manās acīs ceļ arī tas, ka viņam ir diezgan sveša "partijas līnija" - vismaz šī teksta ietvaros viņam ir ļoti daudz pretenziju pret Līdztiesības (faktiski - Latvijas komunistiskās partijas) līderiem, pārmetumi par reālpolitikas trūkumu un paļaušanos, ka tētiņš no Maskavas visu atrisinās. Un, protams, absolūta neapmierinātība ar publisko atbalstu 1991. gada augusta apvērsumam Maskavā, kas (viņaprāt) pilnībā atbrīvoja Tautas frontei rokas, lai varētu ar krievu viedokli nemaz nerēķināties.
Ļoti interesanti ir lasīt to, kā Ščipcovs apraksta pēdējās Augstākās padomes vēlēšanas, priekšvēlēšanu kampaņu pirms tām un to, kā viņaprāt, otrā puse blēdījās rezultātu skaitīšana (diametrāli pretēji tos pašus notikumus savā grāmatā attēlo Sandra Kalniete). Autors ir diezgan skeptisks attiecībā uz Atmodu un tiem notikumiem, kas latviešiem šķiet kanoniski būtiski - viņa acīs tas daudz vairāk ir process, ko diriģē no augšas, nevis spontāna tautas gribas izpausme (vienlaikus viņš ne tuvu neglorificē Padomju savienību un pauž, ka būtu viņš latvietis, viņš varētu būt nacionālists).
Ir saistoši lasīt, kā viņš raksturo tā laika "varenos" (no kuriem daļa joprojām Latvijas politikā ir ietekmīgi), turklāt itin daudz simpātiju no viņa puses jūtams arī pret virkni LTF aktīvistu un antipātiju - pret paša partijas biedriem. Šķiet, ka vērtīgākā viņa doma ir par to, ka "viņējiem" vajadzēja iespējami vairāk censties ar oponentiem sastrādāties, kamēr LTF pati par savām pozīcijām nebija pietiekami pārliecināta.
Es nevaru teikt, ka man autors un viņa pozīcija simpatizētu - bet viņš to argumentē pārliecinoši. Un, zinot to, cik daudz visa kā deviņdesmitajos gados tika izdarīts nepareizi, itin daudz viņam ir arī taisnības. Ieskaitot to, ka Latvijas politikā ir izveidojies tik stingrs sadalījums starp krieviem-latviešiem, ka pat ar nepareizu uzvārdu nepareizā partijā veidot karjeru ir gandrīz neiespējami.
Protams, tāpat kā Kalniete, arī Ščipcovs neuzsver to, ka Baltijas neatkarība lielā mērā bija vienošanās starp Gorbačovu un Reiganu un kā līdz ar to Čekai bija (neskaidri liela) loma visādos ar Atmodu saistītos procesos (ieskaitot visādu sabiedriskās domas līderu klātbūtni "maisos"), bet tas nemaina faktu, ka šī grāmata ir interesants veids, kā mēģināt saprast no tavējas pilnīgi atšķirīgu domāšanu, kur ir neproporcionāli daudz uzsvara uz "Lielā Tēvijas kara" nozīmi Latvijas pastāvēšanā, bet vienlaikus - ļoti daudz racionālu domu par tēmu, "kas bija jādara citādi" (ieskaitot man ļoti pieņemamo, ka Latvijas neatkarības īstais apjūsmojamais periods bija pirms 1934.gada 15. maija un nevis pēc tā).
P.S. Iemesls, kālab šī grāmata ir manu vecāku grāmatu plauktā ir tāds, ka ar Ščipcoviem bijām pazīstami, jo Oļega meita Jūlija piedalījās leģendārajā Sibīrijas braucienā. Iespējams, pat vienu reizi esmu pie šī deputāta bijis ciemos. Zinu, ka mani vecāki ar viņu tolaik galīgi nebija vienisprātis, bet kopumā viņš bija vīrs ar raksturu, un šādus cilvēkus esmu iemācījies cienīt, arī ja ne vienmēr viņiem piekrītot. (ja kas, viens viņa viltīgs gājiens grāmatā ir tas, ka viņš savas nepietiekamās latviešu valodas zināšanas kompensē ar interesi par latviešu literatūru, kultūru un vēsturi). Grūta, bet saistoša lasāmviela.
Nosaukums oriģinālvalodā: Олег Щипцов "Записки депутата".
Uzreiz vērts pieminēt vienu ļoti svarīgu aspektu - man kā lasītājam, kas (primāri) sevi uzskata par latvieti, tā ir lasāmviela, kur ļoti daudz kam negribas līdz galam piekrist. Šī grāmata nav patīkama lasāmviela, un pilnīgi noteikti, tā nav arī objektīvs skatījums uz vēsturi (ko arī autors pat nemēģina noliegt). Tas, kā viņš, būdams nosacīti cilvēks no malas, vēro Atmodu un Latvijas neatkarības atjaunošanu, var izraisīt ļoti asu pretreakciju lasītājā, gan tādā ziņā, ka kaut kādos jautājumos tas autoram kategoriski iebildīs, gan ar to, ka citviet var nākties mazliet pārdomāt arī savu pozīciju. Pēc pirmajām pārdesmit lappusēm es biju ļoti tuvu tam, lai nokliegtos: "Stulbais komunists!" un iemestu grāmatu papīrkurvī. Tomēr, izlasījis grāmatu līdz galam, varu teikt, ka tā ir ļoti vērtīga, lai arī diezgan pretrunīga lasāmviela.
