Kazhes pierakstu burtnīca

Sākšu ar atrunu: gudrāk būtu bijis šo tekstu nerakstīt, bet savu viedokli paturēt pie sevis. Mans viedoklis noteikti absolūti nesaskan ar vairuma H sektorā bijušo uzskatiem. Taču reizēm ir tā, ka paklusēt nesanāk. Un te nu būs.

Raugoties no putna lidojuma, spēle Latvija - Azerbaidžāna 2025. gada 7. jūnijā "Skonto" stadionā bija absolūti ikdienišķs pasākums. Pārbaudes spēle starp divām valstīm, starp kurām, cik man zināms, nav ne īpaši labas, ne īpaši sliktas attiecības. Brīvdienas vidus vasarā, kad daudzi labprātāk izvēlas būt prom no galvaspilsētas, nevis skatīties, kā viena no vismazāk rezultatīvajām Eiropas futbola izlasēm [citation needed] spēlē pret komandu, kuras sastāvā galvenokārt spēlē vietējā čempionāta dalībnieki (proti, diez vai kaut viens tās futbolists ir vidējam Latvijas futbola fanam kaut puslīdz zināms). Arī laukumā novērotais - bezvārtu neizšķirts, katrai komandai izdarot pa vienam sitienam vārtu rāmī, neliek domāt, ka šī spēle varētu būt kaut kas vairāk kā tikai vēl viens ieraksts vēstures tabulās. Un tomēr tieši pēc šīs spēles man ir itin daudz emociju un stāstāmā.

Viss sākās vēl dažas dienas pirms Latvijas izlases sastāva izziņošanas jūnija spēlēm. Avoti ar "galiem" Latvijas izlasē ziņoja, ka izlases sastāvā būs vairāki debitanti (kas Latvijas futbolā nemaz nav regulāra parādība). Viņu vidū bija "Mettas" audzēknis Bruno Melnis, kas kļuva par pirmo Liepājas futbola kluba pārstāvi izlasē pēc zināma pārtraukuma. Tāpat tur bija Kristers Grabovskis - jauns čalis, kuram vēl nesen prognozēja spožu nākotni, šobrīd gan grūti saprast, vai spēlētājam ar viņa mazajiem gabarītiem kaut kas lielāks par Virslīgu tiešām būs paceļams. Un vēl arī Kristers Penkevics - iepriekš Tukumā spēlējis čalis, kuram Jelgavas sastāvā šodien izteikti deg acis un par kura izsaukumu uz izlasi Latvijas futbola līdzjutēju vidū vajadzēja būt lielam priekam. Tomēr šī trijotne nevienu tā diži neinteresēja, jo uz izlasi bija izsaukts vēl ceturtais: RFS futbolists Gļebs Žaleiko.

Ar ko Žaleiko ir tik ļoti ievērojams? Bija kāds incidents, kad Leevon PPK pērn spēlēja pret RFS dublieriem. Galvenā "varone" šajā incidentā bija Gļeba māte, kura, kā vēsta avoti (pats šo neredzēju), bija faniem, kuri bija dziedājuši dziesmas par to, kurš ir huilo, paziņojusi, ka tad, kad asiņainais punduris atnāks uz Latviju, viņš šiem kā pirmajiem iebāzīs kalašņikovu tur, kur saule neiespīd. Kad attiecīgo kundzi no stadiona apsargi vadīja ārā, viņas dēls, kas bija pārtraukumā nomainīts, nāca mātei talkā (vārdiski). Ko tieši teica pats Gļebs, tur versijas ir dažādas - bet pārmet viņam fanu saukšanu par fašistiem. Incidenta rezultātā RFS slikti veica krīzes menedžmentu, neko nekomentēja, paklusām aizsūtīja Gļebu uz pusgadu īrē uz Daugavpili, bet šogad viņš ir atpakaļ. Pats Gļebs publiski pauda nožēlu par izveidojušos situāciju, skaidroja, ka viņš nav vate, bet Latvijas patriots un atbalsta Ukrainu. Tomēr zinātāji teica - tik vienkārši tur viss nav. Kāds ir mans skatījums par Gļebu Žaleiko 2025. gada 7. jūnijā? Uzskatu, ka Latvijas izlasē viņam nav jābūt, tomēr primāri ne viņa cilvēcisko, bet futbola īpašību dēļ. RFS sastāvā Žaleiko spēlē neregulāri, pirmās komandas sastāvā šosezon laukumā devies vien trīs reizes. Jā, viena no tām bija Rīgas derbijā pret "Riga FC", bet tur noteicošs faktors bija arī sastāva iztrūkumi, līdz ar to nevis treneris uzticējās Žaleiko, bet trenerim nebija daudz variantu viņam neuzticēties. Vai es uzskatu, ka cilvēcisko īpašību dēļ Žaleiko nebūtu jāsauc uz Latvijas izlasi? Mana atbilde ir: daļēji. Viņš ir jauns čalis, acīmredzami uzaudzis vates ģimenē, un kaut kādā mērā tā nav viņa vaina un - varbūt - viņam ir potenciāls kļūt sakarīgam un - varbūt - viņš tāds pat pamazām kļūst, to man nav iespējas pārbaudīt. Līdz ar to es teiktu: man nepatīk viņa reputācija un uzskatu, ka viņš ir tādā situācijā, ka izsaukumu uz izlasi viņam būtu nevis vienkārši jānopelna, bet pārliecinoši jānopelna. Tā, lai arī tie cilvēki, kuri ir pret viņu kategoriski negatīvi noskaņoti, būtu spiesti atzīt: "Bet futbolists viņš ir tiešām labs!" Šobrīd tā nav.

