Pie augstā loga
Šo grāmatu man nevajadzēja lasīt, to es lieliski apzinos. Jānis Poruks nav viens no tiem latviešu autoriem, kuru darbu lasīšana man saistās ar pozitīvām emocijām. Arī Ingas Žoludes romāns par Pirkumu ("Vendenes lotospuķe") mani nepārliecināja iemīlēt Poruku, līdz ar to Viestura Vecgrāvja monumentālais darbs "Pie augstā loga" diez vai ir radīts man. Vienlaikus, sērijā "Es esmu..." iekļautās monogrāfijas jau automātiski nepaģērē konkrētā darba varoņa apbrīnošanu no autora puses un, kas zina, varbūt Vecgrāvim varēja izdoties mani pārliecināt, ka Poruks un es - tie ir savietojami jēdzieni. Neizdevās.
Jau no grāmatas ievada sapratu, ka labi nebūs, taču man nebija izvēles - ja jau sākts lasīt, būs vien grāmata jāpieveic. Kā sapratu, ka man ar šo grāmatu nesaskanēs? Autors to vien dara, kā uzsver, cik svarīgas Poruka idejas ir mūsdienās, kad patriarhālās sabiedrības sabrukums ir daudz lielāks nekā Poruka dzīves laikā, cik ļoti nozīmīgas ir visas tās vērtības, ko nes Poruka darbi un cik ļoti Poruks joprojām ir nenovērtēts, nesaprasts un nepietiekami godāts, cita starpā, tālab, ka viņa daiļrades kontekstā visbiežāk runā par zināmākajiem darbiem, taču patiesībā ir taču arī citi. Jā, tas nudien ir negaidīti - it kā būtu kāds jebkuras jomas mākslas pārstāvis, kas radījis gana daudz un kura gadījumā publiskajā diskursā cienījamu lomu ieņemtu tie viņa darbi, kurus pieņemts uzskatīt par mazāk ievērojamiem? To taču var teikt par jebkuru. Pat Teilori faking Sviftu (visticamākais).
Un tādā garā Vecgrāvis turpina. Savā ziņā es saprotu - Porukam patika moralizēt, un monogrāfijā par Poruku to pašu dara Vecgrāvis. Bet turpinu nepiekrist. Ok, es varu pieņemt autora argumentus tam, ka latviešu literatūras vēsturē Porukam ir liela loma - pirmais rakstnieks, kas (vismaz kādu laiku) izglītojies Eiropā, bijis lietas kursā par procesiem mākslās tur, nozīmīgs romantisma literatūras kontekstā, rakstīja atšķirīgi no saviem laikabiedriem, turklāt - ar sirdi uz papīra. Un tomēr - pat, ja Vecgrāvim ir taisnība un Poruka darbi nav jāvērtē kā reālismam piederīgi, bet gan kā "ideju literatūra", un idejas pašas par sevi nevar būt ne labas, ne sliktas (vismaz attiecībā uz to, kā ir ar gara pasaules primārumu pār materiālo), tad es tāpat ar pieri sienā ieskrienu no sajūtas, ka gan Cibiņš, gan Ansis Vairogs man fiziski derdzas, un tas, ka Poruks savos darbos sižetu atšķaida ar pasaules skaidrojumu savā vīzē, joprojām šķiet kaitinoši.
Kas vēl man nav pieņemami šajā grāmatā, tā ir tēma par to, cik ļoti Poruks cietis no tā, ka laikabiedri nav viņu sapratuši. Atbilstoši monogrāfijas autora viedoklim, zinādams savu darbu vērtību, jūtīgais Poruks smagi cieta, ka recenzijas nebija sajūsmas pilnas, ka viņu nenovērtēja un tā tālāk. Bet te ir jautājums - vai nav tā, ka tieši tāpat justos absolūti no talanta brīvs rakstnieks, kuram šķiet, ka viņš ir dižs un naidīgā pasaule viņu par to nīst? Proti, tas, ka tu pats sevi uzskati par ģeniālu, nav gluži cienījams arguments, lai tu tāds patiešām būtu. Un, jā, skaidrs, ka Poruks gan jau, ka tiešām pārdzīvoja neveiksmes un gan jau, ka tas veicināja garīgās slimības progresu viņa galvā, bet - vai tomēr primāri nebija tā, ka viņa Ego arī bija galvenais cēlonis tam, kālab viņš savas dzīves laikā lielākoties nebija diži mīlēts?
