Kazhes pierakstu burtnīca

Mūsdienu Latvijas futbolā katras sezonas noslēgumā nozīmīgs pasākums ir pārspēles starp Virslīgas un 1. līgas komandām, lai noteiktu nākamās sezonas Virslīgas sastāvu. 2025. gadā šīs spēles noslēdzās ar dramatiskiem notikumiem laukumā un ārpus tā, savstarpējiem apvainojumiem, rādīšanu ar pirkstu un runām par to, kā Latvijā ir ar futbola un ne tikai futbola kultūru. Apskatīšos: kā tad bija pirmskara Latvijā? Latvijas meistarsacīkstes pirmās neatkarības periodā risinājās no 1921. līdz 1940. gadam. 1921. gada turnīru nepabeidza, 1937. gadā notika pāreja uz formātu rudens-pavasaris, līdz ar to Latvijas meistaru noskaidroja 18 reizes. Kaut kāda komandu pāreja starp līgām notika gandrīz katru gadu, taču mūsdienām pietuvinātais variants izmantots neregulāri.

Pirmās pārspēles starp dažādu līgu komandām risinājās 1924. gadā, sacenšoties Rīgas A klasē piekto vietu ieņēmušajai Latvijas Sporta biedrībai un B klases uzvarētājai "Hakoah". Pārspēli uzvarēja LSB, saglabājot vietu A klasē, tomēr presē izskanēja apgalvojumi, ka patiesībā šai spēlei nebija nekādas nozīmes, jo arī "Hakoah" nākamajā gadā spēlēšot A klasē, vietu zaudējot "Kaiserwald" komandai, kas bija izstājusies A klases turnīra izspēles laikā (paredzot vai nu automātisku "Kaiserwald" pazemināšanu līgu hierarhijā vai arī vispār izjukšanu). Tomēr šī informācija izrādījās nepārbaudīta - 1925. gadā "Kaiserwald" tomēr spēlēja Rīgas A klasē (un pēc tās sezonas gan pilnībā izjuka).

1925. gadā A klasē pēdējo, sesto, vietu ieņēma Rīgas ASK un tai bija jāspēlē pret B klases uzvarētāju LNJS. Šis izvērtās jautrs pasākums, komandām aizvadot trīs spēles. Pirmās divas noslēdzās neizšķirti, bet trešajā beidzot uzvarēja LNJS. Vai šīm daudzajām spēlēm bija arī kāda nozīme? Protams, nē, jo jau piesauktās "Kaiserwald" izjukšanas dēļ arī LNJS 1926. gadā tika spēlēt A klasē.

Arī nākamajā gadā pārspēlēs uzvarēja zemākas klases komanda - atkal jau ASK bija vājākā A klasē, pretī tai nāca "Makkabi", un ar 1:0 uzveica armijniekus. Kādas bija sekas šai pārspēlei? Pilnīgi nekādas, jo starpsezonā izveidoja Virslīgu, kurā iekļāva četras komandas (trīs no Rīgas un Liepājas "Olimpiju"), bet gan ASK, gan "Makkabi" nonāca jaunajā A klasē. Pārmaiņas pēc 1927. gadā sacensības starp līgu komandām nenotika, jo Virslīgu bija paredzēts paplašināt līdz piecām komandām, visām līdzšinējām komandām saglabājot vietu un pievienojoties reģionālo meistaru turnīra uzvarētājai.

1928. gadā jau notika pārspēles tādā formātā, kad sacenšas komanda no Virslīgas ar pretendenti. Par Virslīgas vājāko komandu kļuva debitatne Liepājas LNJS, kura gan bija izcili sākusi sezonu - pirmajās divās spēlēs tā uzvarēja pret iepriekšējo gadu meistarvienībām RFK un Liepājas "Olimpiju" (tai skaitā - pirmajā Liepājas derbijā Virslīgas vēsturē!), taču turpmākajās spēlēs LNJS sniegums pajuka, un beigās neizdevās izvairīties no pārspēlēm. Tur kārtība bija tāda, ka vispirms noskaidroja "A klases" labāko komandu - turnīrs starp reģionālajiem meistariem, un tad tā uzvarētājai bija jāspēlē pret Virslīgas vājāko vienību. Pretendentu turnīrā bez sarežģījumiem uzvarēja Rīgas ASK, izpelnoties tiesības spēlēt pret Liepājas LNJS. LNJS kā Virslīgas komanda skaitījās favorīte un demonstrēja acij tīkamāku sniegumu, tomēr ASK spēlēja pacietīgāk un uzvarēja ar 2:1. ASK vietu Virslīgā saglabāja līdz pat Latvijas okupācijai un 1932. gadā kļuva par Latvijas meistarvienību, kamēr Liepājas LNJS trīsdesmito gadu sākumā beidza eksistēt.

