Par futbolu Bilbao
Es sevi pilnīgi noteikti uzskatu par futbola fanu, tomēr es neesmu "līdz kaulam" neviena futbola kluba fans (pat PPK gadījumā, kuru es neapšaubāmi atbalstu, ja komanda zaudē, manas emocijas nav spēcīgākas par "žēl, ka tā"). Protams, Latvijas izlases es atbalstu "bez visiem izņemot", bet izlase - tas ir specifisks gadījums, to atbalstīt man šķiet apmēram tikpat pašsaprotami kā mīlēt savus bērnus vai būt savas dzimtenes patriotam. Proti, tas nav kaut kas tāds, ar ko vajadzētu lepoties, bet vienkārši objektīvs fakts. Tikām ar klubiem viss ir sarežģīti - tur ir tik daudz dažādu zemūdens akmeņu, ka es vienkārši nevaru sevi iztēloties jūtam beznosacījuma mīlestību pret kādu organizāciju, kurai ir arī neizbēgamas ēnas puses, kuras ideālists manī nevar pieņemt. Kāpēc izlase ir izņēmums? Jo tavā savā ziņā ir abstrakcija, nevis konkrēts veidojums ar PVN maksātāja numuru, juridisko adresi un potenciālām saiknēm ar netīrām lietām.
Tāpat jāpiebilst, ka pēdējos gados sevi uzskatu pat ne vispār par futbola fanu, bet gan par Latvijas futbola fanu. Proti, es neskatos Eiropas top līgu spēles, diezgan pavirši sekoju eirokausiem un tikai aptuveni zinu, kas spēlē Brazīlijas izlasē. Un tomēr ir viens Eiropas futbola klubs, kuram vienmēr esmu pievērsis pastiprinātu interesi, lai gan patiesībā pat televīzijā nebiju redzējis nevienu tā spēli. Runa ir par Bilbao klubu Athletic, kuru cienu par tā vīziju, kādai līdzīgu Eiropā atradīsi reti kur (tuvākā analoģija varētu būt Tallinas "Flora", bet tur nāk klāt tās prezidenta sēdēšana vairākos krēslos, kas noteikti izkropļo "Floras" konkurenci ar citiem Igaunijas klubiem). Kur ir "Athletic" īpatnība? Līdz šai dienai klubs seko principam, ka tajā spēlē tikai tādi futbolisti, kas savas futbola prasmes ieguvuši Basku zemē. Jā, te kāds varētu kliegt par vienlīdzības trūkumu vai pat par rasismu (lai gan ādas krāsai tur nav nekādas lomas), bet es cienu klubu, kurš seko principam, ka to nepārstāv par naudu iepirkta "pasaules izlase", bet gan futbolisti, kuri saprot, kāpēc viņi ir tur, un līdz ar to šim klubam ir cieša saikne ar faniem, kam nevar rasties jautājumi par spēlētāju lojalitāti, un, savukārt, vietējiem futbolistiem ir motivācija būt maksimāli labiem, lai spēlētu klubā, kuru pārstāvēt baskam ir gods.
Šādas domas man bija ilgus gadus, un allaž manā prātā bija iecere - aizbraukt uz Bilbao un apmeklēt "Athletic" spēli. Līdz šī gada sākumā radās jautājums: "Vai kaut kas man liedz to izdarīt?" Un es sapratu - neliedz.
Vēl pirms brauciena uz Spāniju sarunā ar Kristapu Lešinski uzzināju, ka arī "Athletic" ir savas ēnas puses (kas nepārsteidz, tāpēc jau es arī nespēju klubus mīlēt kā angļi, kuru mīļāko klubu varētu nopirkt putlers un tā sastāvā līdzās krieviem iekļaut tikai izvarošanā apsūdzētus sportistus, bet līdzjutēji no kluba nenovērstos), proti, izrādās, ka "atlētu" fanu vidū ir pamuļķi, kas staigājuši ar visādu "tautas republiku" karogiem. Vienlaikus - ja es vienalga kam pārmetīšu arī katra atsevišķa tā atbalstītāja pasaules uzskatus, tad man nāksies ienīst visu, jo gan jau, ka arī starp Toma Veitsa un Nika Keiva faniem ir idioti. Līdz ar to šo faktu pieņēmu zināšanai, bet ne vairāk.
