Kazhes pierakstu burtnīca

Ir dažādi veidi, kā atskatīties pagātnē un noteikt, kad tieši sākās šis divdiennieks Oslo. Lai neietu pārmērīgi garā loģikas ķēdē, par atskaites punktu ņemšu 2015. gada 2. maiju. Tas ir datums, kad Marina un es viens otram teicām "Jā" Kuldīgas dzimtsarakstu nodaļā. Pārceļamies desmit gadus uz priekšu - tas pats datums, tikai gads jau 2025., un vieta arī cita - Rozulas skola un mūsu kāzu desmit gadu jubilejas ballītē (tam pasākumam atskaite netapa, man personīgi svarīgākā daļa - tur spēlēja "Grēcīgie partizāni"). Šajā ballītē mēs saņēmām kādu īpašu dāvanu: aviobiļetes ceļojumam ar nezināmu galamērķi, un bez bērniem. Nedēļas nogale septembrī. Marinai bija drusku lielāka kā man ziņkāre noskaidrot - kur tad tieši mēs lidosim, bet es (kā jau to varētu no manis sagaidīt) biju noskaņots necensties atšķetināt mīklu par gaidāmo ceļojuma virzienu un vai tajā vispār saplānots jebkas vairāk kā pats lidojums.

Nē, kaut ko mēs tomēr zinājām - ka mūsu bērnus kāds pieskatīs, un arī nojautām, ka tas kāds būs Baiba. Tikām kādu citu pašsaprotamu detaļu mēs vispār nebijām iedomājušies, līdz ar to mūs gaidīja pārsteigums, bet nezinu, cik lielā mērā dāvanas pasniedzēji bija aizdomājušies, ka tieši šis aspekts mums vispār nebūs saslēdzies.

Sestdienas rītā cēlāmies agri, jau pulksten piecos. Somas (cik nu divu dienu pasākumā par somām var runāt) bija saliktas, atlika tik vien kā sagaidīt Baibu un doties uz lidostu. Jā, bijām noskaidrojuši, ka paliksim Eiropas ekonomiskās zonas robežās un/vai NATO - tas ir būtiski, jo Marinai darbavietā par braucieniem uz trešajām valstīm ir jāziņo. Biju cerējis no šīs aktivitātes izvairīties, bet uzreiz nācās iet pastaigā ar suni, kurš pamodās kopā ar mums un pieņēma, ka ir jau rīts. Uz ielas sastapu Baibu, kurai ne pārāk sekmējās ar stāvvietas atrašanu Kuldīgas ielas malā - pa nakti tur viss diezgan aizkrāmēts, kaut kā tomēr noparkojās. Baiba bija ieradusies savlaicīgi, tad arī mēs uz lidostu izbraucām agrāk kā plānots. Parasti tajā virzienā dodos ar riteni, šoreiz tomēr pa šiko - ar Tesla tipa taksometru. Galvenokārt tādēļ, ka Marinai pa tumsu ar ierobežotu lukturu daudzumu ne visai patīk braukt, viņai arī nav tādas pieredzes maršrutā Kuldīgas iela - Lidosta kā man.

Baiba mums iedeva aploksnes. Tajās iekšā, domājams, bija īstās biļetes, bet uz tām - QR kodi, lai varētu tikt uz lidojumu. Proti, joprojām nezinājām, kurp tieši mēs lidosim, bet paļāvāmies, ka agrāk vai vēlāk šis jautājums noskaidrosies. Labākais variants, protams, būtu paziņojums: "This is a personal call for Marina Kaže and Raimonds Kaže flying to Vienna with AirBaltic. Go to Gate B6 immediately!" To, diemžēl, mums nebija lemts piedzīvot, bet var jau pasapņot...

Sasnieguši drošības pārbaudi, sapratām to, ko nebijām iedomājušies iepriekš. Kas tad tur? Guna ar Mārtiņu un Māra ar Raimondu! Kāda sagadīšanās, ka arī viņi tieši šajā rīta stundā ir tieši te! Viņi arī nemēģināja izlikties, ka šī būtu nejaušība. Līdz ar to, kad pāris minūtes vēlāk kafejnīcā sastapām arī Ivetu, Arni, Lauru un Vilhelmu, bet pēc brīža gaitenī - Gustavu un otru Ivetu, tas vairs nebija tik ļoti pārsteidzoši. Būs klases ekskursija! Tas nu kļuva skaidrs. Un es varēju vien brīnīties - kā man tas neienāca prātā, ka šīs būs nevis brīvdienas divatā, bet kārtīgs ļembasts! Nu, jā, gadās arī tā. Bet vismaz viena labā ziņa bija - mēs joprojām nezinājām, kurp lidojam, bet bija aptuveni skaidrs, ka mums parādīs, uz kuru lidmašīnu jāiet.

