Nebiju. Nezinu. Neatceros.
Kvadrifrona izrāde "Nebiju. Nezinu. Neatceros." pievēršas tēmām, kuras vienmēr ir sliktas, lai par tām runātu tagad. Kad tā piedzīvoja pirmizrādi, varēja runāt par to, ka stāsts par Viktora Arāja tiesas prāvu būtu gards kumoss krievu propagandai par tēmu "visi latvieši ir fašisti". Tagad tikām, kad risinās karš starp Izraēlu un Hamas, to var izmantot kā ieganstu, lai kritizētu jebkādu skatījumu uz šo konfliktu. Vienlaikus, ja vien tava galvenā dzīvesvieta nav kādā soctīkla burbulī, jāsaprot, ka reālā rezonanse izrādei, ko rāda 50 skatītāju auditorijai, nav gluži tāda, lai tā varētu nopietni ietekmēt plašas sabiedrības masas. Un nav īsti svarīgi - vai tas ir labi vai slikti.
Jau izrādes ievadā Jānis Kronis (vai Matīss Budovskis tajās reizēs, kad viņš iejūtas Advokāta lomā) informē skatītājus, ka šī izrāde nebūs pārmērīgi aizraujoša, jo tajā tiks atspoguļots reāls tiesas process un reāli tiesas procesi parasti nav dinamikas pilni (ja vien tajos netiesā Donaldu Trampu, kas par balagānu spēs pārvērst pat pats savas bēres). Un tā savā ziņā arī, lai gan garlaicīgi arī nebūs. Izrādes formāts ir itin līdzīgs citā nevalstiskajā teātrī - Ģertrūdes ielā - skatāmajai "Nasing spešal" gan vizuālās estētikas ziņā - visi aktieri ir tērpti pelēkos uzvalkos / kostīmos - gan tajā, ka tajā itin liela loma ir horeogrāfijai (šajā gadījumā - Rūdolfa Gediņa veidotai). Izņemot Āra Matesoviča atveidoto Arāju, visi pārējie pastāvīgie tēli ir anonīmi, apkopoti tiesas pārstāvji, vārdi parādās vien tiesā pieaicinātajiem lieciniekiem. Anta Aizupe ir Tiesnese, Reinis Boters - Prokurors, Kronis - Advokāts, bet Sandija Dovgāne un Ance Strazda sākumā ir mediķi, pēc tam liecinieki. Interesanti, ka izrādes dramaturgs ir dzejnieks Kārlis Vērdiņš - diez vai tā ir viņa ikdienā bieža sastāvdaļa, burties cauri milzīgiem tiesas sēžu sējumiem un no tiem mēģināt izveidot dramatisku vēstījumu, domāju - arī Vērdiņam šis būs bijis gana interesants process.
Rakstot par šo izrādi, laikam jau vairāk ir vērts pievērsties pārdomām, kādas tā raisa, taču vismaz minimāli atstāstīt, par ko tā ir, vajadzētu. Ja nu gadījumā tu nezinātu, kas bija Viktors Arājs, apsveicu tevi ar to, vari droši iepazīties ar viņa biogrāfiju Wikipedia. Izrādē šis tas biogrāfisks arī izskan, bet primāri te ir atainots process, kādā demokrātiskas valsts (Rietumvācijas) tiesa centās notiesāt Arāju par Otrā pasaules kara laikā pastrādātajiem noziegumiem un cik intensīvi aizstāvība izmantoja argumentu par Arāja vārgo veselības stāvokli, kura dēļ viņš neesot tiesai gatavs. Un te, protams, ir liela deva ironijas - kamēr Arāja gadījumā veselības problēmas bija attaisnojums, kura dēļ tiesas sēdes varēja notikt ne biežāk kā pāris reizes nedēļā, lai nenomocītu nabaga veco vīru, viņa upuriem jebkāds vārgums bija tiešs ceļš uz lodi. Un fakts, ka, lai notiesātu Arāju, par kura atbildību viņam inkriminētajos noziegumos nekādu saprātīgu šaubu būt nevarēja (ja vien tu neesi patiešām kvalitatīvs sazvērestības teoriju cienītājs), bija nepieciešami četrarpus gadi, neskaitāmas tiesas sēdes, ieskatot liecinieku nopratināšanu dažādās pasaules malās (tai skaitā - padomju okupētajā Rīgā), visas šīs situācijas absurdumu ir grūti pārvērtēt. Un tā visa rezultātā esmu nācis pie secinājuma, kurš garantēti atbilst "nepopulāram viedoklim" - Mossad aģenti, bez jekādas tiesas nogalinot Herbertu Cukuru, ietaupīja daudz līdzekļu. Un vēl vienas - manuprāt, būtiskākas, pārdomas - viens no lieciniekiem, kuru teksti izskan izrādē, stāsta par tikšanos ar Arāju kādos Jāņos Vācijā, neatceroties, vai tobrīd Arājs bija dzīvojis zem sava vai sievas uzvārda, kas savukārt nozīmē vienu - trimdas latviešu kopienā Vācijā gan jau itin daudzi zināja, kas par fruktu mitinās viņu vidū, un viņš mierīgi varēja viņu vidū dzīvot, un runa nav pat par to, ka neviens viņu nenodeva tiesībsargājošajām iestādēm, bet man, piemēram, būtu zināmi aizspriedumi pret alus dzeršanu kopā ar vīru, kas vadījis iznīcinātāju brigādi, bet, šķiet, ne visiem tā ir problēma.
