Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms RFS līdz šim lielākās spēles uz Eiropas skatuves - sacensības Frankfurtē pret vietējo "Eintracht" (kā solīts - apmēram 55'000 skatītāju klātbūtnē), atcerēsimies pirmo reizi, kad Latvijas futbola komanda spēlēja Vācijā pret kādu vietējo grandu (vismaz man tā šķiet, ka tai vajadzētu būt pirmajai reizei - neatminos savos pierakstos manījis, ka pirmās brīvvalsts gados kāds klubs būtu aizvadījis spēli pret kādu no Vācijas futbola grandiem). Domāju, ka šis no tiem faktiem, par ko vien retais būs dzirdējis.


Tātad, 1946. gads. Latvija ir okupēta, un šaipus Dzelzs priekškaram palikušie futbolisti var labākajā gadījumā sacensties ar "biedriem" no plašās padomijas. Tikām milzīgi tūkstoši latviešu atrodas Vācijā - gan bijušie leģionāri (tie, kas karoja, nevis sporta leģionāri), gan darbos uz Vāciju nosūtītie, gan bēgļi. Šeit neizvērsīšu tēmu par DP un gūstekņu nometnēm, lai neatkāptos no futbola tēmas. Lai vai kā, nometnēs mītošie latvieši aktīvi piekopa sportu, un par nozīmīgāko latviešu futbola komandu 1946. gadā kļuva komanda, kuru sastādīja Voldemārs Baumanis (zināms kā basketbola "Sapņu komandas 1935" autors) un kuru pat mēdza dēvēt par trimda Latvijas izlasi. Šī komanda sekmīgi sacentās ar dažādām Ziemeļvācijas futbola komandām, bet par tās spožāko stundu kļuva spēle Rothenbaum stadionā (tā laika HSV mājvietā), kur desmit tūkstošu skatītāju priekšā latvieši sacentās ar klubu, kas uz to laiku bija divkārtēja Vācijas čempionvienība (tiesa - pasen). Nacistiskās Vācijas laikos tik spožus panākumus HSV nebija guvusi, tomēr vēl 1939. gadā bija Vācijas čempionāta 3./4. vietā - proti, ļoti cienījams klubs. Un arī latvieši, kā var lasīt zemāk sniegtajā citātā, pirms spēles galvenokārt cerēja izvairīties no dramatiskas sagrāves:

Ko spēsim pret tik ievērojamu pretinieku, kuri šcgad uzvarēja Vācijas vairākkārtējo meistaru "Schalke 04" ar 2:0? Baiļojās ne tikai mūsu vienības vadītāji un spēlētāji, bet ari pretinieka kluba vadītāji vīri. Tikai nezaudēt ar katastrofālu rezultātu, jo tad mūsu futbolam ne tikai Hamburgā, bet visā Vācijā butu durvis slēgtas.

Neesmu gan īsti drošs, kālab smags zaudējums pret HSV būtu liedzis Latvijas futbolistiem turpmāk kaut kur spēlēt, bet labi - lai jau baiļojas. Par HSV sastāvu man nekā daudz piebilstama nav - neesmu pētījis trīsdesmito-četrdesmito gadu Vācijas futbolu, bet nav šaubu, ka tas bija diezgan optimāls virknējums, jo no 11 futbolistiem desmit 1947./1948. gadu sezonā HSV sastāvā fiksēta dalība Vācijas čempionātā (tāpat 1947. gadā Hamburger SV kļuva par angļu okupācijas zonas čempionvienību, 1946. gadā, šķiet, oficiālu spēļu tai nebija). Un vairāki uzvārdi bija arī no jau piesauktās 1939. gada 3./4. vietas komandas. Proti, ļoti nopietns sastāvs.

Ko pretī lika latvieši?

