Peine perdue
Olivjē Adams ir diezgan ievērojams mūsdienu franču autors, bet vienlaikus - ne tik ievērojams, lai būtu tulkots latviešu valodā un ne tik ievērojams, lai viņa vārdu obligāti vajadzētu zināt katram literatūras cienītājam. Līdz šim viņa lielākais sasniegums ir īsprozas Gonkūru prēmijas saņemšana par savu stāstu krājumu "Ziemas paiešana". "Veltie pūliņi" noteikti nav viens no viņa zināmakājiem darbiem, taču tas ir tas, kas man patrāpījās pirmais pa rokai, līdz ar to esmu to tagad izlasījis (kas, kā jau parasti man ir ar grāmatām franču valodā, nebūt nebija viegls pasākums).
Grāmatas īpatnība ir tāda, ka lai arī tā ir romāns, tā sastāv no pāri par 20 nodaļām, kur katrā ir cits galvenais varonis. Tiesa, kopējā sižeta līnija tāpat ir, un viens tēls visus varoņus vieno. Tas ir Antuāns - vadošs futbolists kādā Francijas amatieru futbola komandā, kurš pats gan laikam kādreiz ir spēlējis arī nopietnākā līmenī. Tagad viņa klubam ir priekšā vēsturē lielākais pārbaudījums Francijas kausa ceturtdaļfināla spēle pret labi zināmo augstākās līgas komandu no Nantes, taču Antuānam tajā nebūs lemts piedalīties, jo viņš ir saņēmis diskvalifikāciju. Patiesībā būs tuvu tam, ka Antuāns ne tikai spēlē, bet arī nekur citur nevarētu piedalīties, jo mīklainos apstākļos viņš nonāk komas stāvoklī un ārstiem nākas cīnīties par viņa dzīvību. Ar Antuānu arī sākas grāmata, bet pamazām romāna gaitā mēs iepazīstam dažādus otrā un trešā plāna personāžus, kas ir ciešāk vai mazāk cieši ar viņu saistīti - tādus kā viņa tēti, bijušo sievu un kopīgo bērnu, tagadējo draudzeni, bijušās sievas tagadējo draugu, pa kādam kolēģim treileru parkā, kur Antuāns dzīvo un strādā (ievērojot to, ka amatieru līmeņa futbols nav gluži iztikas risinājums), draugus un nedraugus, komandas biedrus utt. Var teikt, ka pirmais grāmatas cēliens paiet varoņu neziņā par to, kur ir pazudis Antuāns, otrais - viņam esot slimnīcā komā un trešais - viņam atlabstot. Un līdzās tam - gatavošanās atbildīgajam mačam.
Domājams, ka futbola tēmas iesaiste man šo grāmatu darīja kaut cik intriģējošāku, jo kopumā es galīgi nevarētu teikt, ka mani pilnībā uzrunāja un pārliecināja grāmatas formāts, bet futbols - tā ir štelle, vēl jo vairāk, ka darīšana ar kausa spēlēm. Jāatzīmē, ka stāsts par amatieriem un Francijas kausu nav nekas neiespējams - ne velti 2011./12. gada sezonā Francijas kausā līdz pat finālam aizcīnījās tobrīd amatieru līmenī spēlējošā "US Quevilly-Rouen". Tiesa, gluži atbilstoši grāmatai viss nenotika - gan tālab, ka Kevilī-Ruēna ir no Francijas Ziemeļiem, kamēr grāmatas darbība risinās kaut kur Marseļas tuvumā, un arī beigās uzveica to nevis PSG ar Zlatana pokeru, bet gan Liona, bet tās jau ir tikai detaļas.
