Kazhes pierakstu burtnīca

Vecmāmiņu valsti biju gribējis noskatīties vēl pirms sākās visas šī gada jautrības, bet kaut kā nekādi "nesagāja". Tad sākās Covid sāga, Kvadrifrona viesizrādes pa provinci izbeidzās, un kādu laiku vispār šis jautājums nebija aktuāls. Brīdī, kad pirku biļeti uz šo izrādi, situācija valstī vēl bija visai mierīga, kad to skatījos - jau ne tik ļoti, tomēr tāpat prieks, ka vismaz kaut kādā veidā Latvijas teātriem ir izdevies šo sezonu uzsākt (kā būs ap tās turpinājumu, pagaidām bail pat domāt, tāpēc par to šajā brīdī nedomāšu). Arī Hanzas peronā iepriekš bijis nebiju, līdz ar to vēl viena jauna pieredze.

Kā jau tas Kvadrifronam ir raksturīgi, "Vecmāmiņu valsts" ir oriģināldarbs, iestudējuma autori ir Kvadrifrona štata dramaturgs Evarts Melnalksnis un šim grupējumam visnotaļ tuvā Justīne Kļava. Izrādes saturs gan lielā mērā radīts labākajām JRT tradīcijās - aktieri veica intervēšanu (šajā gadījumā - savu un ne savu vecmāmiņu), un no šiem fragmentiem dramaturgi veidoja saturu. Līdzās paša Kvadrifrona kodola aktieriem (Strazda, Matesovičs, Boters, Mellis) te piedalās arī viņu draugi un domubiedri: Jānis Kronis, Jana Ļisova, Samira Adgezalova un Ance Kukule. Pēdējās divas, jāatzīst, uz skatuves redzēju pirmo reizi, kamēr Kronis un Ļisova, protams, ir redzēti arī citur.

Paula Pļaveniece (izrādes režisore) ar domubiedru grupu, kas veidojusi izrādi, ir parūpējusies, lai nebūtu pamata teikt: "Ai, šī jau ir tika kārtējā variācija par latviešu stāstiem." Oriģinālu risinājumu te netrūkst - tās ir gan televīzijas studijas, gan bērnu koris, gan brīžiem teju vai kails un ļoti izjusts vēstījums. Izrādes emocionāli spēcīgākais moments diezgan neapšaubāmi ir Jāņa Kroņa monologs, par kuru tu kā skatītājs pat nevari pieļaut domu, ka tas ir tikai teātris. Kur nu - vēl pusstundu pēc izrādes beigām, kad Kronim par šo tēmu uzdeva jautājumu pēcizrādes daļā "saruna ar veidotājiem", bija skaidri redzams, ka viņš vēl ir tur iekšā. Esmu jau iepriekš redzējis viņu "runājam par sevi" (izrādē "LV vs RU"), bet tur tie stāsti par sevi šķita daudz atsevišinātāki, kamēr šeit tas bija riktīgi līdz kaulam.

Jā, par ko tad īsti ir šī izrāde? Skaidrs, ka par vecmāmiņām un par to, kā īsti ir būt vecmāmiņai mūsdienu Latvijā. Mazliet plašāk ņemot, var teikt, ka izrāde ir par to, kā notiek novecošana un kas ar to saistītajos jautājumos Latvijā ir totāli garām. Tas droši vien nebūs spoileris, ja atklāšu - ļoti daudz kas. Tēma, kas izrādē izskan noteikti vairāk, nekā par to mēdz runāt sabiedrībā, ir paliatīvā aprūpe jeb cilvēka iespējas Latvijā no šīs pasaules aiziet ar cieņu. Nevēlos šeit un tagad izvērst šo tēmu, bet varu apstiprināt - tas ir būtisks un ļoti sāpīgs jautājums, visu cieņu Kvadrifroniešiem par uzdrīkstēšanos par to runāt.

Izrāde gan savā formā, gan saturā ir ļoti raiba. Tai nav vienotas traģiskas, saldsērīgas vai viegli komiskas noskaņas, ir pa druskai no katra. Aktieru spēle, atkarībā no vajadzības konkrētajā situācijā, ir pārspīlēta vai niansēta, smago noskaņu ik pa brīdim atvieglo koris, kas izpilda "vecmāmiņu mīļākās dziesmas jauniešu interpretācijā". Jā, bērni, kuriem arī ir dots vārds šajā izrādē, te vēl ievieš savu devu neparedzamības un ar savu līdzdalību ietekmē to, kā konkrētajā reizē veidosies skatītāju pieredze par šo izrādi, jo dažādās pilsētās koristi (kuri tiek arī pie runāšanas) ir citi, un atšķirīgs ir arī viņu pasaules redzējums, līdz ar to var teikt, ka dažādās pilsētās ir spēlēta mazliet cita "Vecmāmiņu valsts". Kopumā varu teikt, ka man ļoti patika - izrāde, kurā ir daudz siltuma, pateicības un mīlestības, un ne tādu, kā staro no te izmantotā TV raidījuma "Apsveicam!" (vai kāds lai arī būtu tā pareizais nosaukums), vienlaikus - ar savu devu gruzona, bet bez puņķošanās. Ja vēl kaut kur un kaut kad būs skatāma - noteikti iesaku!