Kā izcili nevērīgs cilvēks es pamanījos neuzzināt to, kurp mēs lidosim, līdz pat brīdim, kad jau biju iekāpis lidmašīnā. Marinu šī vēsts sasniedza drusku ātrāk, bet arī ne pārāk savlaicīgi. Tātad - Oslo. Nu, jā, atmiņas par šo pilsētu no vienīgās iepriekšējās reizes, kad biju tur viesojies, nav pašas izcilākās. Diemžēl tas bija viens no tiem ceļojumiem, kuru piezīmes es netiku rakstījis, līdz ar to nevaru ielūkoties tajās, bet atmiņā man Oslo saistās ar sekojošiem elementiem:

1) šokējoši daudz narkomānu centrālās dzelzceļa stacijas apkārtnē
2) parks ar erotiska tipa skulptūrām, kurā neviļus nācās novērot kādu džentelmeni veicam mazgāšanos rīta rasā, ripinoties kailam pa slapjo zāli;
3) hostelis, kurā negodīgā veidā nesamaksāju par gultas veļas īri, bet nesankcionēti izmantoju personīgo guļammaisu;
4) Tūra Heijerdāla muzejs - tas bija foršs.

Kā var nojaust, sarakstā ar man mīļākajām Eiropas galvaspilsētām Oslo, iespējams, ierindotos top 50, proti, galīgi neuzskatīju sevi par šīs pilsētas cienītāju. Līdz ar to šajā brīdī manu noskaņojumu uzlaboja apziņa - mēs būsim bariņā, tāpat būs jautri! Un vispār - jāuzskata šis par piedzīvojumu, un bieži tieši šaubīgākajās vietās piedzīvojumi sanāk vislabākie. Turklāt, gribētos cerēt, ka kopš 2010. gada, kad pirmo un līdz šim vienīgo reizi biju viesojies Oslo, esmu kļuvis pasaulei un tās sniegtajām iespējām atvērtāks. Bet nē, ne tādā ziņā, ka izmantošu iespēju pirmajam pie stacijas sastaptajam heroīniķim pavaicāt, vai viņš nevarētu ar mani padalīties ar šļirci.

Lidojums aizritēja mierīgi, lasot grāmatu, nekas vērā ņemams nenotika, un tad jau mēs bijām galā. Pirmais, ko vajadzēja izdarīt tajā galā, bija viesiem apgādāties ar "Oslo Pass" uz 48 stundām, kas nodrošināja ne tikai neierobežotas iespējas pārvietoties ar sabiedrisko transportu, bet arī ieejas biļeti vairumā Norvēģijas galvaspilsētas muzeju. Lēts tas prieks nav - 800 norvēģu kronas jeb kaut kas ap septiņdesmit eiro, taču nešaubījāmies, ka šī investīcija atmaksāsies. Un tas, cik muzejus mēs rezultātā apmeklējām, vispār neradīja šaubas par izvēles pareizību. Kas gan bija drusku čābīgi - vilcienu, ar ko nokļūt pilsētā, nācās gaidīt teju pusstundu, jo Oslo Pass sevī ietver ļoti daudz ko, bet lidostas ekspresi gan nē. Nav tā, ka parastais vilciens būtu daudz lēnāks, tikai kursē tas retāk. Nu, neko. Vismaz pārējiem 11 nenācās darīt tā kā Laurai, kurai šajā dienā bija mācības un līdz ar to viņa uz rīta cēlienu palika turpat Oslo lidostā, kamēr mēs devāmies uz pilsētu.