Tā kā ceļojumā uz Bilbao futbols bija mans primārais mērķis, ultra svarīgi bija tikt pie biļetes uz spēli. Pierakstījos "Athletic" meilinglistē, un tikko, kā biļetes nonāca publiskajā pārdošanā, sev vienu nopirku. Jāpiebilst, ka biju izvēlējies lidojumu un spēli nedēļas nogalē, kas garantēja gan saprātīgas aviobiļešu izmaksas, gan potenciāli interesantu maču - sacensība starp "Athletic" baskiem un kaimiņu provinces Navarras "Osasuna" šķita visnotaļ intriģējoša.
Pārejam pie spēles dienas. Jau visas dienas garumā Bilbao redzēju prāvus cilvēku daudzumus "Athletic" atribūtikā (vēlāk gan sapratu, ka diezgan daudzi Bilbao iedzīvotāji tajā staigā katru dienu). Tāpat pilsētā pie mājām ļoti daudz ir redzami "Athletic" karogi (jāpiebilst, ka Basku zemes karogu nav daudz, toties diezgan daudz redz Palestīnas karogu - nezinu, cik komfortabli es šajā pilsētā justos, ja mana ebrejiskā asiņu daļa būtu izteiksmīgāk manifestējusies; līdz šim vienīgais, kas mani izteikti pieķēra, bija viens no tiem pretīgajiem krievu investīciju telemārketinga krāpniekiem, kurš, man lietojot pretjautājumu, pavaicāja, vai esmu šodien bijis sinagogā, hmm, lielisks offtopiks tekstā sanāca). Līdz ar to - gaidāmo spēli gaisā varēja just.
Vēl vairāk to varēja just vakarpusē, kad metro stacijā kopā ar mani vilcienā kāpa galvenokārt ar "Athletic" strīpaini sarkanbalto atribūtiku greznojušies ļaudis. Arī visas ielas un visi bāri "San Mames" stadiona tuvumā bija šīm krāsām pilni.
Dīvainākas sajūtas pārņēma pie ieejas stadionā. Proti, gandrīz neviens reizē ar mani tur iekšā negāja. Jā, pēc saviem standartiem biju ieradies nereāli agri, bet tādā futbolu mīlošā valstī un vēl jo vairāk - tādā ar to apsēstā pilsētā kā Bilbao nešķita ticami, ka visi došanos uz stadionu atliktu uz pēdējo brīdi, kā tas ir Rīgā. Un tomēr - tā tas bija, un ne tikai stundu pirms spēles sākuma, bet pat piecpadsmit minūtes pirms tā tribīnes 40'000 stadionā bija bēdīgi tukšas. Sāku jau šaubīties - varbūt daudzie fani atribūtikā spēli skatīties pilsētas krogos? Tomēr nē - uz spēles sākumu (vai pat mazliet pēc tā) tribīnes bija pilnas. Tas liek domāt, ka sistēma cilvēku nokļūšanai tribīnēs te ir labi pārdomāta, jo Latvija jau pāris tūkstoši skatītāju garantē milzīgas un lēnas rindas.
Atbilde uz jautājumu "Kāpēc viņi nāk tik vēlu?" izrādījās triviāla - Spānijā stadionos netirgo alkoholu. Līdz ar to fani to bauda pirms spēles (un pēc tās), tāpēc steigties uz tribīnēm viņiem nav nekādas intereses. Vienlaikus nekādas pārmeklēšanas, ieejot stadionā, nebija, līdz ar to nešaubos, ka kāda daļa līdzjutēju kaut ko grādīgu ienes paši.
Par atmosfēru stadionā. Vai tā bija kaut kas tik fantastisks, ka man ir taureņi vēderā, par to domājot? Nē, tik izcili nē, bet ļoti labi. Sarkanbaltie karogi, kas pārņēma stadionu, spēles sākumā, bija ļoti jaudīgi. Arī tie brīži, kad dziesmās fanu sektoriem pievienojās viss stadions. Patiesība arī "Osasuna" fanus varēja labi dzirdēt, lai arī es tikai nākamajā dienā sapratu, ka tie bija viesu fani (viņu sarkanie krekli man galīgi nelikās kopā ar zilajām formām, kurās spēlēja viņu komanda, biju pieņēmis, ka tas ir atsevišķs Bilbao ultru atzars). Noteikti - jaudīgāk kā nesen skatītajā "Atalanta" mājas spēlē, bet gluži 11 balles es nedotu. Manas paša emocijas arī bija itin spēcīgas - kopā ar blakus sēdošo vietējo onkuli katrs savā valodā sūkstījamies par visām epizodēm, kas "Athletic" atkal kaut kas izgāja greizi.
