Brūnais siers
Šī bija tā reize, kad vēl pirms izrādes skatīšanās un nedzirdējis par to nekādas atsauksmes, biju pārliecināts - būs labais! Vispār jau tā ir droša recepte katastrofai - tev ir pārāk augstas ekspektācijas, un tas noved pie vilšanās. Bet racionāli vērtējot - cik gan ticami būtu, ka no lieliskās grāmatas Kurš sasēdēja brūno sieru? Paula Pļavniece, kas ir viena no top bērnu izrāžu režisorēm ar "Kvadrifrona" aktieriem - ar kuriem viņa ir labi sastrādājušies un kuri man patīk - varētu uztaisīt sliktu izrādi? Nav ticami.
Pirms doties uz Rīgas cirka telpām, kur mīt "Kvadrifrons", bija viens svarīgs uzdevums. Proti, sagādāt kādu gabaliņu brūnā siera, ko pasniegt aktieriem. Biju savlaicīgi noskaidrojis, ka tādu var dabūt Stockmann, tad nu izbraucām nelielu līkumu gar šo veikalu. Sanāca gan aplauziens - kā izrādās, šajā veikalā uzlīmes uz iepakojumiem ir tik labi pielīmētas, ka no plēves to noplēst nevar, bet šādi sanāk, ka uz iepakojuma paliek cena. Iebraucām arī grāmatnīcā, nopirku marķieri, bet izrādījās, ka tā ir tāda plēve, uz kuras marķieris neraksta. Viss beidzās ar to, ka pa virsu cenai uzlīmēju PPK uzlīmi, kāda vismaz viena man allaž atrodama naudasmakā, un ieliku sieru brūnā dāvanu maisiņā, pieskaņotā sieram, līdz ar to bijām gatavi baudīt priekšnesumu.
Vēl lasot grāmatu, man bija radusies sajūta - šis ir tāds teksts, kādu būtu varējuši uzrakstīt arī "kvadrifronieši" paši (un tas šajā gadījumā ir domāts kā kompliments gan tekstam, gan "Kvadrifronam"), un izrādes gaitā šī sajūta tikai pastiprinājās. Tiesa, teksts bija piedzīvojis pārmaiņas - Ances Strazdas dramatizējumā šis tas nāca klāt, būtiskākais - pasaulē labākā detektīva Flufenberga palīgi Miss Citrona un Artūrs, kā arī Flufenberga čupa - krāvums līdzās gultai, kurā atrodamas ne tikai vakardienas drēbes, bet arī, piemēram, kāda aizkosta sviestmaize vai banāna miza. Jā, aktieri izrādē ir tikai trīs, divi no viņiem uzņemas dažādas lomas, kamēr Flufenbergs var būt tikai viens, un tas ir Jānis Kronis, kura varonis mazāk līdzinās Erkilam Puaro, bet vairāk Artūram Dentam no "Hitchhiker's Guide to the Galaxy" - ar vardes acu masku un pidžamā (rītasvārki gan, manuprāt, būtu elegantāki). Tikām Ance Strazda un Āris Matesovičs atveido visus pārējos tēlus. Primāri viņi gan ir Miss Citrona un Artūrs, bet arī Karalis (Ance ar čipsu paku kroņa vietā), Līsena fon Kvantuma (ar eņģeļu matiem pa virsu keponam un amizantu falsetu), kā arī visi vilcienā braucēji, kuri arī ir aizdomās turētie par šausmīgo noziegumu.