Vispār izrādes veidotāju uzdevums bija sarežģīts - tai skaitā Arāju atveidojušajam Matesovičam - neraisīt līdzjūtību pret izrādes centrālo tēlu, bet vienlaikus arī nenodarboties ar propagandiska tipa materiāla veidošanu, un ar to viņi, manuprāt, tikuši galā lieliski, ieskaitot apstākli, ka Matesovičs gados paveco un sirds kaites mocīto Arāju atveido ar savu ķermeni, nevis bagātīgu grimu un parūku, un nav vispār nekādu problēmu noticēt, ka šis ratiņkrēslā sakņupušais trīsdesmitgadnieks ir aptuveni 65 gadus vecais Arājs (pieņemu, ka te noteikti ir atsauce uz Dr. Strangelove, taču, kad Matesovičs pieceļas no krēsla, viņš nesaka: "Mein Führer, I can walk!")
Man nav īstas skaidrības par to, cik lielā mērā šo izrādi var uzskatīt par vērtīgu izglītojošo materiālu (it īpaši cilvēkiem, kuriem par konkrēto tematiku nav nekādas intereses), bet no savas puses varu teikt, ka itin daudz jauna es te uzzināju, un izrādes uzdotie jautājumi par to, par kādu taisnīgumu varētu runāt, tiesājot, piemēram, bijušās padomijas tagadējo caru, ir aktuāli arī ārpus tēmas par Arāju.
P.S. Ja nu tev nebūtu skaidrs izrādes nosaukums, tas, protams, ir veltīts tam, ka ne tikai Arājs, bet arī viņa "komandas" pārstāvjiem, tāpat kā Nirnbergā tiesātajiem nacistiem, attiecībā uz vairumu epizožu, kas saistītas ar viņu līdzdalību kara noziegumos, bija nopietnas atmiņas problēmas - nez kādēļ šie konkrētie notikumi bija pilnīgi izkrituši no atmiņas.
Jau izrādes ievadā Jānis Kronis (vai Matīss Budovskis tajās reizēs, kad viņš iejūtas Advokāta lomā) informē skatītājus, ka šī izrāde nebūs pārmērīgi aizraujoša, jo tajā tiks atspoguļots reāls tiesas process un reāli tiesas procesi parasti nav dinamikas pilni (ja vien tajos netiesā Donaldu Trampu, kas par balagānu spēs pārvērst pat pats savas bēres). Un tā savā ziņā arī, lai gan garlaicīgi arī nebūs. Izrādes formāts ir itin līdzīgs citā nevalstiskajā teātrī - Ģertrūdes ielā - skatāmajai "Nasing spešal" gan vizuālās estētikas ziņā - visi aktieri ir tērpti pelēkos uzvalkos / kostīmos - gan tajā, ka tajā itin liela loma ir horeogrāfijai (šajā gadījumā - Rūdolfa Gediņa veidotai). Izņemot Āra Matesoviča atveidoto Arāju, visi pārējie pastāvīgie tēli ir anonīmi, apkopoti tiesas pārstāvji, vārdi parādās vien tiesā pieaicinātajiem lieciniekiem. Anta Aizupe ir Tiesnese, Reinis Boters - Prokurors, Kronis - Advokāts, bet Sandija Dovgāne un Ance Strazda sākumā ir mediķi, pēc tam liecinieki. Interesanti, ka izrādes dramaturgs ir dzejnieks Kārlis Vērdiņš - diez vai tā ir viņa ikdienā bieža sastāvdaļa, burties cauri milzīgiem tiesas sēžu sējumiem un no tiem mēģināt izveidot dramatisku vēstījumu, domāju - arī Vērdiņam šis būs bijis gana interesants process.
