Pastnieks Latvijā 2018
Pēc vairāku gadu prombūtnes Latvijas otrais trešais slavenākais pastnieks Miervaldis Paciņš ir atgriezies Latvijā! Protams, ka Miervaldis nevar sacensties atpazīstamībā ar Haritonova pastnieku Dobeli un Ģinamo pastnieku Spruktu, bet mūsu sirdīs biedrs Paciņš neapšaubāmi ir numur viens! Un kas vēl var būt skaistāk, kā Pastnieks, kurš ierodas Rīgā dienu pirms Romas pāvesta un vēl ir nodēvēts par Simtgades pastnieku!?
Pieteicāmies Pastniekam kā paši pirmie, bet dalībnieku sastāvs komandai noskaidrojās vien pēdējā nedēļā. Sanāca tā, ka startējām "dubultratiņu klasē" - līdzās Esterei šajā pasākumā piedalījās arī Jānis - Esteres vienaudzis un radinieks, kuru ērtības labad būtu labāk saukt par brālēnu kopā ar savu vienpadsmitgadīgo māsu Beāti un vecākiem - Ievu un Imantu. Proti, mūsu komandā bija četri pieaugušie, viens lielāks bērns un divi mazāki bērni, kas nozīmēja vienu - sevišķu ambīciju cīņai par visaugstākajām vietām mums nebija, drīzāk cerējām, ka iespējami lielāku distances daļu varēsim pavadīt pilnā sastāvā, lai gan aizdomas, ka finišēt Auces aeroklubam nāksies divu cilvēku sastāvā (Imants un Raimonds) pastāvēja.
Pastnieka sagaidīšana notika loģiskā vietā - lidostā, jo kur gan citur tik ievērojams vīrs kā Pastnieks varētu ierasties Rīgā. Taču ne jau autoostā kopā ar bomžiem! Tehnisku iemeslu dēļ viņa lidmašīna gan nolaidās Spilvē, nevis Lidostā Rīga, bet labi vismaz, ka ne Rumbulā (pie bomžiem). Uz Pastnieka sagaidīšanu ieradās 39 deviņas komandas 3 vai 4 cilvēku sastāvā, kas nozīmē, ka kaut kas ap 150 cilvēku sagaidīja šo svarīgo viesi. Speciāli neskatījos fotogrāfijas no Franciska sagaidīšanas, tāpēc varu pārliecinoši un nezinoši apgalvot, ka viņam sagaidītāju bija mazāk.
Kādu laiku uz svarīgo viesi nācās gaidīt, bet Viņu gaidīt bija vērts. Tā Kunga pastnieks ieradās izbāzies no Subāra lūkas, tērpies itin līdzīgi pāvestam. Svinīgās uzrunas ievadā Pastnieks (Šmits) nolasīja terminu sarakstu ar to skaidrojumu no vissvarīgākā dokumenta - Pasta likuma. Tad mazliet pastāstīja par to, kas notiks šī gada Pastniekā, un spēle varēja sākties!
Pirmais uzdevums Pastniekā tradicionāli ir veicams ar kājām, lai izkliedētu dalībniekus un nenotiktu masveida mēģinājums nolaupīt trešo autobusu un doties ar to uz Bauskas country mūzikas festivālu. Šajā reizē - pēc fotogrāfijām jāidentificē, kādas ielas Iļģuciemā ar tām tiek domātas un pie dažādu numuru ēkām atrast Pastnieka QR kodus. Ar ielu nosaukumiem mums negāja super ātri, bet ar reāliem meklējumiem - diezgan labi. Visai ātri sapratām, ka pareizāk būtu sadalīties "pa ģimenēm", lai ātrāk apsekotu lielāko daļu vajadzīgās zonas. Vadot atbildes sistēmā, pamazām parādījās informācija par to, kurp jādodas tālāk. Vispirms - ka uz Zemgales priekšpilsētu, tad - ka uz Pleskodāli, visubeidzot arī precīza adrese. Kad bija tik tālu, sarunājām tikties piektā tramvaja pieturā. Ceļš mūs veda uz Krūzes ielu, kur izrādījās, ka super ātri aizbraukt nevarēja, līdz ar to posmu no Dreiliņu ielas pieturas līdz vajadzīgajai adresei straujiem soļiem veicām kājām.
