Pasaka par Mašu Šapočkinu un vilku

2019-01-03

Mašas Šapočkina jeb Sarkangalvīte ļoti lepojās ar savu tēti. Un ne bez pamata - viņas tētis bija viens no cienījamākajiem un mīlētākajiem rajona pilsētas N iedzīvotājiem. Vasīlijs Šapočkins pildīja atbildīgus uzdevumus pilsētas komitejā, vadīja brīvprātīgās milicijas vienību un piedalījās pilsētas pūtēju orķestrī. Arī pati Sarkangalvīte sapņoja par to dienu, kad viņu uzņems oktobrēnos un viņa varēs līdzās tētim iet pa diženo Ļeņina ceļu, taču līdz tam vēl bija jāaug.

Kādu vasaras dienu mamma Darja Ivanovna savai meitei Sarkangalvītei teica: "Meitiņ! Man ir tik daudz sabiedrisko pienākumu, ka man nekādi šodien nesanāks apciemot visu mīlēto Lielā Tēvijas kara veterāna lidotāja Morozova atraitni Gaļinu Petrovnu. Vecajai biedrenei ir vājas kājas un viņa pati nevar no savas mājiņas mežmalā aiziet līdz pilsētai pēc piena un maizes. Vajadzētu lai tu, Sarkangalvīt, apciemotu cienījamo Veterāna atraitni un aiznestu viņai šo tīkliņu ar klaipu rupjmaizes, pudeli piena un jaunāko avīzes Pravda numuru. Vai tu to varēsi, Sarkangalvīt?" Sarkangalvīte pamāja ar galvu un pateica, ka viņa vienmēr ir gatava izlīdzēt gados vecākām biedrenēm, kam nepieciešama palīdzība. Tad nu Sarkangalvīte aplika ap galvu sarkanu lakatiņu, kas bija viņas mīļākajā - Komunistiskās partijas - krāsā, paņēma tīkliņu un devās mežā, kas šķīra pilsētu N no biedrenes Morozovas mājas.

Ceļā Sarkangalvīte domāja, kā gan tas nākas, ka tāda saprātīga pilsone kā biedrene Morozova dzīvoja vienpatņus, nost no pilsētas kolektīva. "Vai viņai būtu raksturīgas kādas vecās domāšanas paliekas no tiem laikiem, kad katrs rāva segu uz savu pusi?" neizpratnē prātoja Sarkangalvīte. Tā nu viņa prātoja, kad pēkšņi savā priekšā ieraudzīja pelēko vilku. Sarkangalvīte sevišķi nepārbijās, jo viņa bija prātīgs bērns, tomēr viņa zināja, ka ar vilkiem ir jāuzmanās, jo viņu sabiedrībā valda mežonīgais kapitālisms.

Vilks apskatījās uz Sarkangalvīti un teica: "Labdien, Sarkangalvītes jaunkundze! Kādi ceļi Jūs šurp atveduši." - "Es tev neesmu nekāda jaunkundze, mēs pilsētā N sen esam tikuši vaļāno tiem kungošanās principiem!" pārliecinoši kā no kalašņikova automāta izšāva pretī Sarkangalvīte. - "Labi, lai, es esmu bezpartejisks vienpatnis, man var piedot nezināšanu. Tad kurp dodies?" jau drusku korektākā formā vaicāja vilks. - "Pie biedrenes Gaļinas Petrovnas Morozovas otrpus mežam. Nesu viņai jaunāko presi, maizi un pienu," Sarkangalvīte norādīja uz tīkliņu savā rokā. - "Ak, pie biedrenes Morozovas, tu saki? Nu, labi, paldies par informāciju. Es tad arī pats došos savās gaitās, jāiet kolhoza aitas ganīt," steidzīgi atteica vilks un nozuda krūmos. "Neticu, ka viņš patiešām strādā kolhozā, tas sliņķa hipijs," padomāja Sarkangalvīte, paraustīja plecus un turpināja savu ceļu.

Tikām vilks pa taisnāko ceļu aizskrēja līdz biedrenes Morozovas mājāi un pieklauvēja pie durvīm. - "Kas tur nāk?" pēc brīža atskanēja vecišķa balss. - "Te pastnieks Pečkins, atnesu zīmīti par jūsu mazdēlu!" bezkaunīgi meloja vilks. Biedrenes Morozovas mazdēls Pāvels ar saviem vecākiem dzīvoja otrā Padomju Savienības malā, piedalījās lielās automaģistrāles izbūvē. Biedrene Morozova sen jau gaidīja ziņas par mazdēlu, tāpēc atbultēja durvis. Viņa bija nepatīkami pārsteigta, durvju otrā pusē ieraudzījusi nejauku vilku atņirgtiem zobiem. Un vēl vairāk viņa bija nepatīkami pārsteigta, kad šis nejaukais vilks ņēma un viņu vienā piegājienā aprija. Pēc tam šis riebeklis uzmeklēja skapī biedrenes Morozovas halātu, uzvilka viņas pie gultas atstātās brilles un apgūlās gultā gaidīt Sarkangalvīti.