Iznākot ārā no Oslo centrālās dzelzceļa stacijas, mani pārņēma šoks: kur ir palikuši slavenie Oslo narkomāni? Esot Norvēģijā, uz šo jautājumu atbildi tā arī neradu, bet uzreiz varu atklāt, ka pilsēta mani šokēja patīkamā ziņā - tur viss bija nesalīdzināmi labāk, nekā man bija palicis atmiņā. Tagad gan apvaicājos mākslīgajam intelektam un uzzināju, ka kaut kādā mērā viss ir kārtībā - naroktiku problēma Oslo nav gājusi mazumā, bet kokaīna patēriņš esot pat tieši pieaudzis. Un skaidras atbildes, kur tieši šie narkomāni ir pazuduši no centrālā laukuma, tam nav. Te tev nu bija - mākslīgais intelekts. Bet pats gan sagūglēju - tā šķiet, ka kaut kad periodā starp 2010. un 2025. gadu narkomānu pulcēšanās centrāle no Stacijas laukuma ir pārceļojusi uz Storgata ielas vienu no galiem. Atradu lielisku Reddit diskusiju, kur kāds vīrietis, nupat pārcēlies uz šo ielu Oslo, sūdzās par apstākļiem un visi viņam atbild: "Čalīt, pirms noīrēt dzīvokli, vajag painteresēties, kas tā ir par vietu, kur tu dzīvosi!" Re, bez jebkāda AI pats visu noskaidroju!

Devāmies nelielā pastaigā ar mērķi dabūt kādu brokastu bulciņu un kafiju. Tās, protams, ir pārmaiņas no tiem laikiem, kad Norvēģijā būts iepriekš un "uz vietas" netika pirkts nekas. Vismaz braucienā uz NBS (par to šoreiz nē) visa pārtika divām nedēļām brauca no Rīgas, un arī uz Oslo, manuprāt, tika braukts ar pārtiku no Rīgas, bet to gan precīzi neatcerēšos. Tagad, protams, cenas Norvēģijā joprojām nešķiet sevišķi draudzīgas, bet "dārgāk kā Rīgā" nozīmē par kādu trešdaļu dārgāk, nevis četras-piecas reizes dārgāk. Tā tā inflācija strādā.

Uzēduši un tie, kas šajā dienā drīkst dzert kafiju (es sabatā, kā zināms, velna dzirai nepieskaros) uzdzēruši, devāmies uz tramvaju, lai brauktu apskatīt slaveno Oslo skulptūru parku. Nu, to pašu ar erotiska tipa skulptūrām. Pa ceļam gan bija svarīga pieturvieta, par kuru mūs bija informējis Arnis, slavenais Rūķītis rotācijas apļa vidū. Vairums no mums nezināja, ko no tā gaidīt, bet izrādījās, ka tas ir... pretrunīgi vērtēts darbs, kurš turklāt vēl ir lokalizēta versija līdzīgam objektam Roterdamā. Tā autors - Pols Makartijs (nejaukt ar Makartniju!) vispār esot izslavēts ar provokatīviem mākslas darbiem, kuros zīmīga loma atvēlēta aizbāžņiem, un ne tiem, kas paredzēti mutei. Ko es varu pateikt par Rūķīti? Guna paskaidroja, kā tādus taisa, nobildējāmies un devāmies tālāk. Bija paredzēts braukt tālāk ar tramvaju, taču izrādījās, ka parks atradās tepat blakus, tikai bija jāuzkāpj kalniņā, tad nu tā arī darījām.