Tāpat mani smīdināja autora pārdzīvojumi par to, cik daudz dažādas informācijas par Poruku trūkst. Par katru laikabiedru, kas nav dokumentējis savu pazīšanos ar Poruku, par to, ka Poruka atraitne savos memuāros daudz pievērsusies tam, cik grūti bijis dzīvot kopā ar cilvēku, kam bijušas garīga rakstura problēmas, bet it nemaz nav pievērsusies tam, kāda bijusi viņas vīra "garīgā dzīve". Jā, nez, kā tas varētu būt gadījies - tavs vīrs izrādās liekams psihiatriskajā klīnikā, bet tu nenovērtē viņa dzīves uzskatus.
Es neapstrīdu ieguldīto darbu, es saprotu monogrāfijas autora sāpi, jo viņš acīmredzami ir Poruka ideju piekritējs un viņš to uzskata par lielu plusu, ka Poruka liriskais Es un autora pasaules vērtējums nav viens no otra nošķirami. Taču es to nespēju uztvert kā plusu, un arī tas, cik delikāti un neuzkrītoši reizēm Vecgrāvis atzīst, ka kāds konkrēts stāsts nav Porukam padevies sevišķi veiksmīgs, taču tas neliedz viņam arī šos neveiksmīgos darbus aizstāvēt... Tas viss galīgi nav man. Dažas sakarīgas lietas gan no šīs grāmatas līdzi paņemšu: pirmkārt, atziņu, ka tie Poruka darbi, kurus pieņemts uzskatīt par "stāstiem bērniem", tādi nemaz nav (piemēram, "Kauja pie Knipskas"). Arī atsevišķu darbu analīze veikta interesanti. Taču lietas būtību tas nemaina - neko tik vērtīgu Poruka "filozofijā" es šajā grāmatā neatradu, kā dēļ es tagad pēkšņi kļūtu par "bālo zēnu" apoloģētu. Un, jā, zinu, ka monogrāfijā uzsvērts, ka tā ir vienkāršošana, pieņemt, ka Poruks tikai šādus varoņus atveidoja, bet, ja pieņem, ka tieši par viņiem viņš rakstīja savus labākos darbus, tad pretrunas es te neredzu.
Jau no grāmatas ievada sapratu, ka labi nebūs, taču man nebija izvēles - ja jau sākts lasīt, būs vien grāmata jāpieveic. Kā sapratu, ka man ar šo grāmatu nesaskanēs? Autors to vien dara, kā uzsver, cik svarīgas Poruka idejas ir mūsdienās, kad patriarhālās sabiedrības sabrukums ir daudz lielāks nekā Poruka dzīves laikā, cik ļoti nozīmīgas ir visas tās vērtības, ko nes Poruka darbi un cik ļoti Poruks joprojām ir nenovērtēts, nesaprasts un nepietiekami godāts, cita starpā, tālab, ka viņa daiļrades kontekstā visbiežāk runā par zināmākajiem darbiem, taču patiesībā ir taču arī citi. Jā, tas nudien ir negaidīti - it kā būtu kāds jebkuras jomas mākslas pārstāvis, kas radījis gana daudz un kura gadījumā publiskajā diskursā cienījamu lomu ieņemtu tie viņa darbi, kurus pieņemts uzskatīt par mazāk ievērojamiem? To taču var teikt par jebkuru. Pat Teilori faking Sviftu (visticamākais).
