Kazhes pierakstu burtnīca

Šajā ne pārāk dzīvespriecīgajā laikā droši vien ir vietā klausīties tādu leģendāru tumsas princi kā Oziju Osbornu. Ka kāds varētu teikt, ka savos gados (decembrī Ozijam palika 71) viņš diez vai joprojām kvalificējas prinča statusam, taču te es atļaušos iebilst - Ozijs ir gandrīz mēnesi jaunāks par Velsas princi Čārlzu. K.b.j.

Taču Ozijs kā mūziķis nudien nav nekāds jaunulis, vairumu savu triku apguvis pirms aptuveni 50 gadiem, kas pats par sevi nav ne slikti, ne labi. Kas mani mazliet satrauc ir tas, ka šis viņa veikums tiek slavēts kā tāds vērā ņemams sasniegums un pat nopietni kritiķi apgalvo, ka Ozijs šajā albumā apjauš pats savu mirstīgumu, līdzīgi kā tas bija pēdējos Deivida Bovija un Leonarda Koena albumos. Satrauc tas mani ne tādēļ, ka es citādi būtu domājis, ka Ozijs ir mūžīgs un nekas viņu nespēj pievarēt, bet gan tāpēc, ka nav iespējama tāda situācija, kurā Ozijs Osborns kļūtu vieds. To īpašību vidū, kuru dēļ Ozijs ir pelnījis mūžīgu piemiņu roka un metāla cienītāju vidū, noteikti nav viņa dotības nedz kā tekstu, nedz īsti arī melodiju autoram. Klasikais Black Sabbath tomēr bija pirmkārt Iommi monstrozie rifi un Gīzera Batlera teksti (un arī Gīzers nebija nekāds dižais dzejdaris). Un arī šajā jaunākajā ierakstā Osborns nav nevienu dziesmu radījis patstāvīgi, turklāt līdzās viņam kaut cik tuvāku mūzikas stilu pārstāvjiem kā Čeds Smits no Red Hot Chili Peppers un Daffs Makkegans, kas ilgus gadus bija Guns'n'Roses sastāvā, gandrīz visu dziesmu rakstīšanā ir piedalījusies arī tāda dāma kā Ali Tamposi, kura ir rakstījusi dziesmas tādiem klasiskiem metāla izpildītājiem kā Kelija Klārksone, Beyonce, Chainsmokers, Christina Aguilera, Demi Lovato un One Direction.

Patiesībā tas pat ir biedējoši, cik daudz cilvēku ir piedalījies šī ieraksta tapšanā. Atbilstoši Wikipedia, dažādās lomās, ieskaitot ierakstu apstrādi un bukleta izstrādi, "Ordinary Man" tapšanu līdzās Ozijam veicināja vēl 80 cilvēki. Daudz, pārāk daudz manai gaumei, turklāt - lielākoties Ozijs dara to, ar ko viņš ir nodarbojies jau gadus piecdesmit. Un, kad recenzenti apgalvo, ka tādā dziesmā kā "Ordinary Man" Ozijs parāda savu cilvēcisko pusi un to, ka viņš nav tikai ikona uz skatuves, man gribās teikt - arī tas nav nekas jauns, jo jau pašā šīs tūkstošgades sākumā "Gets Me Through" viņš dziedāja, ka Ozijs Osborns nav ne Antikrists, ne "Iron Man".

Ieraksta ievada daļa vismaz ir tematiski vienota - tā sākas "Straight to Hell", kas pāriet par "All My Life", tad "Goodbye" un tad "Ordinary Man", kurā Ozijs duetā ar Eltonu Džonu dzied par nevēlēšanos mirt kā parastam cilvēkam, tad nāk "Under the Graveyard" un "Eat Me", un tad vēlreiz - "Today is the End". Ne visu laiku mirstīguma cikls iet secīgi un vienoti, bet vismaz kaut kāds kopējs noskaņojums tam visam ir. Taču Ozijs nebūtu Ozijs, ja šajā vēstījumā neiepītu kādu pilnīgi random sūdu kā "Scary Little Green Men", apliecinot, ka runāt par jebkādu briedumu viņa gadījumā ir velti. Patiesībā gan lielākās sūdzības man ir ne par to, ka Ozija tematika ir dumja, bet par to, ka dziesmas ir pārāk lēnas un nekur nevedošas. Faktiski šajā albumā dzirdamais ir tāds pasmaga formāta adult contemporary, nevis jebkas metālam radniecīgs. Cik šokējoši lai arī man pašam nešķistu, bet dziesma, kura mani šajā ierakstā visvairāk uzrunā, ir Ozija duets ar Post Malone "It's a Raid". Tā vismaz ir kaut cik ātrāka un agresīvāka, kamēr paša Ozija vienpersoniskajos skaņdarbos man rodas iespaids, ka tā elle, par kuru viņš dzied, ir sasodīti garlaicīga vieta. Lieki teikt, ka es neesmu Post Malone fans, un tas ir rādītājs tam, ka kopumā par šo ierakstu nejūsmoju, bet viņš patiešām tam piešķir vismaz kaut kādu krāsu.