Sākumā neko nenojautām, kāpjot kalnā jau bija visādas gana interesantas skulptūras un instalācijas, bet pamazām nāca atklāsme - bijām aizbraukuši uz citu Skulptūru parku, nevis to, par kuru iepriekš bija runāts. Domāts bija doties uz Frogner parku, kura centrā ir Gustava Vigelanda veidotās skulptūras, kamēr realitātē bijām nonākuši Ekebergparken skulptūru parkā, kas atrodass pilnīgi citā Oslo daļā un nav ne tuvu tāds tūristu magnēts kā Frogner. Bet - vai tādēļ tas būtu sliktāks? Nebūt nē! Turklāt jāņem vērā, ka Frogner biju apmeklējis iepriekšējās vizītes Oslo laikā, kamēr šeit nonācu pirmo reizi. Un skulptūras šeit bija principā manai gaumei vairāk atbilstošas nekā Vigelanda darbi. Nē, ne tādā ziņā, ka es būtu pievērsies neokonservatīvismam un uzskatītu, ka nepieciešams visām Vigelanda radītajām statujām uzstūķēt apakšbikses. Bet, par apakšbiksēm runājot, viens no daudzajiem mākslas objektiem Ekebergparken ir tieši apakšbikšu instalācija. Tāpat Frogner parkā diez vai mēs būtu varējuši nejauši iemaldīties krāmu tirdziņā, kura pamata uzsvars ir uz veciem auto un ar tiem saistītām lietām. Turklāt, rakstot "veci auto", ar to es domāju nevis 1988. gada Audi 80, bet maķenīt vecākus transporta līdzekļus. Un tur varēja gan degustēt, gan iegādāties dažādus norvēģu sierus, ja nu kāds joprojām dzīvo Lielajā siera gadā. Mani favorīti mākslas darbu vidū? Levitējošā sieviete, ar plēvi (no metāla) apsegtais pielūdzējs un zēns uz tramplīna. Par pēdējo pieņēmām, ka viņš nespēj izlemt: lēkt vai čurāt.










Izstaigājuši parku, atgriezāmies ar tramvaju Oslo centrā. Kāds ieēda gabaliņu picas, kāds - kebabu, vēl kāds aizdevās uz pilsētas bibliotēku, un notika ģimenes atkalapvienošanās, mācības beigušajai Laurai pievienojoties pārējai Veideru ģimenes daļai. Tad uzkāpām uz Operas jumta, kā nu bez tā, apmeklējot Oslo, nogājām gar pirti (tās apmeklējums bija ieplānots svētdienā) un devāmies izbraukt ar kuģīti. Jā, Oslo sabiedriskā transporta tīklā ietilpst arī pasažieru kuģīši, kas pārvadā tautu no viena fjorda uz otru, un mūsu plānos bija atzīmēties arī ar šāda transporta līdzekļa lietojumu. Vispirms gan nācās šķērsot Oslo maratonu. Jā, tas bija amizanti, ka lidojuma uz Oslo laikā, es tieši biju domājis, ka būtu amizanti, ja izrādītos, ka šis brauciens ir uz Oslo maratonu (un man tajā piespiedu kārtā jāpiedalās), un izrādījās - jā, tieši šajā dienā Oslo patiešām notika maratons, bet man tajā piedalīties nebija paredzēts. Un labi, ka tā - dienā, kad esi cēlies piecos no rīta un lidojis, diez vai būtu prātīgi skriet sacensību režīmā. Bet nekas - nākamajam gadam gan vajadzētu sev ieplānot kādu maratonu (vai vismaz pusmaratonu) ārpus Baltijas. Tad nu mēs tikai skatījāmies uz to, kā skrien citi, un mēģinājām saprast, kā un pa kurieni lai tiek tiem skrējējiem garām, lai nonāktu tur, kur vēlamies. Pa īpašu maratona vajadzībām veidotu tiltiņu tikām otrā pusē, un tad jau arī tikām pie kuģīša. Sākumā gan bija šaubas, vai tas ir īstais kuģītis - šis kaut kā izskatījās pārāk pēc tūrisma objekta, nevis pēc reāla transporta līdzekļa, bet izrādījās viss kārtībā - tas bija kuģītis, kas savieno Oslo centru ar dažādiem muzejiem.