Jā, gadījumā, ja tev nav sanācis uzzināt, par ko ir šis stāsts, tad tas ir šokējošs savā šausmīgumā un šausmīgs savā šokējošumā: Līsena fon Kvantuma ved rituli (vai arī gabalu - neesmu drošs, ka brūnajam sieram ir rituļi) sava labākā brūnā siera pašam karalim, bet, kamēr viņa vilcienā ir aizsnaudusies, kāds bezdievis, bezgodis, bet acīmredzami - dibena turētājs - ņem un sasēž šo karalisko sieru. Nezinu, vai tu maz vari apjaust, cik tas ir baiss noziegums, kā precizē karalis - viens no smagākajiem. Un līdz ar to šaubu nav, ka tikai pasaulē labākais detektīvs Flufenbergs, kuram ir pilns koferis ar medaļām, kuras viņš saņēmis par to, cik labs viņš ir detektīvs, spēs atrisināt šo mīklaino dibennoziegumu un notvert veiklo dibenbandītu.
Šī izrāde lielā mērā ir priekšmetu leļļu izrāde, atraitnei Freidas kundzei galvas vietā esot apveltītai ar Zigmunda grāmatu, Robertam Muslim - ar kaut ko līdzīgu Musli iepakojumam, vēl kādam vīram galvas funkcijas pilda velosipēda sēdeklis (tas īpaši iepriecināja Esteri), un tā tālāk. Pamazām arī izrādās, ka Flufenberga čupa patiešām ir vērtīga - tajā mājo viss, kas šai izrādei nepieciešams.
Ne viss no šī satura ir nācis no grāmatas par brūno sieru, ir arī tipiski Latvijas realitātes joki (ieskaitot skaidrojumu par to, kas ir brūnais siers un kā to pareizi izrunāt norvēģu valodā), ne viss arī ir tēmēts uz mazajiem skatītājiem, izrādē netrūkst nianšu, kas iepriecinās viņu vecākus. Katrs tēls runā izteikti atšķirīgā manierē, par reālismu te nevar būt ne runas - un nevajag arī. Bērniem ir jautri, vecākiem ir jautri un, šķiet, arī aktieriem ir jautri. Un ko vairāk gan var vēlēties?
Ko var vēlēties - gabaliņu brūnā siera, kas pats tev kūst uz mēles! Iegādājams, kā vēsta izrādes teksts "Stockmann Parastajās dienās". Biļetes uz "Brūno sieru" teātrī gan lielākoties nav pieejamas, jo tas ir pieprasītāks par savu sugas brāli veikalā. Un, lai arī mēs neesam sevišķi kritiski noskaņoti pret "Gudbrandsdalsost", es teiktu - izrāde ir garšīgāka nekā pats siers!
Pirms doties uz Rīgas cirka telpām, kur mīt "Kvadrifrons", bija viens svarīgs uzdevums. Proti, sagādāt kādu gabaliņu brūnā siera, ko pasniegt aktieriem. Biju savlaicīgi noskaidrojis, ka tādu var dabūt Stockmann, tad nu izbraucām nelielu līkumu gar šo veikalu. Sanāca gan aplauziens - kā izrādās, šajā veikalā uzlīmes uz iepakojumiem ir tik labi pielīmētas, ka no plēves to noplēst nevar, bet šādi sanāk, ka uz iepakojuma paliek cena. Iebraucām arī grāmatnīcā, nopirku marķieri, bet izrādījās, ka tā ir tāda plēve, uz kuras marķieris neraksta. Viss beidzās ar to, ka pa virsu cenai uzlīmēju PPK uzlīmi, kāda vismaz viena man allaž atrodama naudasmakā, un ieliku sieru brūnā dāvanu maisiņā, pieskaņotā sieram, līdz ar to bijām gatavi baudīt priekšnesumu.