Iespējams, es varētu Adamam iedot vēl otru iespēju mani pievērst sev kā lasītāju - vajadzētu mēģināt izlasīt to godalgoto stāstu krājumu. "Peine perdue" nav tā, ka mani būtu pilnībā pārliecinājis par viņu kā autoru, bet potenciāls tur noteikti ir, droši vien ir vērts mēģināt vēl. Protams, būtu labi, ja man būtu vieglāk ar teksta uztveršanu un mazāk nāktos taustīties, bet tas jau ir pašsaprotami, ka tikai vairāk lasot var panākt, ka lasīt kļūst vieglāk.
Grāmatas īpatnība ir tāda, ka lai arī tā ir romāns, tā sastāv no pāri par 20 nodaļām, kur katrā ir cits galvenais varonis. Tiesa, kopējā sižeta līnija tāpat ir, un viens tēls visus varoņus vieno. Tas ir Antuāns - vadošs futbolists kādā Francijas amatieru futbola komandā, kurš pats gan laikam kādreiz ir spēlējis arī nopietnākā līmenī. Tagad viņa klubam ir priekšā vēsturē lielākais pārbaudījums Francijas kausa ceturtdaļfināla spēle pret labi zināmo augstākās līgas komandu no Nantes, taču Antuānam tajā nebūs lemts piedalīties, jo viņš ir saņēmis diskvalifikāciju. Patiesībā būs tuvu tam, ka Antuāns ne tikai spēlē, bet arī nekur citur nevarētu piedalīties, jo mīklainos apstākļos viņš nonāk komas stāvoklī un ārstiem nākas cīnīties par viņa dzīvību. Ar Antuānu arī sākas grāmata, bet pamazām romāna gaitā mēs iepazīstam dažādus otrā un trešā plāna personāžus, kas ir ciešāk vai mazāk cieši ar viņu saistīti - tādus kā viņa tēti, bijušo sievu un kopīgo bērnu, tagadējo draudzeni, bijušās sievas tagadējo draugu, pa kādam kolēģim treileru parkā, kur Antuāns dzīvo un strādā (ievērojot to, ka amatieru līmeņa futbols nav gluži iztikas risinājums), draugus un nedraugus, komandas biedrus utt. Var teikt, ka pirmais grāmatas cēliens paiet varoņu neziņā par to, kur ir pazudis Antuāns, otrais - viņam esot slimnīcā komā un trešais - viņam atlabstot. Un līdzās tam - gatavošanās atbildīgajam mačam.
Domājams, ka futbola tēmas iesaiste man šo grāmatu darīja kaut cik intriģējošāku, jo kopumā es galīgi nevarētu teikt, ka mani pilnībā uzrunāja un pārliecināja grāmatas formāts, bet futbols - tā ir štelle, vēl jo vairāk, ka darīšana ar kausa spēlēm. Jāatzīmē, ka stāsts par amatieriem un Francijas kausu nav nekas neiespējams - ne velti 2011./12. gada sezonā Francijas kausā līdz pat finālam aizcīnījās tobrīd amatieru līmenī spēlējošā "US Quevilly-Rouen". Tiesa, gluži atbilstoši grāmatai viss nenotika - gan tālab, ka Kevilī-Ruēna ir no Francijas Ziemeļiem, kamēr grāmatas darbība risinās kaut kur Marseļas tuvumā, un arī beigās uzveica to nevis PSG ar Zlatana pokeru, bet gan Liona, bet tās jau ir tikai detaļas.
Iespējams, es varētu Adamam iedot vēl otru iespēju mani pievērst sev kā lasītāju - vajadzētu mēģināt izlasīt to godalgoto stāstu krājumu. "Peine perdue" nav tā, ka mani būtu pilnībā pārliecinājis par viņu kā autoru, bet potenciāls tur noteikti ir, droši vien ir vērts mēģināt vēl. Protams, būtu labi, ja man būtu vieglāk ar teksta uztveršanu un mazāk nāktos taustīties, bet tas jau ir pašsaprotami, ka tikai vairāk lasot var panākt, ka lasīt kļūst vieglāk.
2016-09-07
comments powered by Disqus