Krūzes ielā bija iespēja pārbaudīt, cik ļoti sūdamērs ir acumērs arī tad, ja tas tiek izmantots svēršanai. Uzdevums teorijā pavisam vienkāršs - iesvērt 100 gramus spalvu, avīžu, makaronu, pastas Skaidra un koka kluča. Komandām, kas izmantoja nopietnāku pieeju, proti, svēra uz dēļa, rezultāti bija daudz labāki kā mums, kas paļāvāmies uz čuju. Čujs īsti labi nestrādā, it īpaši, ja mēģini svērt spalvas. Pārējie svēršanas darbi gāja salīdzinoši labāk, bet nu 100 gramu spalvu vietā iesvērt 230 - tā gadās.
Tālāk bija jārisina rēbuss, lai noskaidrotu, kas darāms tālāk, paralēli virzoties Vecrīgas virzienā. Marina cīnījās ar rēbusu (mīklu, uzdevumu, kā lai to arī nesauc), kamēr Imants un es pētījām dažādu reliģiju galvassegas. Ar pastafāriešiem un caurduri viss bija vienkārši, viss pārējais - ne tik ļoti. Kā lai arī nebūtu, Vecrīgā iebraucām, Marinai jau zinot, ka jāsekot Twitter kontam Pastvaldis, tikai nebija gluži skaidrs - kas tālāk. Tā mēs stulbi stāvējām krustojumā un neko nedarījām, līdz kādā brīdī nāca atklāsme - Pastvaldis pārvietojas un mums viņš ir jāķer rokā! Tad jau vairs atlika tik vien tās mākas, kā pēc bildēm saprast, kur tieši viņš iet, un visubeidzot Peldu ielā mūsu ceļi krustojās un mēs no Pastvalža, kas ļoti izskatījās pēc Gunas un Mārtiņa dabūjām nākamo aploksni.
No Vecrīgas ceļš mūs veda uz Viesturdārzu, Marina atrisināja to, ka vajadzīgs Viesturdārzs, kamēr es mēģināju saprast, kādā secībā pastnieks apmeklē astoņas mājas un kālab viņš neapmeklē pārējās 17 (kā noskaidrojās, pie vainas bija sagurums). Uzdevums Viesturdārzā bija ļoti skaidrs, un pie tā izpildes pielikām mūsu komandas basketbolistu Imantu - ar riteni jābrauc pa apļveida maršrutu un jāiemet avīzes konkrētās mērķa zonās. Imanta sniegums bija perfekts (lai arī viņš brauca pretējā virzienā pārējiem, būdams kreilis), un varējām uzņemt kursu uz Vēstures muzeju.
Ceļā vēl noskaidrojām, kāds simtgades logo ir dažādām valstīm, kas pēdējā laikā šādu notikumu svinējušas, kamēr muzeja uzdevums bija tradicionāls - atrast atbildes uz 15 jautājumiem. Šoreiz pārsteidzošā kārtā itin labi ar šo uzdevumu iekļāvāmies laika limitos un pat paspējām vēl šo to uzkost pirms bija iztecējušas muzeja apmeklējumam atvēlētās 45 minūtes.
Tālāk - uz Jauno Teiku. Ceļā divi uzdevumi, abi diezgan nerezultatīvi. Nepareizi mēģināju noskaidrot, kad notiks filatēlistu saiets, un netikām galā arī latīņu krustvārdu mīklu. Mīkla man personīgi sagādāja lielāko vilšanos - ja tu ieraugi, ka pirmais jautājums ir "lūdz un strādā", bet "ora et labora" ir faktiski vienīgā lieta, ko tu šajā valodā zini, un atbilde neder - tad ir skaidrs, ka kaut kas šajā padarīšanā ir garām. Arī ar dažām citām frāzēm bija problēmas, un nekā prātīga tur nesanāca.
Kontrolpunkts Jaunajā Teikā bija ļoti glīts - mazgāšanas skapītī bija nonācis pāvesta/pastnieka svinīgais ietērps. Tur uzzinājām, ka būs jāklausās dziesmas un jādodas uz Misiones baznīcu. Kamēr gājām, klausījos dziesmu fragmentus, ar ko izcili viegli negāja. Tikai vēlāk (jau pēc uzdevuma nodošanas) nāca atklāsme, ka labs variants būtu ierakstīt dziesmas.lv meklētājā kādus standarta atslēgas vārdus un sarakstīt tur piedāvātos variantus - sliktāk jau nebūtu.
Misiones baznīcas pagalmā iepriekš būts nebija, tik vien kā no ielas tur redzamie Gaudi stila brīnumi aplūkoti, bet šoreiz bija iespēja kārtīgāk visu izpētīt un mēģināt tad arī atrast aršķirības starp Parc Guell un Misiones baznīcu. Tās atradām itin labi un viss būtu pavisam ideāli, ja vēl Marina baznīcas pagalmā nebūtu piemirsusi savu mugursomu (pagāja kāds laiciņš, līdz tika piefiksēta tās pazušana un vēl kāds laiciņš - lai noskaidrotu, kur tā bija; pakaļ somai mums gan nebija jādodas un laiks jāzaudē, bet stresa drusku sanāca). Ātri atrisinājām krustvārdu mīklu un noskaidrojām, ka no Misiones ceļš ved uz IKEA.