Drīz ja viņa bija arī klāt. Sarkangalvīte pieklauvēja pie biedrenes Morozovas mājas durvīm. "Kas tur nāk?" pārveidotā balsī no gultas iesaucās vilks. - "Te es, Vasīlija Šapočkina meita Maša!" atsaucās Sarkangalvīte, "ielaidiet mani iekšā, biedrene Morozova! Es Jums atnesu no mammas provīziju un jaunāko presi!" - "Vai, meitiņ, es šodien galīgi savārgusi esmu, nāc vien iekšā, durvis nav aizbultētas," atsaucās blēdīgais vilks. Tad nu Sarkangalvīte ienāca istabā un ieraudzīja gultā guļam vecenīti ar aubi galvā, halātā, brillēs ar bieziem pudeļu stikliem. Sarkangalvīte nekad pati nebija biedreni Morozovu redzējusi, tik vien kā zināja, ka viņa kara laikā bija pārcietusi lielas grūtības un arī pati bija vairākas reizes kaujās ar fašistiem ievainota. Līdz ar to sevišķi Sarkangalvīti nepārsteidza vecās kundzes izskats.

Sarkangalvīte pavaicāja biedrenei Morozovai, kur viņai likt atnestos produktus. "Pienu liec ledusskapī, maizi - maizeskastē, bet avīzi Pravda gan atnes man pie gultas, lai varu izlasīt, kas vakar notika partijas kongresā," deva norādījumus vilks. Sarkangalvīte tā arī izdarīja. Kad viņa pienāca pie gultas, vilks viņai palūdza: "Meitiņ, man acis sagurušas, varbūt tu varētu man mazliet palasīt no avīzes priekšā? Apsēdies uz ķeblīša pie gultas, meitiņ!" Sarkangalvīte bija paklausīga meitene, tāpēc viņa apsēdās uz ķeblīša un sāka lasīt. Taču pamazām viņa ievēroja, ka biedrene Morozova sevišķi rūpīgi neklausās viņas lasījumā. Un tad viņa rūpīgāk nopētīja biedreni Morozovu. "Vai, tantiņ, vai tas Jums no karā gūtajiem ievainojumiem, ka Jums ir tik lielas ausis?" - "Jā, meitiņ, pēc tam, kad mani bija ķērusi fašista lode, man nācās pārstādīt ausis no ēzeļa." - "Un kāpēc Jums, biedrene, ir tik lielas acis?" - "Tās nav acis, tās ir brilles. Kara laikā man nācās Ļeņina darbus lasīt ugunskura gaismā, pavisam sabeidzu redzi." - "Bet kālab jums, biedrene, ir tik lieli zobi? Vai patiešām citādas protēzes tolaik nemācēja ielikt?" - "Nē, tie man ir lai tevi labāk apēstu!" biedējoši iesaucās vilks un nebija Sarkangalvīte paspējusi ne svilpīti izvilkt, lai sauktu palīgā, kā viņu vilks dzīvu aprija.

Vilks tagad bija pārēdies un palika turpat gultā mazliet atpūsties. Taču ilgi gulēt viņam nebija lemts - vien piecas minūtes vēlāk mājā ienāca ražens jaunietis - pilsētas N komjaunatnes sekretārs Ļoša Ļesņičnijs. Ļoša jau kopš bērnības bija labi mācījies bioloģiju un viņš bija ievērojis, ka vecās biedrenes Morozovas mājā iegāja aizdomīgas vilka pēdas. Un patiesi - ienācis gala istabā, viņš tajā ievēroja gultā guļam vilku ar milzīgu vēderu. Ļoša Ļesņičnijs uzreiz saprata, ka briesmonis vilks ņēmis un kādu aprijis, tāpēc viņš daudz nedomādams izvilka no kabatas savu dienesta Makarova pistoli un veica kontrolšāvienu vilkam galvā. Pēc tam viņš ar savu universālo padomju armijas nazīti uzšķērda vilka vēderu un atbrīvoja Sarkangalvīti un biedreni Morozovu, kurām abām nekas nekaitēja un kopā bija lasījušas avīzi, kuru vilks bija aprijis kopā ar Sarkangalvīti.

Biedrs Ļesņičnijs tā nopriecājās par drosmīgo meiteni, kas nemaz nebija vilka vēderā samulsusi, bet bija tur izklaidējusi Lielā Tēvijas kara varoņa atraitni ar avīzes lasīšanu, ka turpat uz vietas uzņēma viņu Oktobrēnos, jo lakatiņš viņai jau bija.



Skaidrojoša piezīme: Šis stāsts radās no jautājuma - vai padomju laikos izrādēs Leļļu teātrī bija ietverta smadzeņu skalošana ar šķiru cīņu, mazo Ļeņinu un citām obligātajām muļķībām. Un no tā savukārt attīstījās doma, ka Sarkangalvītei lakatiņš uzņemšanai Oktobrēnos jau bija. Tad atlika tik vien, kā ietērpt šo absurdu vārdos.