Beidzot pienācis laiks kaut ko izstāstīt par pašu spēli (tur gan noteikti var atrast kvalitatīvākus aprakstus par manējo). "Athletic" nav gluži viens no top-top līmeņa spāņu klubiem, bet tuvu tam gan, ne velti tas līdzās Madrides "Real" un Barselonai ir vienīgais, kas nekad nav atstājis Spānijas augstāko līgu. Reizēm tas tiek eirokausu zonā, citkārt netiek. Tāpat klubs ievērojams ar to, ka tas pieder tā atbalstītājiem (un, kā nākamajā dienā noskaidroju no Havjēra, kas mani veda uz Pamplonu, šāds atbalsts izmaksājot ap 1'000 eiro gadā). Šajā sezonā "Athletic" cīnās itin sekmīgi - ir uzvarējis Spānijas Karaļa kausā, bet La Liga sezonu itin droši pabeigs piektajā vietā. Līdz čempionu līgai gluži neaizsniegsies, bet tuvu tai ir.
Bilbao pretiniece "Osasuna" no Pamplonas nav gluži tāda paša kalibra komanda, tomēr arī itin solīds klubs, kura spēlēšana La Liga galīgi nav nejaušība, vismaz kopš 1980. gada tas biežāk spēlējis tieši augstākajā līgā. Atbilstoši Transfermarkt, "Athletic" ir sestais vērtīgākais La Liga klubs, kamēr "Osasuna" - divpadsmitais.
Spēles ievadā izskatījās, ka "Athletic" kopumā ir meistarīgāka komanda, kas pretinieku uzbrukumus apturēja ar eleganci. Vienlaikus pati tā pretinieku laukuma pusē šķita spēlējam pārāk akadēmiski, tāpēc nekas daudz nesanāca. Itin ātri komandas apmainījās ar aizmugures stāvokļa dēļ neieskaitītiem vārtiem, "Athletic" gūtie izskatījās diezgan ticami, aizmugure bija minimāla, kamēr "Osasuna" uzbrucējs bija diezgan dziļi aizmugurē. Vienlaikus - tas, cik labi "Osasuna" padevās ātrās pārejas no aizsardzības uzbrukumā, radīja bažas.
Tuvāk puslaika beigām "Athletic" iesita vēlreiz, un šoreiz jau stadions sāka līksmot, tā kā tiesneša asistenta karodziņš nebija pacelts. Un tomēr VAR brigāde, skatot epizides atkārtojumu, atkal atrada aizmuguri (žēl, jo tie būtu ļoti skaisti vārti, kur epizode sākās ar fantastisku bumbas saglabāšanu laukumā). Bet minūti vēlāk "Osasuna" guva neapšaubāmi tīrus vārtus, Bilbao spēlētājiem pieļaujot pāris rupjas kļūdas un faktiski uzdāvinot pretiniekam vārtu guvumu. Jāpiebilst, ka jau iepriekš "Osasuna" vairākkārt bija labi aizskrējusi ātrajos pretuzbrukumos ar skaitlisko pārsvaru, tomēr baskiem allaž bija izdevies pēdējā brīdī tos eleganti apturēt. Šoreiz nē. Tā arī noslēdzās pirmais puslaiks.
Pārtraukumā ne tikai es, bet arī lielākā daļa skatītāju palika tribīnēs (ja netirgo alu - kur tu iesi?), taču viņiem izrādījās liels handikaps attiecībā pret mani - folijā ietītas sviestmaizes. Droši nezinu, vai tādas viņi nopirka stadionā pirms spēles vai atnesa no mājām, bet šī tendence bija izteikta. Netrūka arī tādu, kas ēda saulespuķu sēklas un piecūkoja ar tām grīdu, bet izteikts novērojums bija - kamēr rit spēle, tev nebūs ēst, tev būs atbalstīt savu komandu!
Mājiniekiem otrais puslaiks sākās tāpat kā pirmais beidzās - ar zaudētiem vārtiem. 0:2, vietējie fani mazliet pieklusuši, un "Athletic" futbolisti mazliet apjukuši. Tomēr pamazām komanda atdzīvojās, savu devu enerģijas piedeva arī uz maiņu nākušie iespaidīgās bārdas īpašnieks Vijalibre un kluba leģenda Rauls Garsija, kuru pirms spēles sākuma sveica par viņa ilgajiem gadiem kluba rindās, šī sezona viņa karjerā ir pēdējā.