Šajā posmā Marina risināja ambiciozāko uzdevumu visā pasākumā - itin laikietilpīgu substitūcijas mīklu, kura beigu beigās izrādījās atrisināta pareizi, par ko bija neviltots prieks. Tikām es nepamatoti ilgi ņēmos ar uzdevumu par to, no kurienes un kādas pastkartes pienāca Miervaldim (tomēr arī rezultāts bija pareizs). Pašā IKEA nosēdinājām meitenes un bērnus kafejnīcā, kamēr Imants un es devāmies pētīt dzīvokļu interjeru. Tur pagāja kāds laiks, līdz kļuva skaidrs, kas tur vispār bija jādara, tad vēl bija fušietis ar nesaglabātām atbildēm, bet pie kaut kāda rezultāta nonācām. Bija visai jautri lūrēt iekšā skapīšos un zem izlietnes sietiņiem, meklējot pareizās atbildes. It īpaši jautri tas bija tāpēc, ka visu laiku visapkārt čumēja un mudžēja "veikala apmeklētāji parastie". Vai uzdevums bija vai nebija saskaņots ar veikalu, tā arī neuzzinājām.
Aizbraukšana prom no IKEA gan mums sanāca kaut kāda - nekāda. Ilgi nevarējām vispār izkasīties ārā, tad gājām šurpu tur no viena virziena uz otru, beigu beigās aizkātojām līdz otram lielajam aplim, un tā nu sanāca, ka šeit pazaudējām ļoti daudz laika. Tāpat uzreiz neizdevās ieraudzīt vietu, kur pie Ušakova "kepkas" bija novietojušies tiesneši, pakāšot vēl kādas desmit minūtes. Īsi sakot - tā bija vieta, kur mēs pazaudējām iespēju tikt desmitniekā.
Ar fināla uzdevumu, kā jau parasti, viegli negāja. Nogurums, vakars, uzvilkti nervi, un tomēr, liekot galvas kopā, pamazām sāka veidoties pareizā loģika. Kāda punktu secība, kā jāvelk virzieni, viss diezgan labi sastiķējās, ja nu vienīgi ar beigu baznīcas identificēšanu bija vieta neskaidrībām, bet tur laipnais Edijs precizēja, kura no divām būs īstā. Tad tik vien kā uz 22. trolejbusu, brauciens līdz Bruņinieku ielai un finiša spurts uz Ziemeļu enkuru. Izturējām! Visi, ieskaitot abus mazos bērnus ratos! Un tā jau bija uzvara pati par sevi.
Turpmākais vairs nav īsti svarīgi, bet pieminēšu, ka uzreiz aizdevos ar autobusu uz Spilves lidostu pēc auto, kamēr Marina pasūtīja vakariņas, tad sagaidījām rezultātus, kas atklāja, ka mūžīgie skrējēji Ketoni beidzot ir uzvarējuši Pastniekā, un tad jau devāmies mājās, jo Esterei tā kā bija laiks gulēt.
Kopējie iespaidi - kā jau pēc Pastnieka, proti - lieliski. Nākamajā dienā pamatīgs nogurums, jo pasākums, kurā ir gan visu laiku jābūt kustībā, gan daudz jādarbina smadzenes, ir stipri nogurdinošs. Skaidrs, ka mūsu ratu ekipāžas īsti pretendēt uz visaugstākajām vietām nevarēja - ja tev visu laiku viens vai divi komandas dalībnieki ir nodarbināti ar bērniem, tad teikt, ka būtu 100% uzdevumu risināšanas kapacitāte, nudien nevar. Bet - bija feini arī tā. Paldies Ievai, Imantam un Beātei, ka sastādīja mums kompāniju (arī Jānim, lai arī viņa viedokli tā īsti neviens nejautāja). Paldies organizētāju komandai par lieliskiem uzdevumiem un interesantu tehnoloģisko risinājumu. Paldies Ivetai Z par fotogrāfijām (kuras bez atsauces pievienotas šepat rakstā). Paldies laika apstākļiem, ka nelija lietus. Un, protams, paldies Romas pāvestam, jo bez viņa jau nekā nebūtu!
Līdzīgi kā citi dalībnieki, ceram, ka nākamgad Pastnieks atkal viesosies Latvijā. Ja ne Rīgā, tad vismaz Liepājā.