Rakstot par šo izrādi, laikam jau vairāk ir vērts pievērsties pārdomām, kādas tā raisa, taču vismaz minimāli atstāstīt, par ko tā ir, vajadzētu. Ja nu gadījumā tu nezinātu, kas bija Viktors Arājs, apsveicu tevi ar to, vari droši iepazīties ar viņa biogrāfiju Wikipedia. Izrādē šis tas biogrāfisks arī izskan, bet primāri te ir atainots process, kādā demokrātiskas valsts (Rietumvācijas) tiesa centās notiesāt Arāju par Otrā pasaules kara laikā pastrādātajiem noziegumiem un cik intensīvi aizstāvība izmantoja argumentu par Arāja vārgo veselības stāvokli, kura dēļ viņš neesot tiesai gatavs. Un te, protams, ir liela deva ironijas - kamēr Arāja gadījumā veselības problēmas bija attaisnojums, kura dēļ tiesas sēdes varēja notikt ne biežāk kā pāris reizes nedēļā, lai nenomocītu nabaga veco vīru, viņa upuriem jebkāds vārgums bija tiešs ceļš uz lodi. Un fakts, ka, lai notiesātu Arāju, par kura atbildību viņam inkriminētajos noziegumos nekādu saprātīgu šaubu būt nevarēja (ja vien tu neesi patiešām kvalitatīvs sazvērestības teoriju cienītājs), bija nepieciešami četrarpus gadi, neskaitāmas tiesas sēdes, ieskatot liecinieku nopratināšanu dažādās pasaules malās (tai skaitā - padomju okupētajā Rīgā), visas šīs situācijas absurdumu ir grūti pārvērtēt. Un tā visa rezultātā esmu nācis pie secinājuma, kurš garantēti atbilst "nepopulāram viedoklim" - Mossad aģenti, bez jekādas tiesas nogalinot Herbertu Cukuru, ietaupīja daudz līdzekļu. Un vēl vienas - manuprāt, būtiskākas, pārdomas - viens no lieciniekiem, kuru teksti izskan izrādē, stāsta par tikšanos ar Arāju kādos Jāņos Vācijā, neatceroties, vai tobrīd Arājs bija dzīvojis zem sava vai sievas uzvārda, kas savukārt nozīmē vienu - trimdas latviešu kopienā Vācijā gan jau itin daudzi zināja, kas par fruktu mitinās viņu vidū, un viņš mierīgi varēja viņu vidū dzīvot, un runa nav pat par to, ka neviens viņu nenodeva tiesībsargājošajām iestādēm, bet man, piemēram, būtu zināmi aizspriedumi pret alus dzeršanu kopā ar vīru, kas vadījis iznīcinātāju brigādi, bet, šķiet, ne visiem tā ir problēma.
Vispār izrādes veidotāju uzdevums bija sarežģīts - tai skaitā Arāju atveidojušajam Matesovičam - neraisīt līdzjūtību pret izrādes centrālo tēlu, bet vienlaikus arī nenodarboties ar propagandiska tipa materiāla veidošanu, un ar to viņi, manuprāt, tikuši galā lieliski, ieskaitot apstākli, ka Matesovičs gados paveco un sirds kaites mocīto Arāju atveido ar savu ķermeni, nevis bagātīgu grimu un parūku, un nav vispār nekādu problēmu noticēt, ka šis ratiņkrēslā sakņupušais trīsdesmitgadnieks ir aptuveni 65 gadus vecais Arājs (pieņemu, ka te noteikti ir atsauce uz Dr. Strangelove, taču, kad Matesovičs pieceļas no krēsla, viņš nesaka: "Mein Führer, I can walk!")
Man nav īstas skaidrības par to, cik lielā mērā šo izrādi var uzskatīt par vērtīgu izglītojošo materiālu (it īpaši cilvēkiem, kuriem par konkrēto tematiku nav nekādas intereses), bet no savas puses varu teikt, ka itin daudz jauna es te uzzināju, un izrādes uzdotie jautājumi par to, par kādu taisnīgumu varētu runāt, tiesājot, piemēram, bijušās padomijas tagadējo caru, ir aktuāli arī ārpus tēmas par Arāju.
P.S. Ja nu tev nebūtu skaidrs izrādes nosaukums, tas, protams, ir veltīts tam, ka ne tikai Arājs, bet arī viņa "komandas" pārstāvjiem, tāpat kā Nirnbergā tiesātajiem nacistiem, attiecībā uz vairumu epizožu, kas saistītas ar viņu līdzdalību kara noziegumos, bija nopietnas atmiņas problēmas - nez kādēļ šie konkrētie notikumi bija pilnīgi izkrituši no atmiņas.
2023-11-05
comments powered by Disqus