Kazhes pierakstu burtnīca

Par NSRD ietekmēto pārgājienu uz Daugavgrīvu "No gaismas uz tumsu" pareizāks veids būtu nevis rindot vārdus saistītā tekstā, bet gan sniegt interpretāciju dejas performances veidā. Taču ne es to māku, ne no tā kaut ko varēs saprast, tālab būs vien burti, būs vien vārdi, būs vien teikumi un rindkopas.

Tas droši vien bija kāds no Tūta lietotājiem, kas par šo izstāstīja un kā iespaidā es pieteicos. Precīzu faktu gan nepiefiksēju, bet tas nekas. Pieteikumā bija jāpilda anketa, kurā gan nebija jautājuma: "Kāpēc tieši man jāpiedalās Bolderājas-Daugavgrīvas gājienā?" Un, tā kā tāda jautājuma nebija, arī te uz to neatbildēšu. Vien pieminēšu, ka trešdienas vakarā Vinilbārā, pie burgeriem un alus, piedāvāju Baibai sastādīt man kompāniju šajā pasākumā, lai nebūtu jāiet vienam un jāklausās savās domās. Lai gan - ja ietu viens, gan jau piesistos klāt kādiem līdz šim nepazīstamiem cilvēkiem un no tā domām tomēr aizbēgtu. Bet Baiba piekrita, un tad nu sastāvs bija nokomplektēts.

Sagatavojoties pārgājienam, galvenais bija pagatavot īpašo Bolderājas-Daugavgrīvas gājiena tēju. Lūk, tās recepte:

Tu jemi vienu flaši ar to saŗkanu vīnu, vēlams tādu, kas ir arī ņammīgs un ar mazliet aiterisku garšu. Tad tu to flaši atvāko un tās saturu iepildi iekš to termōsu. Aiztaisi termōsu cieti un tava īpašā tēja ar mazītiņu alkochōlu, kas ļaus vēja spārniem sasniegti Bolderāju, būs gatāva.

Sākums - Buļļu ielā. Portālā starp piecstāvenēm, kur satiekas betons. Turp iets gar sliedēm no Zasulauka. Pasažieru vilciens tur nebrauc sen. No laikiem, kad Elviss bija armijā. Sākās lietus. Pēc tam lija vēl. Un reizēm nelija. Ir bijuši lieti un izbijuši. Portālā uzstājās "Zaļie rakordi". Kas ir "Zaļie rakordi"? Kā teikts - Inguna Rubene un draugi. Viņa reiz bija NSRD dalībniece. Nils Īle arī. Pārējie par jauniem. Vispār gan NSRD bija daudz dalībnieku. Jo tā bija darbnīca. Tur sajūtas restaurēja. Tādas, kas nebijušas. Bet kas ir "Zaļie rakordi"? Par tādu grupu Gūgle nezina neko. Un kas vispār ir "rakords"? ChatGPT to nezina - ha, hā. Viņa nav lasījusi latviešu periodiku. Tur gan atbilde ir. Rakords ir atzīme magnetofona lentes galā. No priekšas zaļš, no pakaļas sarkans. Vai arī no priekšas sarkans, no pakaļas zaļš, ja jūs jau vāļājaties uz dīvāna. Bet šeit tie "Rakordi" bija nepieciešami. Jo pārgājiens restaurē sajūtas. Tās sajūtas, kas bija Lediņam un Boiko, ejot pa Bolderājas dzelzceļu. Es tur reizēm skrienu. Bet tās ir citas sajūtas. Tā nav performance, tie ir sviedri. Un arī alkoholu es skrienot nelietoju. Arī šoreiz - tikai tēju. Tās dziesmas "Rakordiem" gan skanēja drusku kā karaoke. Lai arī instrumenti bija un tika spēlēti. Bet emocijas manī tas neuzjundīja. Lai arī bija jauki. Spēlēja viņi vēl dažviet pa ceļam. Vismaz posmā līdz vienam tiltiņam. Un tad devās prom.





Gājiens simts cilvēku sastāvā un pat vairāk virzījās tālāk. Tad sasniedzām Hapaka Honolulu. Ja vēlies smalkāk - Rātsupītes Honolulu. Grāvim tāda duļķaina piegarša. Pat jūras krupim tur grūti. Bet ūdenī bija gulbīši. Pareizāk - uz plosta no diviem supiem. Vismaz fotogrāfs teica - tie gulbji. Un viņš zina. Viņam vērīga acs, un jaudīga acs. Ne tējas aizmiglota. Es gan nevaru būt balts. Tas nemaz nav iespējams. Un arī pienu tīrā veidā nelietoju. Bet gulbji dzēra pa taisno no pudeles. Performance uz ūdens bez dejas elementiem. Proti, gulbji var arī nedejot. Fotogrāfiju ar gulbjiem man nav. Kustināja kājiņas un vī - uz Laimīgo zemi. Tad arī mēs - tik uz priekšu!