• Vārtsargs Arvīds Strikers. Latvijā pārstāvēja ASK, galvenokārt kā Arvīda Jurgena dublieris. 1943. gada nacistu okupētās Latvijas čempions. Drīzumā pēc šīs spēles izvēlējas atgriezties padomju Latvijā.
• Aizsargs Vitolds Kārkliņš. JKS sistēmas audzēknis, neizmantots rezervists pēdējā neatkarīgās Latvijas futbola izlases spēlē. Rīgas "Dinamo" sastāvā bija turnejā pa padomiju, nacistu gados - Liepājas "Olimpijā".
• Aizsargs Kārlis Ārens. Jaunības gados galvenokārt zināms kā basketbolists (1939. gada Eiropas čempionāta sudraba medaļnieks). Neatkarīgās Latvijas Virslīgā viņa kontā 7 spēles "Ķuzes" komandas sastāvā 1937. gadā, pēc tam - zemāko līgu komandās. Par izcilu aizsargu kļuva jau kara gados tolaik dominējošā ASK sastāvā. Viens no trimdas spožākajiem futbolistiem - četrdesmito gadu beigās spēlēja Francijā Racing Club Paris sastāvā, kļuva par Francijas kausa ieguvēju.
• Pussargs Ēriks Koņeckis. Kamēr Ārens bija labāk zināms kā basketbolists, Koņeckis primāri bija hokejists, spēlēja Latvijas izlasē, pēc kara sekmīgi spēlēja vācu hokeja komandās. Futbolā Latvijā bija ASK pamatsastāva futbolists.
• Pussargs Alfrēds Hermanovskis. Nebija sevišķi ievērojams futbolists - bez pieredzes Virslīgā, pārstāvēja Latvju Jaunatni, LAS un Universitātes Sportu (pēdējo - kara gados, kad komanda nebija spēcīga).
• Pussargs Donats Blaubergs. Latvijā bija pārstāvējis LAS, RFK 3. komandu un VEF (kara gados). Pēcāk izceļoja uz Kanādu, bija Toronto DV futbola komandas kapteinis.
• Uzbrucējs Pāvils Peiča. Latvijā - VEF futbolists, 1938./1939. gada Rīgas pirmās līgas turnīra labākais vārtu guvējs. Futbolists bija arī viņa brālis Leonīds, kas bija viens no sportistiem, kas gāja bojā sprādzienā VEF stadiona teritorijā kara laikā.
• Uzbrucējs Aleksandrs Vanags. Viens no izcilākajiem brīvvalsts pēdējo gadu Latvijas futbolistiem, ASK sistēmas audzēknis, viens no Virslīgas labākajiem vārtu guvējiem. Strasbūras komandas sastāvā vēlāk kļuva par Francijas kausa ieguvēju. Tāpat kā Ārens - 1939. gada Eiropas vicečempions basketbolā.
• Uzbrucējs Eduards Freimanis. Spēlēt sāka Oto Fišera vadītajā Liepājas "Olimpijas" komandā, bija Latvijas čempions. Pārgāja uz JKS Rīgā, vācu laikā Daugaviešos. Vēlāk izceļoja uz Angliju, kļuva par pirmo latvieti, kas spēlējis profesionālā futbola komandā Anglijā (Peterborough United).
• Uzbrucējs Harijs Gailis. Pārāk jauns, lai Latvijā būtu bijis jau zināms (spēlēja "Vairoga" komandā kara gados), bet kļuva par vēl vienu latvieti ar sekmīgu karjeru pēckara Francijā - "Lens" sastāvā spēlēja Francijas kausa finālā.
• Uzbrucējs Ēriks Vucēns. Viens no mazāk zināmajiem šīs komandas dalībniekiem - Lubānā dzimušais futbolists Latvijā bija pārstāvējis Daugavpils LSB, RFK otro komandu, "Daugaviešus" un "Vairogu". Vēlāk izceļoja uz Austrāliju, kur gāja bojā nelaimes gadījumā.

Kopumā - visnotaļ cienījams sastāvs, bet ar pāris šaubīgākiem spēlētājiem. Liels iztrūkums bija kādā iepriekšējā spēlē traumu guvušais Latvijas izlases uzbrucējs Vaclavs Borduško (domājams, ka viņa vietu ieņēma Vucēns), un, protams, ka vārtos bija Strikers, nevis izlasē rūdītais Jānis Bebris.

Uz spēli ieradās prāvs pulks latviešu skatītāju - prese ziņoja par latviešu speciālvilcienu no Lībekas, bet kopā no 10'000 skatītāju esot bijuši daži tūkstoši latviešu - šobrīd mūsu klubiem uz tādu atbalstu Eiropā necerēt. "Tautieši bija ieradušies no Libekas, Melnēs, 3ad-Zegebergās, Itzehoe, Gēsthachtas, 0ldenburgas, Bernsenas un pat amerikāņu joslas, lai redzētu un vajadzīgā brīdī uzmundrinātu mūsu futbolistus ciņa ar vienu no vislabākām vācu futbola vienībām." - tā ziņoja UNRRA laikraksts.