Uzbrukumi "Osasuna" vārtiem kļuva arvien asāki, tās vārtsargs arvien vairāk vicināja laiku, līdz beidzot Bilbao labākais uzbrucējs Injaki Viljamss vienus vārtus atguva. Patiesībā gan es teiktu, ka man daudz labāk patika, kā spēlēja viņa brālis Niko (kuram uz krekla rakstīts "Williams Jr").- azartisks, brīžam viņš bumbu savaldīja izteikti akrobātiskā veidā, kamēr Injaki, pazaudējis bumbu, parasti necentās to atgūt, un pensionāra tempā lēnām tipināja savu vārtu virzienā, bet, ja gadījās, ka viņš varētu uzskriet un mēģināt iesaistīties cīņā par bumbu, lielākoties viņš tā nedarīja.
Gūtie vārti mājiniekus uzmundrināja, un viņi izteikti atguva spēles pavedienu līdz "Osasunai" talkā nāca ļoti dīvaina epizode, kuras rezultātā Bilbao uzplaiksnījums noplaka. Situācija bija sekojoša: viens "Osasunas" futbolists spēles gaitā pakrita, rādot, ka viņa kājā ir krampis. Tā ir tipiska laika vilcināšanas taktika, kuru mūsdienās piekopj droši vien visos futbola līmeņos. Taču šajā reizē, šķiet, bija kaut kas nopietnāks, un šim spēlētājam bija nepieciešama maiņa. Normāli šādā situācijā protokols ir sekojošs: savainotais futbolists noet malā (vai viņam to palīdz izdarīt, ja viņš pats nevar), līdz brīdim, kamēr komanda sagatavo maiņu un saskaņo to ar tiesnešiem, tā spēlē bez viena spēlētāja. Taču šeit tiesnesis apturēja spēli un ļāva "Osasunai" sagatavot maiņu. Process bija lēns, arī ceturtais tiesnesis maiņas veikšanai nebija gatavs, tad viņš beidzot parādījās ar maiņu tablo rokās. Un, lai pauze būtu ilgāka, izrādījās, ka "Osasuna" veiks uzreiz trīs maiņas, bet nomaināmie spēlētāji, lai arī spēle ilgāku laiku bija apturēta, protams, atradās maksimāli tuvu laukuma vidum, un arī mainījās viņi tik lēni, ka tas jau izskatījās pēc ņirgāšanās. Lai arī onkulim man blakus un man nebija kopīgas valodas, šaja brīdī pilnīgi noteikti abi sūdzējāmies par tēmu: "Kas tas par sviestu un kāpēc tiesnesis ļauj tam notikt šādi?" Jā, kas attiecas uz laika vilcināšanu, "Osasuna" vārtsargam dzelteno kartīti par uzspēlētu nesteidzību vajadzēja parādīt vēl pirmā puslaika 30. minūtē pie rezultāta 0:0. Līdz ar to nav brīnums, ka viss šis balagāns nāca "Osasunai" par labu, jo "Athletic" atrasto ritmu bija pazaudējusi.
Tomēr, jo tuvāk nāca spēles beigas, jo vairāk "Osasuna" futbols pārgāja uz režīmu "trula atsišanās". Un nav pārsteidzoši, ka tas viesiem beidzās ar zaudētiem vārtiem, sākoties kompensācijas laikam, enerģiskajam Vijalibrem izmantojot "Osasuna" vārtsarga nenofiksētu bumbu un ar galvu to raidot vārtos. Kompensācijas laika pēdējā minūtē tam pašam Vijalibrem bija vēl viens sitiens ar galvu, kas varēja izraut uzvaru, tomēr šoreiz vārtsargs bija pārāks. Līdz ar to, tāpat kā manā iepriekšējā reizē Eiropas futbolā, spēle noslēdzās ar 2:2. Šoreiz gan mājinieku fani no stadiona droši vie. devās prom ar labākām emocijām, jo viņu mīluļi bija atspēlējušies, nevis izlaiduši uzvaru.
Arī es no stadiona devos itin līksms. Patiesībā jau, ar visu to, ka es 90 minūtes nedalīti atbalstīju "Athletic", man mājinieku zaudējums nebūtu personīga traģēdija, tomēr gan spēles scenārijs, gan tās iznākums emociju buķetei nāca par labu. Līdz ar to varu teikt, ka ar šo pieredzi paliku vairāk nekā ļoti apmierināts.
P.S. Spēles labākie momenti profesionālā kvalitātē.