Brauciena ietvaros radās plāns par sadalīšanos divās grupās: vieni grasījās veikt pilnu apli, bet citi - izkāpt pie Tūra Heijerdāla muzeja. Lai arī es personīgi šajā muzejā jau reiz biju viesojies, būdams liels šī slavenā norvēģu ceļotāja cienītājs, biju noskaņots tur atgriezties. Turklāt Marina muzejā bijusi nebija. Vai viņa bija iepriekš bijusi Oslo, to mēs līdz galam tā arī nesapratām, bet varētu pieņemt ka nē. Dalījums sanāca simetrisks: seši kāpa ārā (divas Ivetas, divi Raimondi, viena Marina, viens Gustavs) un seši (trīs Veideri, Dārtu neskaitot, viena Māra, viens Mārtiņš un viena Guna) brauca tālāk. Braucot ar kuģīti, mums bija bijusi diskusija par Heijerdālu (tiem, kam šis vārds labāk zināms) - vai tas, kādas sajūtas par viņu bijušas bērnībā, ir pārnesams uz pieaugušā cilvēka dzīvi, kad tu apzinies - patiesībā jau viņš nebija nekāds dižais zinātnieks, vairāk tāds piedzīvojumu meklētājs, līdzīgi kā Kārlis Bardelis. Es šajā ziņā esmu romantiķis - pat, ja zinātnes visos Heijerdāla pētījumos bija itin maz, tas, kā viņš praksē pārbaudīja savas hipotēzes, nododoties stipri riskantām avantūrām, joprojām šķiet valdzinoši. Muzejs fundamentālas pārmaiņas 15 gadu laikā, protams, nav piedzīvojis, bet kaut kādas pārmaiņas tajā notikušas ir gan - ir izbūvēts pagrabs, kurā var apskatīt lielu daudzumu figūru, ko Heijerdāls atveda no viena no saviem ceļojumiem (un par kurām var uzzināt, ka viņš tika apčakarēts, jo vismaz daļa šo "seno figūru" esot veidots tajā laikā, kad Heijerdāls atradās uz salas, no kuras tās tika nogādātas Oslo), tāpat var iepazīties ar filmu par paša muzeja tapšanas vēsturi (un to, kā blakus esošā kuģniecības muzeja vadība sākotnēji atteicās to pārņemt savā īpašumā, jo kuru gan interesēs skatīties uz tādu "Kon-tiki" pēc pusgada, kad būs norimis haips). Re, vēl nav norimis.


Izgājuši no šī muzeja ārā, nekur tālu neaizgājām, bet pārvietojāmies uz Fram muzeju - tas arī veltīts līdzīgiem ļaudīm kā Heiderdālam, tikai šajā gadījumā - norvēģu polārajiem pētniekiem. Muzeja centrālais objekts ir kuģis, ar kuru deviņpadsmitā gadsimta beigās - divdesmitā sākumā ekspedīcijās Arktikā un Antarktīdas apkārtnē devās tādi vīri kā Fritjofs Nansens, Otto Sverdrups un Roalds Amundsens. Un šiem vīriem un viņu ekspedīcijām arī ir veltīts šis muzejs. Atšķirībā no Heierdāla muzeja, kur visu izpētījām rūpīgi, "Fram" muzejam drīzāk izskrējām cauri (arī pieauguša cilvēka spēja uztvert informāciju nav neierobežota, līdz ar to jāsaka, šī muzeja apmeklējums bija drīzāk tādā stilā, kā tas būtu ar bērniem), bet vismaz paviesojāmies aukstuma telpā, kā arī izstaigājām paša kuģa telpas, kurās sajūtas bija gana autentiskas un Jurģis noteikti būtu sūdzējies, ka tur smird. Patiesībā tajā pat apkārtnē bija vēl pāris muzeju, bet mums bija gana - kāpām atkal kuģītī un atgriezāmies pilsētas centrā.

Grupas apvienošanās vēl nenotika, centrā piestājām picērijā, kur gan nācās drusku uzgaidīt uz brīva galdiņa parādīšanos, uzēdām, iedzērām bezalkoholisko alu (pieci no sešiem šādi rīkojāmies, kā nekā tas bija uz pusi lētāks kā alkoholiskais), un tad devāmies uz Munka muzeju, kur gan bijām visi divpadsmit. Lai nu kur, bet Edvarda Munka muzejā iepriekš es nekādi nevarēju būt bijis, jo savā konkrētajā inkarnācijā šis muzejs darbojas vien kopš 2021. gada. Nē, konceptuāli Munka muzejs Oslo ir senāks - tāds darbojas jau kopš 1963. gada, taču - citās telpās, ne tuvu ne tik stilīgās kā tagad. Šī muzeja apmeklējuma ietvaros gan riktīgi izbaudījām to, ka bijām tur bez bērniem - tu vari mierīgi izlasīt visus gleznu aprakstus, nav jāsteidzas tikai uz priekšu, uz priekšu, un tad uz kafejnīcu. Mans favorīts droši vien bija pirmais no apskatītajiem stāviem - veltīts Munka attiecībām ar medicīnu, līdz ar to šis nav tikai par mākslu, tikai par viena mākslinieka dzīvi, bet arī par procesiem sabiedrībā kopumā. Citos stāvos arī saturs ir tematiski strukturēts. Jā, protams, primāri Munka popularitāte bāzeja vienā "Kliedzienā" un šajā muzejā to, protams, pamatīgi ekspluatē. Šovs, ar kādu reizi pusstundā mainās apskatei pieejamā "Kliedziena" versija, jo tās nevar pārāk ilgi atrasties gaismā, šķiet gana smieklīgs - bet, ja tas strādā kā tūristu magnēts - nevar pārmest norvēģiem tā izmantošanu. Cita lieta, ka līdz galam ar muzejā eksponētajiem darbiem, kas tur redzami lielākoties vairākās versijās, nevar saprast, kas ir īsts un neīsts šajā palātā (citējot "DJ Krankenwagen"), proti, kurš ir īstais "Kliedziens", kurš ir īstais "Sick child" un tā tālāk. Un vai vispār Munka darbu gadījumā pastāv tāda kanoniskā versija, vai arī tas ir interpretācijas jautājums.