Vienlaikus, zinot to, ka vispār Latvijas sabiedrībā (un arī latviešu vidū) ir diezgan daudz īstas vates un nekur nav teikts, ka Latvijas futbola izlasē nav atrodams kāds cits futbolists ar pat vēl "problemātiskākiem" uzskatiem, manuprāt, Gļeba stāsts izpelnījās daudz vairāk ievērības no medijiem un faniem, nekā tas ir pelnījis. Jā - apzinos, ka arī pats šobrīd tieši to daru, kā pārāk daudz rakstu par viņu, bet man ir attaisnojums: šis ir apcerējums mazāk par pašu Gļebu, bet par to, kā mēs šo situāciju redzam un ko vēlamies pateikt ar viņa kritizēšanu. Bet vienlaikus - man būtu paticis vairāk lasīt arī par potenciālajām Meļņa, Grabovska un Penkevica debijām izlasē, un vērtējumu tam, kurš no viņiem šo šķiet vairāk pelnījis (mans īsais vērtējums - Grabovskis, lai arī viņam "Mettas" sastāvā ir liels spēles laiks, ievērojot komandas ierobežotos sasniegumus, arī ir pretrunīgi uz izlasi izsaukts futbolists).

Un te mēs nonākam pie spēles. Kā jau parasti, uz izlases spēli biju H sektorā, ko atkarībā no izpratnes var saukt par "fanu" sektoru vai par "ultru" sektoru. Tie ir tie fani, kas spēles laikā dzied dziesmas, skandē saukļus un - kas ir būtiski - pauž savu attieksmi pret lietām. Uz šo konkrēto spēli sektors bija ļoti pašķidrs, daudziem izvēloties spēli boikotēt Žaleiko izsaukuma dēļ. Savā ziņā šo attieksmi saprotu, lai arī pats, kā var saprast, boikotu nepiekopu. Vienlaikus: zinot to, ka vēsturiski Latvijas izlasē ir bijuši itin daudzi futbolisti, par kuriem nav šaubu, ko viņi uzskata par "savu" prezidentu, drusku liekulīgi tas viss man šķiet. Un vēl vairāk - ir sportisti (un ne tikai sportisti), kuriem piedod gandrīz visu, un ir cilvēki, kuriem nepiedod. Pat no "Rajona ultru" grupējuma biju vienīgais pārstāvis, kas šajā spēlē bija ieradies, un vispār H sektorā neviena tāda personāža, par kuru es teiktu, ka ar viņu esmu labi pazīstams, nebija. Taču - ja jau esmu izlases spēlē, tad uzskatu, ka man ir jābūt fanu sektorā.

Pirmais incidents notika vēl pirms spēles sākuma: "Leevon PPK" ordeņa pārstāvji mēģināja izkārt plakātu ar pārsvītrotu Gļeba vārdu, bet apsargi viņiem to atņēma. Domājams, ka apsargiem bija dotas kaut kādas instrukcijas, un viņi tās pildīja. Vai plakātu vajadzēja atļaut? Nezinu. No vienas puses - faniem ir tiesības paust savu attieksmi. No otras - vai tas ir ok izlikt plakātus, kas vērsti pret konkrētu savas izlases spēlētāju? Nezinu. Pieņemu, ka tas atkarīgs no futbola kultūras konkrētajā valstī. Tomēr kopumā es teiktu, ka šis incidents noslēdzās pietiekami mierīgi.