Pa divām sliedēm, kas ir Visums, sasniedzām Platonu. To, kas Buravickis. Savu māju iekārtojis tieši uz sliedēm. Viņš spēlēja mūziku, kas atbalsojās sliedēs. Tā saucās "Kā kukaiņi sacietēja dzintarā un sveķos, tā tagad arī esi ciešu betonā, smiltīs un pelnos". Tas bija kaut kas! Pārgājiena virsotne, lai gan sliedes neiet kalnā. Formas un satura perfekta kompozīcija. Un kāds nobeigums! Platons, uzvalkā, dzeltenā kreklā un ar tauriņu. Ar gumijniekiem kājās. Uzskrullētām ūsām. Ieiet grāvī. Un aiziet pa grāvi. Atgriežas visai slapjš. Māksla prasa upurus.


Tad arī mums nāca laiks slapināties. Šoreiz - arī no lejas. Pa laipām, pa pļavām, gar padomju armijas atliekām. Es gan biju gaidījis slapjāku. Kad kājās sandales, nav jāsūkstās. Arī, ja kājās zandales. Bet, ja gumijnieki - tad varbūt esi Platons. Uz pļavu, kur "Butō lab" nodrošināja tējas ceremoniju. Tās vārds bija "Vasaras guļamistaba". Guļamistabas logam vajadzētu odu tīklu priekšā. Līdzīgi kā "Dažreiz traks Dievs", tikai sarkani. Kā vienkārša sieviete, tikai balta. Prasījās pēc pufiem. Šādu mākslu labāk baudīt sēdus. Deva tēju, bet mana garšīgāka. Tiesa, tā gāja uz beigām.


Uz laiku prom no dzelzceļa, bet tad to atradām. Un bija jāmeklē atbilde uz jautājumiem. To bija vienpadsmit, bet jāatbild viens. Ne visi atbildami. Piemēram, "Vai tu joprojām esi tas pats, kurš raudāja skolas tualetē?" Es skolā negāju uz tualeti. Nekad. Cilvēks ar principiem. Vai pareizāk - ar stipru urīnpūsli. Bet bija arī atbildami jautājumi. "Par ko tu domā, Jūlij? Vai par to, ka tava vasara jau pusē?" Šis ir sāpīgi, bet nerakstīšu par to. Atbildi iesniedzu spainī pie Silikātu ielas. Kāds vaicāja: "Kas ir Silikātu iela?" Atbildēju - tā ir iela, nosaukta par godu silikātiem. Un nebija melots. Pat ne drusciņas. Šķiet, daļa sajauca un gāja pa Daugavgrīvas šoseju. Garām aizslīdēja Bolderājas dzelzceļa stacija. Gaidu, kad tur atkal brauks pasažieru vilcieni. Diez vai gan pieturēs. Bolderājas tirgus, Bolderājas slava.

Nākamais punkts vietā, ko sauc Starpparalēļu kanjons. Tilts pāri Buļļupei. Vienā pusē Bolderāja, otrā Daugavgrīva. Es gan tāpat lielākoties jaucu. "Slekkeworld" ar performanci "Unburnt bridge". Dzelzceļa tiltu patiešām nenodedzināja. Bet tālu no tā nebija. Vīrs maskā ar cirvi. Ugunskurs ķerrā. Malkas skaldīšana. Pārdomas par to, ka varētu labāk. Varbūt ne gluži es, bet tomēr. Malkas ciršana nav viņa maizes darbs. Bet kaut kas ar "The Lumberjack Song" kopīgs bija. Tas gan atklājās vēlāk. Vispirms viņš pārtapa par Zirnekļcilvēku. Vai kaut ko tam līdzīgu. Tad - izpeldējās upē. Tad izģērbās. Līdz apakšbiksēm un tīkliņzeķubiksēm.