Un par pašu spēles gaitu:

Jau spēles sākumā apbrīnojami precīzām piespēlēm, veikli atbrīvojoties no mūsu spēlētājiem un ieņemot labas pozīcijas, traucas HSV spēlētāji uz mūsu vārtiem un spēcīgs bumbas raidījums lido tiem tuvu garām, Strikera sisto bumbu uztver Gailis un vācu aizsarga traucēts viņš raida spēcīgu sitienu vārtos, ko vārtu sargs tikko spēj atvairīt, atkal neatturami mūsu vārtiem tuvojas pretinieka uzbrucēji un spēcīgu sitienu likvidē Strikers. Padodas saspēle mūsu vienībai, un ar galvu bumbu vārtos raida Freimanis, ko stūrī novirza vārtsargs. Īstu meistarību piespēlēs, bumbas apturēšanā un skrējienos rada HSV spēlētāji. Arvien neatturamāk tie laužas uz mūsu vārtiem un 30. minūtē no dažu soļu attāluma kreisais uzbrucējs gūst pirmos vārtus. 1:0 HSV labā. Mūsu aizsardzībai jāpielieto visas pulēs, lai atvairītu pretinieku. Ārens rāda apbrīnojamu spēli un glābj pat šķietami neglābjamo. Arī Strikers ir vīrs savā vietā un tver vairākus asus raidījumus. Seko stūra sitiens un augsti lidojošo bumbu vārtu priekšā ar galvu cenšas atsist Ārens. Viņu neatļauti pagrūž HSV centra uzbrucējs Adamkiewiez un ar galvu ietriec bumbu vārtos - 2:0. Joprojām tuipinās HSV pārsvars un, šķiet, mūs gaida jauns vārtu zaudējums. Bet mūsu aizsardzība nav pārvarama un puslaiks beidzas 2:0 HSV labā. Arī otrā posma sākumā spēles noteicēji ir HSV ļaudis un mūsu aizsardzība strada ar pilnu jaudu. Īstu mākslu parāda Arens gan ar galvu, gan akrobātiskos lēcienos atvairot bumbu. Bet īstais virs savā vietā ir arī Strikers. Mūsu vienīpa attopas ua pārņem spēles vadību. Rodas_burzma HSV vārtu priekša un Freimaņa raidītā bumba ielido vārtu tīklā. Skaļi aplausi un gaviles vēsta - 2:1. Izdevība vārtu gūšanai rodas Peičam, be _no 5 m attāluma sistā bumba lido pāri vārtiem. Grūta cīņa mūsu uzbrucējiem, jo Vanagu un Freimani ļoti uzmana pretinieks, bet viņi spēlē ļoti labi un dara visu iespējamo. Arī pārējie spēlētāji nesnauž un spēles beigas rit it līdzīgi. Tiesneša svilpe vesta spēles beigas un rezultāts 2:1 vācu labā. Ar šo spēli ļoti apmierināja ne tikai mūsu vienība, bet arī HSV valdītāji un, viņu vārdiem runājot, mūsu vienība būs gaidīts viesis katrā vācu pilsētā.

Pāris piebildes pie raksta: re, arī tolaik tiesneši ignorēja pretinieku izdarītos pārkāpumus. Un nevērība, divreiz pieminot, ka "Strikers ir vīrs savā vietā" ir no E. Baumaņa (raksta autora), nevis manas puses. Bet - lai vai kā - pirms teju 80 gadiem Latvijas futbolisti Vācijā apliecināja savu kvalitāti. Novēlu to pašu arī RFS!

Papildinājums: mazliet izpētīju HSV sastāvu. Adamkevičs un Derfels bija 1942. gadā spēlējuši Vācijas izlasē, bet Ervins Zēlers bija leģendārā Uves Zēlera tēvs.

Avoti
- Mūsu futbolisti spēlē Hamburgā. Rīgas ziņas, 1947-07-17
- Trimdas vienpadsmits. (Latvju sports, 1946-10-23)
- Latvijas futbolistu biogrāfijas (kazhe.lv/futbols)