Nu jau bija pienākusi gana vēla vakara stunda, īpaši, ja ņem vērā, ka visi bijām cēlušies ļoti agri, un daudz stundu bijuši uz kājām. Vajadzēja doties uz vietu, kur mums bija rezervēta naktsmītne (Marinai un man gan bija tikai aptuveni zināms, kas tā par vietu), bet pirms tam vēl iepirkt kaut ko ēdamu nākamās dienas brokastīm. Veikala apmeklējums, manuprāt, bija grūtākā daļa šajā braucienā - mēs no tā bijām ārā ļoti ātri, un tad ilgstoši gaidījām, kamēr iepirkties beigs pārējie, un šī gaidīšana pie veikala bija sasodīti nogurdinoša apstākļos, kad visiem iekšējās telefona baterijas jau sen bija sarkanajā zonā. Tad - ilgāks brauciens ar vilcienu, kas sākotnēji šķita esam metro, bet ārpus pilsētas vairs nē - un turklāt tas diezgan pamatīgi veda kalnā, līdz mēs nonācām Holmenkollen stacijā, no kuras vēl nācās gabaliņu kalnā veikt ar kājām, līdz nonācām iekštelpās.

Mums bija sarūpētas sešas istabas viesu nama pirmajā stāvā, bija pieejama arī koplietošanas virtuve un plašs salons. Atkarībā no noguruma pakāpes kādu laiciņu vēl pasēdējām salonā, bet kopējais enerģijas līmenis nebija pats augstākais. Par to liecina arī apstāklis, ka kopējā fotogalerijā neviens nav pievienojis kaut vienu fotogrāfiju no šīs vakarēšanas - droši vien prāts uz fotografēšanu nenesās. Bet diena bija bijusi lieliska un emocijām piesātināta.

No rīta pamodos viens no pirmajiem mūsu kompānijā, labi izgulējies un svaigs. Kā izrādījās, ne visiem nakts pieredze bija līdzīgi manējai (mums bija forša istabiņa ar "garden view") un man bija neticami paveicies, jo kopumā esmu cilvēks ar itin šķidru miegu. Tie, kam bija mazāk laimējies, sūdzējās par augšstāva kaimiņiem, kuri bija trokšņojuši līdz pieciem rītā. Viena no Ivetām (agrāk viņu dēvētu uzvārda pirmajā burtā, bet tas burts ir sabojāts, un Iveta tur absolūti nav pie vainas) pat bija aizgājusi šiem paust savu attieksmi par naktsmiera respektēšanu. Dienas gaitā noskaidrojās, ka šie jaunieši mazdrusciņ bija pārkāpuši viesu nama noteikumus - pie ieejas novietotajās novērošanas kamerās bija fiksēti septiņpadsmit cilvēki, bet rezervēta viņiem bija viena divvietīga istaba. Es, protams, zinu, cik daudz cilvēku varēja savulaik ietilpināt Edija virtuvē. Un tomēr, un tomēr... Daļa mazliet aizkaitināto mūsu kompānijas biedru uzskatīja par svētu pienākumu rīta stundās trokšņot pretī, lai atmaksātu jauniešiem par naktī piedzīvoto, taču, šķiet, ka vienīgais efekts, ko panāca skaļā virtuves skapīšu atvēršana un aizvēršana, bija pamodināta un sadusmota Čiekurkalna Iveta, kura jau tāpat pa nakti nebija varējusi izgulēties un rīta pusē beidzot bija iemigusi. Désolé, kā teiktu Raitis.