Lielāka jautrība sākās pirmā puslaika vidū, kad atklājās, ka fanu krājumā ir arī kas jautrāks. Proti, garā kātā pakārta oranža gumijas lelle ar Rosļikova seju un uzrakstu "vatņiku mauka". Šis gājiens izpelnījās jau lielāku apsargu uzmanību, bija arī kautiņa elementi (es, protams, kā parasti - malā stāvētājs). Un te mana attieksme atkal sarežģīta. Skaidrs, ka man attiecīgais politikānis un viņa izgājieni riebjas. Skaidrs, ka viņš ir absolūti pretvalstisks. Bet ar to simbolisko pakāršanu man nav pārliecības - cik ļoti šis ir pieņemami. Un - vai vēlēšanu dienā vizuālie materiāli no spēles nekļūst par papildu motivāciju viņa elektorātam vēl vairāk mobilizēties (un tehniski tā var pat atbilst aģitācijai vēlēšanu laikā). Bija arī itin daudz saukļu, kas bija veltīti attiecīgajam tipāžam, un te es teiktu: pirmkārt, par daudz goad viņam izrādīts, otrkārt - nepatīk man visa tā "pidarasošanās" (un šī pretīgā personāža iepīšana dziesmās, kuras allaž dzied izlases spēlēs). Vienmēr esmu aktīvi atbalstījis "putin - huilo" skandēšanu, bet šis man šķita ne sevišķi gaumīgi. Un kad pēc dziesmas par "utaino" un "zili pelēko" sišanu izdzirdi arī aicinājumu "sist žīdus" (pēc kura gan kaut kur blakus dzirdēju aicinājumu neiepīt antisemītismu), tur man izteikti radās jautājums - vai man tiešām ir jābūt šajā sektorā? Tā ir sarežģītā lieta visos pasākumos - ka tā saucamo "domubiedru" vidū allaž gadās cilvēki, ar kuriem tev sakrīt labi, ja 10% uzskatu un jautājums - vai tie 10% spēs izrādīties dominējošie vai nē. Uzskatu, ka man ir jābūt ar tiem, kas skandē "Slava Ukraini!", bet ar "Rosļikov - pidaras" tik ļoti neidentificējos.

Desmit minūtes pirms spēles beigām notika tas, par ko ļoti cerēju, ka tas tomēr nenotiks - treneris laukumā izlaida Gļebu Žaleiko. Bija sava deva ūjināšana, bija saukļi "russka kurwa" un vēl šis tas. Un te es atkal nezinu - no vienas puses, jā - viņam nevajadzēja izlasē būt, bet no otras - izsvilpt (un vēl rupjā veidā) spēlētāju, kas pārstāv tavu izlasi, vai tā ir pareiza taktika, ja tu vēli savai komandai panākumus, nezinu, vai to vajag.

Un lielākais sviests, manuprāt, bija spēles beigās. Fani iededza pāris dūmenes (tādas bija arī komplektā ar lelli), viena no tām izdedzināja caurumu stadiona beņķī. Atkal ieradās apsargi, atkal bija grūstīšanās, un beidzās viss ar ugunsdzēšamā aparāta ierašanos sektorā. Apsargi gan jau, ka pārcentās, bet rezultātā tas nozīmēja, ka tad, kad Latvijas izlases futbolisti nāca pateikties fanu sektoram par atbalstu, nekāda reāla fanu sektora, kuram pateikties, nebija, jo tur viss bija pašķīdis. Un uzsvars vairs nebija uz to, kur tam vajadzēja būt (proti, futbols un futbolisti te bija pat ne otrajā plānā, bet kaut kur daudz tālāk). Vai apsargi rīkojās profesionāli? Domāju, ka nē - bet vai fani veicināja viņu neprofesionālu rīcību? Domāju, ka jā.

Tā visa rezultātā mana pēcgarša pēc spēles ir diezgan draņķīga. Bija pozitīvais: tīri sakarīga (pēc pierastajiem standartiem) spēle Latvijas izlases izpildījumā. Dziesmu dziedāšana un lēkāšana sektorā ir labākais veids, kā skatīties izlases spēles. Forši, ka debitēja izlasē Penkevics (turklāt - sākumsastāvā!) un Melnis. Bet - vai tā subkultūra, kurai pieder ultras, ir tā, ar kuru vēlos identificēties? Par to man arvien vairāk rodas šaubas.