1929. gadā attiecībā uz vietas iegūšanu Virslīgā notika pamatīgs haoss. Tur gan nenotika sacensība starp Virslīgas komandu un pretendenti, bet to tāpat ir vērts atstāstīt. Pirmā jautrība risinājās Rīgas A klasē. Tur togad debitēja ambiciozā "Wanderera" komanda, kuras rindās spēlēja vairāki Latvijas izlases futbolisti un kuras ambīcijas, protams, bija spēlēt Virslīgā. Taču "Wanderera" sniegums laukumā ne tuvu neatbilda tā sastāvam uz papīra, kamēr "Uniona" komanda aizvadīja izcilu sezonu, uzvarot visas A klases spēles, izņemot vienu neizšķirtu pret "Wandereru". Taču pēdējā pārstāvji darīja visu, lai turnīrā uzturētu intrigu - ar apelāciju viņi panāca, ka "Wandereram" piešķira tehniskās uzvaras pret RFK un LSB dublieru komandām (laukumā abas šīs spēles beidzās neizšķirti), tādējādi panākot, ka "Unionam" un "Wandereram" bija vienāds punktu skaits sezonas noslēgumā. Tomēr ar to bija par maz, kai kļūtu par Rīgas meistarkomandu, jo "Unionam" bija labāka vārtu attiecība. Tad nu "Wanderera" pārstāvji iesniedza Latvijas futbola savienībā apelāciju arī par spēli pret "Unionu". Tomēr atbildīgie cilvēki izlēma drošāku variantu - paplašināt Virslīgu. Iepriekš bija paredzēts, ka pēc šīs sezonas Virslīgu no piecām komandām paplašinās līdz sešām, tomēr jau 1928. gada rudenī LFS pieņēma lēmumu - no nākamā gada Virslīgā būs septiņas komandas. Formāts, kā noteikt, kas tad nāk klāt: divas labākās Rīgas komandas un provinces meistarvienība izspēlēs trīs komandu turnīru, kur divām tiks vieta Virslīgā. Vai tas jebkādā veidā atbilda turnīra reglamentam? Noteikti nē, taču arī iepriekš notikusī uzvaru piešķiršana "Wandereram" bija gana šaubīga. Par provinces meistariem kļuva Cēsu Sporta biedrības futbolisti. Spēlē pret "Unionu" viņi zaudēja ar 0:5, nākamajā dienā viņiem bija paredzēta spēle pret "Wandereru" (izklausās sportiskā ziņā taisnīgi!), taču cēsinieki izlēma padoties bez spēles. Spēle starp "Wandereru" un "Unionu" vairs nebija nepieciešama, un šādā veidā "Wanderers" izteikti caur kabinetiem ieguva vietu Virslīgā.

Ne mazāk kolorīti notikumi risinājās ar 1930. gadā. Virslīgā, tātad, bija septiņas komandas, un nebija paredzēts to paplašināt. Kārtība pārspēlēm - Latvijas "A klases" meistarvienība sacenšas pret Virslīgas vājāko komandu. Par pretendenti uz Virslīgu atkal kļuva Cēsu SB komanda (izšķirošajā spēlē tā ar 1:0 pārspēja Rīgas JKS), bet potenciālā vietas zaudētāja Virslīgā bija Rīgas LSB. Šajā reizē cēsinieki bija gatavāki Virslīgai un spēja Rīgā izcīnīt neizšķirtu 1:1. Nolikums šādā gadījumā paredzēja atkārtotu spēli otras komandas laukumā, un, ja arī otrajā spēlē būtu neizšķirts, tad vieta Virslīgā pienāktos pretendentei, proti, Cēsu komandai. Rīdzinieki tomēr ar 2:1 uzvarēja un saglabāja vietu Virslīgā. Vai ar to viss noslēdzās? Nē, protams, nē. Cēsu SB iesniedza priekšlikumu Latvijas Futbola savienībā par Virslīgas paplašināšanu pirms nākamās sezonas. Sekojot iepriekšējā gada precedentam, LFS iniciatīvu apstiprināja, tikai noteica, ka Cēsu komandai 1931. gada Virslīgā visas pirmā riņķa spēles būs jāaizvada izbraukumā. Šādā veidā Virslīga sasniedza 8 komandu skaitu, kāds tajā palika līdz pat 1940. gadam, un turpmākos gadus pēdējā vieta Virslīgā automātiski krita ārā, bez jebkādām pārspēlēm. Par pirmo šādu izkritēju kļuva Cēsu SB komanda, kura izrādījās, ka tomēr Virslīgas līmenim līdz galam neatbilda.

Astoņu komandu sastāvs Virslīgā tolaik izrādījās optimāls, un arī variants ar pēdējās komandas automātisku krišanu ārā darbojās gana sekmīgi, līdz ar to turpmākajos gados krišana ārā no Virslīgas notika bez jebkādām pārspēlēm. Līdz ar to jāatzīst, ka 20. gadsimta trīsdesmitajos gados līgu sistēma darbojās saskaņoti un atbilstoši nolikumam (izņemot vienu reizi, kad Jelgavas futbolisti saglabāja vietu Virslīgā "Ķuzes" komandas likvidācijas. dēļ), kamēr divdesmitie gadi diezgan labi saskan ar to realitāti, kādā dzīvojam joprojām. Protams, skandāli bija arī trīsdesmitajos gados (lielākais no tiem - "Hakoah" un US dueļi par Rīgas 1. līgas uzvarētāja godu, un tur ar reglamenta ievērošanu arī bija problēmas), bet Virslīgas pārspēļu nebija - un līdz ar to nebija arī ar tām saistītu skandālu.