Pēc brokastīm devāmies uz tuvāko apskates objektu - Holmenkolenas tramplīnu. Mūsu naktsmītnes vieta bija mazāk kā desmit minūšu gājiena attālumā no šīs vietas, ko pirms daudziem gadiem itin bieži tiku skatījis televizorā. Patiesībā šo vietu ekrānā esmu redzējis arī nesenāk - biatlonu reizēm mēdzu skatīties joprojām, tomēr primāri šī vieta, protams, man saistās ar tramplīnlēkšanu. Apskatījušies uz tramplīnu no lejas, izmantojām iespēju apmeklēt slēpošanas muzeju, kas atrodas turpat biatlona un tramplīnlēkšanas kompleksa ietvaros. Vai šādu muzeju mēs būtu apmeklējuši, ja mums nebūtu Oslo Pass? Nē, nebūtu. Bet bija forši, ka mums bija iespēja tajā ieiet. Muzejā varējām iepazīties gan ar slēpošanas seno vēsturi Norvēģijā, gan apskatīties uz slēpēm, ko lietojuši visādi slaveni atlēti (tādi kā slēpotājs Bjērns Dēli, biatlonists Ūle Einārs Bjerndālens, tramplīnlēcējs Anderss Bardals utt), gan uzbraukt ar funikulieri tramplīna augšā. Uz pēdējo gan nācās kādu laiku gaidīt, rindā priekšā daudz tūristu no Āzijas, kuri bija mazliet trokšņaini, bet lai jau. Tikām augšā, apskatījāmies, kā šie tradicionālā manierē viens pēc otra stājas uz postamenta, lai tiktu pie identiskām bildēm, un tad šie bija prom, un visa platforma bija mūsu rīcībā. Tobrīd muzejā bijām atlikuši divi vien. Pārējie bija aizbraukuši uz centru, lai tomēr apskatītu Frogner parku, bet mēs nesteidzāmies.


Vilcienā ar braucām divatā (tomēr kaut kāda deva ceļojuma divvientulībā mums ar sanāca), bet sasnieguši Oslo centru, devāmies uz modernās mākslas muzeju. Daļa no pārējiem tur bija paviesojusies jau iepriekš, bet mēs tik tagad. Diemžēl nebijām savlaicīgi informēti par to, kā pareizi fotografēties ar vienradzi. Bet vispār jāsaka - pamazām esmu iesoļojis tādā dzīves posmā, kad moderno mākslu izvēlos pār klasiķiem. Šajā muzejā favorīts neapšaubāmi vienradzis. Patika arī muzeja izmērs - tāds, ko iespējams aptvert, apmeklējuma laikā interesei nekrītoties.



Mums vēl bija drusku laika pirms kolektīvās aktivitātes, iegājām kafejnīcā uzēst fokaču un iedzert kafiju. Pareizāk, kafiju iedzēra tikai Marina, jo tādu grēku kā kafijas dzeršanu svētdienā es neesmu gatavs uzņemties. Tad virzījāmies uz pirts pusi, kurā man bija paredzēts iet iekšā, bet Marinai nebija. Tomēr ceļā atklājās nepieciešamība pēc labierīcībām, un nāca arī padoms, kur tādas atrast - Norvēģijas nacionālajā muzejā. Diemžēl man laika bija ļoti maz, līdz ar to šī muzeja apmeklējums man sanāca tīri ķeksīša pēc, lai varētu teikt, ka "Oslo Pass" izmantots pēc pilnas programmas. Toties paspēju ieraudzīt vēl vienu "Kliedziena" versiju. Amizanti, ka Marina, kurai steigas nebija, to gan neatrada. Šajā brīdī tad sanāca, ka pavisam nošķīrāmies viens no otra - es steidzu uz pirti iepretim operai, bet Marina turpināja baudīt mākslu.

