Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinu grūtos pasākumus ar lasīšanu franču mēlē. Atšķirībā no citām man pieejamajām valodām, franciski lasās itin lēnām, itin grūti, un ne visu saprotu. Varbūt ne gluži tik ļauni, kā vienam no "Trīs stāstu" varoņiem, kas katrā lapaspusē saprata aptuveni vienu vārdu, bet nevēlējās lasīt tekstus tulkojumā, jo tur pazūdot visa doma, bet bišķi jau ir uz to pusi, ka varu uztvert galvenokārt sižeta pamatlīnijas, bet visādi smalkumi aiziet secen. Bet galvenais taču ir apņēmība, ne?

Grāmatas galvenā varone ir meitene, dēvēta par Pomme (jeb Ābolīte), kura vispirms dzīvo ar savu mammu Francijas ziemeļos (mamma strādā bārā un uz paneļa), tad abas pārceļas uz Parīzi (šķiet, ka galvaspilsētā mammas arods mainās uz mazāk prostitūtisku), un pati Ābolīte sāk strādāt. Tā viņa iepazīstas ar Merilinu - mazliet vecāku sievieti, kura uzņemas pār viņu šefību un attiecībās ar kuru gandrīz vai parādās intimitāte, bet tomēr nē. Toties, kad Merilinas jauna bojfrenda dēļ Ābolīte tiek atstumta, tā iepazīstas ar kādu augstdzimušu studentu. Jauno cilvēku meitenes vienkāršība sākotnēji fascinē, bet tad ar laiku sāk kaitināt, un beigās viņa tiek atgrūzta, un pēcāk aiziet pa pieskari. Tā arī gadās.

Ko vēl es varētu piebilst? Sajūtas, emocijas, iespaidi? Nez, vai nu manas uztveres ierobežojumu dēļ vai kā citādi, bet īsti nevarēju saprast, kālab šī grāmata tikusi pie Gonkūru balvas, jo - romāns kā romāns, nekā tāda tik ļoti īpaša. Filmu, kura Isabelle Hupert padarīja slavenu, gan varētu noskatīties.