Tās lielākā vērtība ir tajā, ka šī grāmata ir īstena sava laikmeta lieciniece - izdota 1994. gadā, proti, pavisam neilgi pēc tajā aprakstītajiem notikumiem. Tur nav pa virsu desmit vai divdesmit gadu vēstures pārveidošanās atmiņās, mainoties politiskajam klimatam. Un, ja 1994. gadā Ščipcovs rakstīja (ar visiem citātiem), ka Tautas fronte sākotnēji solīja pilnīgi citādu Pilsonības likumu (kura pieņemšana, ja kas, vilkās līdz pat 1994. gadam), tad es tam esmu daudz vairāk gatavs ticēt, nekā dzirdot tādus apgalvojumus no Saskaņas politikāņiem mūsdienās (tolaik lasītājam vajadzētu tā kā drusku labāk atcerēties, kā tas īsti bija).
Ščipcova autoritāti manās acīs ceļ arī tas, ka viņam ir diezgan sveša "partijas līnija" - vismaz šī teksta ietvaros viņam ir ļoti daudz pretenziju pret Līdztiesības (faktiski - Latvijas komunistiskās partijas) līderiem, pārmetumi par reālpolitikas trūkumu un paļaušanos, ka tētiņš no Maskavas visu atrisinās. Un, protams, absolūta neapmierinātība ar publisko atbalstu 1991. gada augusta apvērsumam Maskavā, kas (viņaprāt) pilnībā atbrīvoja Tautas frontei rokas, lai varētu ar krievu viedokli nemaz nerēķināties.
Ļoti interesanti ir lasīt to, kā Ščipcovs apraksta pēdējās Augstākās padomes vēlēšanas, priekšvēlēšanu kampaņu pirms tām un to, kā viņaprāt, otrā puse blēdījās rezultātu skaitīšana (diametrāli pretēji tos pašus notikumus savā grāmatā attēlo Sandra Kalniete). Autors ir diezgan skeptisks attiecībā uz Atmodu un tiem notikumiem, kas latviešiem šķiet kanoniski būtiski - viņa acīs tas daudz vairāk ir process, ko diriģē no augšas, nevis spontāna tautas gribas izpausme (vienlaikus viņš ne tuvu neglorificē Padomju savienību un pauž, ka būtu viņš latvietis, viņš varētu būt nacionālists).
Ir saistoši lasīt, kā viņš raksturo tā laika "varenos" (no kuriem daļa joprojām Latvijas politikā ir ietekmīgi), turklāt itin daudz simpātiju no viņa puses jūtams arī pret virkni LTF aktīvistu un antipātiju - pret paša partijas biedriem. Šķiet, ka vērtīgākā viņa doma ir par to, ka "viņējiem" vajadzēja iespējami vairāk censties ar oponentiem sastrādāties, kamēr LTF pati par savām pozīcijām nebija pietiekami pārliecināta.
Es nevaru teikt, ka man autors un viņa pozīcija simpatizētu - bet viņš to argumentē pārliecinoši. Un, zinot to, cik daudz visa kā deviņdesmitajos gados tika izdarīts nepareizi, itin daudz viņam ir arī taisnības. Ieskaitot to, ka Latvijas politikā ir izveidojies tik stingrs sadalījums starp krieviem-latviešiem, ka pat ar nepareizu uzvārdu nepareizā partijā veidot karjeru ir gandrīz neiespējami.
Protams, tāpat kā Kalniete, arī Ščipcovs neuzsver to, ka Baltijas neatkarība lielā mērā bija vienošanās starp Gorbačovu un Reiganu un kā līdz ar to Čekai bija (neskaidri liela) loma visādos ar Atmodu saistītos procesos (ieskaitot visādu sabiedriskās domas līderu klātbūtni "maisos"), bet tas nemaina faktu, ka šī grāmata ir interesants veids, kā mēģināt saprast no tavējas pilnīgi atšķirīgu domāšanu, kur ir neproporcionāli daudz uzsvara uz "Lielā Tēvijas kara" nozīmi Latvijas pastāvēšanā, bet vienlaikus - ļoti daudz racionālu domu par tēmu, "kas bija jādara citādi" (ieskaitot man ļoti pieņemamo, ka Latvijas neatkarības īstais apjūsmojamais periods bija pirms 1934.gada 15. maija un nevis pēc tā).
P.S. Iemesls, kālab šī grāmata ir manu vecāku grāmatu plauktā ir tāds, ka ar Ščipcoviem bijām pazīstami, jo Oļega meita Jūlija piedalījās leģendārajā Sibīrijas braucienā. Iespējams, pat vienu reizi esmu pie šī deputāta bijis ciemos. Zinu, ka mani vecāki ar viņu tolaik galīgi nebija vienisprātis, bet kopumā viņš bija vīrs ar raksturu, un šādus cilvēkus esmu iemācījies cienīt, arī ja ne vienmēr viņiem piekrītot. (ja kas, viens viņa viltīgs gājiens grāmatā ir tas, ka viņš savas nepietiekamās latviešu valodas zināšanas kompensē ar interesi par latviešu literatūru, kultūru un vēsturi). Grūta, bet saistoša lasāmviela.
Nosaukums oriģinālvalodā: Олег Щипцов "Записки депутата".
2019-02-21
comments powered by Disqus