I cut down trees, I skip and jump
I like to press wild flowers
I put on women's clothing
And hang around in bars

Labākais šajā performancē bija reakcija. Arī no garāmbraucējiem, kas to neredzēja. Bet daudzos cilvēkus uz tilta uztvēra par kāziniekiem. Un īpaši - no vīra, kas redzēja. Un šķita drusku samulsis. No vairākiem desmitiem metru lasīju viņa domas. Trīs vārdi. Pirmais - "čo". Otrais - "za". Trešais - tas no sirds.

Un tad - uz bāru. Gājām par ātru, vajadzēja pieturu. Kur piestāt? Paradīzē. Nē, ne gluži. "Paradīzē". Tas tāds lokāls Daugavgrīvā. Paradīze ir vieta, kur skan "Bļesčaščije". DTH dzied: "Ich will nicht ins Paradies, wenn der Weg dorthin son schwierig ist." Hardijs Lediņš un Juris Boiko vācu valodu skolā apguva, viņi saprastu. Bet arī man pret šo paradīzi aizspriedumi. Lai arī tajā notiek banketi. Viens - pat mūsu vizītes laikā. Bet vismaz no krāna dod beļģu alu. Un tur notika tikšanās ar trim tūtistiem. Paldies tai (tam?), kas vēstīja par pārgājienu! Kad alus sauss, tad dzelzceļš sauc.

Vispār gan atkal mežā. Tagad - pa dzejas takām. Bija arī performance. Mani uz apskāvienu neuzaicināja. Iespējams, jo bakstījos telefonā. Bet varbūt - neīstais cilvēks. Un tad, kā mēdz sacīt, liekas pūles. Simboliski - bārā barojāmies mēs. Pēc tam mēs barojām odus. Ideju un asiņu apmaiņa. Bet ne tautu sajaukšanās. Vismaz neko tādu neredzēju. Ja kas - tās bija "Savas vaļas poēzijas". Sarūpējusi Diana Lelis.



Pēdējā pietura - Daugavgrīvas bāka. Sasniedzama gar jūru. Agrāk bija grūtāk. Kad vasara vēl nebija pusē. Tagad - gluda taciņa. Labi, viens slīps kāpiens lejup. Bet tas sīkums. Un arī pie pašas bākas laida. Citkārt - ni, ni. Bet te - lūgtum! Ja vien esi sarakstā. To gan pārbauda šādi. "Vai esi sarakstā?" - "Jā, esmu." Un es patiešām biju. Pat jāmelo nebija. Pieskāros bākai. Tā ir īsta. Gudrun Holck un Eva Vēvere uzskaņoja Daugavgrīvas bāku. Ar dziesmām, kas atskan bākā. Ielūrēt bākā - ļauts. Līst iekšā - neļauts. Vismaz tā varētu būt. Nemēģināju kāpt. Vimba varētu, to nešaubos. Vai viešņas no citām planētām? Kopīgu valodu atradām. Iespējams. Par to nekad nevar drošs. Tad lielais aplis. Gaisma. Šoreiz tā, kas tuneļa galā. Ne tā, kas par Zaķa apziņu. Tas arī viss. Tomēr - šis nebija Galapunkts. Tas, no Prusaku ansambļa plates. No Daugavgrīvas bākas ir iespējams atgriezties. Es - kā Daugavgrīvas bākas liecinieks. Tepat - kreisajā krastā. Auto gan noparkots par tālu. Tas nekas. Skaistais pārgājiens cauri ap pusnakti.



Apraksta noslēgums, rakstīts vieglajā valodā
Milzīgs Paldies pasākuma organizētējiem! Šis bija ļoti jauki, un es pasākumu no sirds izbaudīju. Štrunts par lietu, štrunts par odiem, tas bija tā vērts! Arī dalībnieku grupa šķita ļoti jauka, tāda kārtīga kopības sajūta, kas rada smaidu, domājot par aizvadīto sestdienas otro pusi. Paldies Marinai, kas mani palaida šajā gājienā! Un Paldies Baibai, kas sastādīja kompāniju! Ceru, ka šis nebija pēdējais gājiens uz Bolderāju-Daugavgrīvu, un iztēlojos, ka pēc dažiem gadiem mēs varēsim iet jau četratā. Un, protams, atsevišķa pateicība pārgājiena galvenajai zvaigznei - Platonam Buravickim! Un skaidrojums - bilžu kvalitāte ir mērķtiecīgi zema, ne velti NSRD daudz apdziedāja būšanu Ķīnā, man līdzi bija fotoaparāts ar šausmīgas kvalitātes Fujian objektīvu.
Īpašs ieteikums: šo lasīt, klausoties NSRD.