Un tādā garā Vecgrāvis turpina. Savā ziņā es saprotu - Porukam patika moralizēt, un monogrāfijā par Poruku to pašu dara Vecgrāvis. Bet turpinu nepiekrist. Ok, es varu pieņemt autora argumentus tam, ka latviešu literatūras vēsturē Porukam ir liela loma - pirmais rakstnieks, kas (vismaz kādu laiku) izglītojies Eiropā, bijis lietas kursā par procesiem mākslās tur, nozīmīgs romantisma literatūras kontekstā, rakstīja atšķirīgi no saviem laikabiedriem, turklāt - ar sirdi uz papīra. Un tomēr - pat, ja Vecgrāvim ir taisnība un Poruka darbi nav jāvērtē kā reālismam piederīgi, bet gan kā "ideju literatūra", un idejas pašas par sevi nevar būt ne labas, ne sliktas (vismaz attiecībā uz to, kā ir ar gara pasaules primārumu pār materiālo), tad es tāpat ar pieri sienā ieskrienu no sajūtas, ka gan Cibiņš, gan Ansis Vairogs man fiziski derdzas, un tas, ka Poruks savos darbos sižetu atšķaida ar pasaules skaidrojumu savā vīzē, joprojām šķiet kaitinoši.
Kas vēl man nav pieņemami šajā grāmatā, tā ir tēma par to, cik ļoti Poruks cietis no tā, ka laikabiedri nav viņu sapratuši. Atbilstoši monogrāfijas autora viedoklim, zinādams savu darbu vērtību, jūtīgais Poruks smagi cieta, ka recenzijas nebija sajūsmas pilnas, ka viņu nenovērtēja un tā tālāk. Bet te ir jautājums - vai nav tā, ka tieši tāpat justos absolūti no talanta brīvs rakstnieks, kuram šķiet, ka viņš ir dižs un naidīgā pasaule viņu par to nīst? Proti, tas, ka tu pats sevi uzskati par ģeniālu, nav gluži cienījams arguments, lai tu tāds patiešām būtu. Un, jā, skaidrs, ka Poruks gan jau, ka tiešām pārdzīvoja neveiksmes un gan jau, ka tas veicināja garīgās slimības progresu viņa galvā, bet - vai tomēr primāri nebija tā, ka viņa Ego arī bija galvenais cēlonis tam, kālab viņš savas dzīves laikā lielākoties nebija diži mīlēts?
Tāpat mani smīdināja autora pārdzīvojumi par to, cik daudz dažādas informācijas par Poruku trūkst. Par katru laikabiedru, kas nav dokumentējis savu pazīšanos ar Poruku, par to, ka Poruka atraitne savos memuāros daudz pievērsusies tam, cik grūti bijis dzīvot kopā ar cilvēku, kam bijušas garīga rakstura problēmas, bet it nemaz nav pievērsusies tam, kāda bijusi viņas vīra "garīgā dzīve". Jā, nez, kā tas varētu būt gadījies - tavs vīrs izrādās liekams psihiatriskajā klīnikā, bet tu nenovērtē viņa dzīves uzskatus.
Es neapstrīdu ieguldīto darbu, es saprotu monogrāfijas autora sāpi, jo viņš acīmredzami ir Poruka ideju piekritējs un viņš to uzskata par lielu plusu, ka Poruka liriskais Es un autora pasaules vērtējums nav viens no otra nošķirami. Taču es to nespēju uztvert kā plusu, un arī tas, cik delikāti un neuzkrītoši reizēm Vecgrāvis atzīst, ka kāds konkrēts stāsts nav Porukam padevies sevišķi veiksmīgs, taču tas neliedz viņam arī šos neveiksmīgos darbus aizstāvēt... Tas viss galīgi nav man. Dažas sakarīgas lietas gan no šīs grāmatas līdzi paņemšu: pirmkārt, atziņu, ka tie Poruka darbi, kurus pieņemts uzskatīt par "stāstiem bērniem", tādi nemaz nav (piemēram, "Kauja pie Knipskas"). Arī atsevišķu darbu analīze veikta interesanti. Taču lietas būtību tas nemaina - neko tik vērtīgu Poruka "filozofijā" es šajā grāmatā neatradu, kā dēļ es tagad pēkšņi kļūtu par "bālo zēnu" apoloģētu. Un, jā, zinu, ka monogrāfijā uzsvērts, ka tā ir vienkāršošana, pieņemt, ka Poruks tikai šādus varoņus atveidoja, bet, ja pieņem, ka tieši par viņiem viņš rakstīja savus labākos darbus, tad pretrunas es te neredzu.
2025-07-10
comments powered by Disqus