Uz pirti mēs gājām astoņi. Vieglāk uzskaitīt, kuri ne: Gustavs ar Ivetu, Marina un Laura. Par šo bijām kādu laiku diskutējuši, kāds būs mūsu maģiskais astotnieks (Iveta bija rezervējusi pirti šādam skaitam cilvēku, protams, tā Iveta, kas vēlējās iet pirtī). Jāatzīst, ka pirts bija tas plāna punkts, par kuru dažiem tajā gājējiem, mani ieskaitot, bija šaubas - vajag to vai nevajag. Tā mēdz gadīties - ir pārdomas, ka varbūt šo laiku var izmantot lietderīgāk, un tā tālāk. Bet tad tu ieej pirtī un ir riktīgi forši. Šīs pirts princips ir tāds, ka vairākas pirts mājiņas atrodas turpat jūras krastā pretī operai, ir tādas, kuras var rezervēt savai kompānijai visu pirti un ir publiskās. Mēs bijām publiskajā, bet lielāko daļu laika pirtī kopā ar mums neviena nebija, līdz ar to nevarētu teikt, ka svešie mūs nopietni traucēja. Jā, mazliet patizlas bija ģērbtuves, kurās bija minimāls vietas daudzums un vajadzēja savu piekaramo atslēgu, lai aizslēgtu skapīti, bet visādi citādi - lieliska pieredze. Galvenais bonuss - iznācis no pirts, var iegremdēties turpat pie tās durvīm jūrā. Bijām gan informēti, ka ūdens neesot diži tīrs un peldēšanās jūrā ir uz savu atbildību, bet ne jau tādēļ mēs gājām pirtī Oslo, lai nenopeldētos jūrā. Tā pusotra stunda, kas bija atvēlēta mūsu pirtošanai, aizritēja ļoti ātri.

Ar šo aktivitāti mūsu laiks Oslo jau bija gandrīz beidzies. Vēl gan paspēju iziet nelielu līkumiņu divatā ar Marinu, kura bija savlaicīgi ieradusies uz pirtošanās noslēgumu, viņas ikdienas golfa punkta virzienā. Bet tad - uz dzelzceļa staciju, vilciens uz lidostu, iečekošanās, lidojums, un divdiennieks cauri.

Apraksta ietvaros ne ar pušplēstu vārdu neesmu pieminējis laikapstākļus Oslo. Nevar noliegt, ka lietus bija. Bet tas mums sevišķi netraucēja, lai arī, protams, motivēja vairāk laika pavadīt muzejos un mazāk parkos, bet tāds saldumiņš neviens no mums nav, lai lietū izkustu. Ja tā padomā - varbūt tieši tāpēc Raitis nebija pievienojies, ka Marinai viņš telefonā saglabāts kā Cukurdupsītis - gan jau, ka baidījās.

Un tagad pienācis laiks pateicībām: šī bija superīga dāvana, un bija riktīgi forši pēc ilgāka laika piedalīties tādā vērienīgā "klases ekskursijā", un vēl uz ārzemēm (te pēkšņi atcerējos, ka pērn bija brauciens uz Viļņu, tas ar bija jauks!). Paldies visiem, kas šo izdomāja un īstenoja! Oficiāli tas gan nekur nebija pateikts, bet nojaušu, ka lielākie nopelni te bija Ivetai. Un, protams, ne mazāks, bet varbūt vēl lielāks Paldies Baibai, kura uz sevi uzņēmās pasākuma mazāk jautro daļu - palikt ar mūsu jauniešiem, nevis dzīvoties pa Oslo. Un, lai arī iepriekš man bija skepse par Oslo (un arī Marinu biju aplipinājis ar šādu attieksmi), pēc šī brauciena radās secinājums, ka tur ir forši un varbūt tur pat varētu kādu reizi paviesoties ar visiem bērniem. Kā nekā - visus Oslo muzejus mēs vēl neesam apmeklējuši. Un uz futbolu es ar tur netiku. Jā, mēs katrs esam drusku citas formas puzles gabals, kādam ir vairāk īlens dibenā un nākas visu laiku dzīties uz priekšu, kādam citam ir nepieciešams reizēm piestāt, lai taptu kāds zīmējums, vēl kādam gribas ēst, bet kādam citam - apmeklēt dzērienu veikalu, taču kopējais saskaņas līmenis ir labs un, kad tas ir vietā, mākam sadalīties interešu grupiņās, bez drāmas.