Vēl lasot grāmatu, man bija radusies sajūta - šis ir tāds teksts, kādu būtu varējuši uzrakstīt arī "kvadrifronieši" paši (un tas šajā gadījumā ir domāts kā kompliments gan tekstam, gan "Kvadrifronam"), un izrādes gaitā šī sajūta tikai pastiprinājās. Tiesa, teksts bija piedzīvojis pārmaiņas - Ances Strazdas dramatizējumā šis tas nāca klāt, būtiskākais - pasaulē labākā detektīva Flufenberga palīgi Miss Citrona un Artūrs, kā arī Flufenberga čupa - krāvums līdzās gultai, kurā atrodamas ne tikai vakardienas drēbes, bet arī, piemēram, kāda aizkosta sviestmaize vai banāna miza. Jā, aktieri izrādē ir tikai trīs, divi no viņiem uzņemas dažādas lomas, kamēr Flufenbergs var būt tikai viens, un tas ir Jānis Kronis, kura varonis mazāk līdzinās Erkilam Puaro, bet vairāk Artūram Dentam no "Hitchhiker's Guide to the Galaxy" - ar vardes acu masku un pidžamā (rītasvārki gan, manuprāt, būtu elegantāki). Tikām Ance Strazda un Āris Matesovičs atveido visus pārējos tēlus. Primāri viņi gan ir Miss Citrona un Artūrs, bet arī Karalis (Ance ar čipsu paku kroņa vietā), Līsena fon Kvantuma (ar eņģeļu matiem pa virsu keponam un amizantu falsetu), kā arī visi vilcienā braucēji, kuri arī ir aizdomās turētie par šausmīgo noziegumu.
Jā, gadījumā, ja tev nav sanācis uzzināt, par ko ir šis stāsts, tad tas ir šokējošs savā šausmīgumā un šausmīgs savā šokējošumā: Līsena fon Kvantuma ved rituli (vai arī gabalu - neesmu drošs, ka brūnajam sieram ir rituļi) sava labākā brūnā siera pašam karalim, bet, kamēr viņa vilcienā ir aizsnaudusies, kāds bezdievis, bezgodis, bet acīmredzami - dibena turētājs - ņem un sasēž šo karalisko sieru. Nezinu, vai tu maz vari apjaust, cik tas ir baiss noziegums, kā precizē karalis - viens no smagākajiem. Un līdz ar to šaubu nav, ka tikai pasaulē labākais detektīvs Flufenbergs, kuram ir pilns koferis ar medaļām, kuras viņš saņēmis par to, cik labs viņš ir detektīvs, spēs atrisināt šo mīklaino dibennoziegumu un notvert veiklo dibenbandītu.
Šī izrāde lielā mērā ir priekšmetu leļļu izrāde, atraitnei Freidas kundzei galvas vietā esot apveltītai ar Zigmunda grāmatu, Robertam Muslim - ar kaut ko līdzīgu Musli iepakojumam, vēl kādam vīram galvas funkcijas pilda velosipēda sēdeklis (tas īpaši iepriecināja Esteri), un tā tālāk. Pamazām arī izrādās, ka Flufenberga čupa patiešām ir vērtīga - tajā mājo viss, kas šai izrādei nepieciešams.
Ne viss no šī satura ir nācis no grāmatas par brūno sieru, ir arī tipiski Latvijas realitātes joki (ieskaitot skaidrojumu par to, kas ir brūnais siers un kā to pareizi izrunāt norvēģu valodā), ne viss arī ir tēmēts uz mazajiem skatītājiem, izrādē netrūkst nianšu, kas iepriecinās viņu vecākus. Katrs tēls runā izteikti atšķirīgā manierē, par reālismu te nevar būt ne runas - un nevajag arī. Bērniem ir jautri, vecākiem ir jautri un, šķiet, arī aktieriem ir jautri. Un ko vairāk gan var vēlēties?
Ko var vēlēties - gabaliņu brūnā siera, kas pats tev kūst uz mēles! Iegādājams, kā vēsta izrādes teksts "Stockmann Parastajās dienās". Biļetes uz "Brūno sieru" teātrī gan lielākoties nav pieejamas, jo tas ir pieprasītāks par savu sugas brāli veikalā. Un, lai arī mēs neesam sevišķi kritiski noskaņoti pret "Gudbrandsdalsost", es teiktu - izrāde ir garšīgāka nekā pats siers!
2024-09-29
comments powered by Disqus