Vēlēšanās
Dienu pirms Saeimas vēlēšanām aizgāju uz rasola “Vēlēšanām”. Izrādes nosaukums gan, kā vērts ievērot, ir “Vēlēšanās”, nevis “Vēlēšanas”, bet precīzi saprast, vai tas nozīmē, ka esmu ieradies vēlēšanās, vai arī, ka notiek vēlēšanās, lai kaut kas izpildītos, man nav lemts (un patiesībā - atšķirība ir tieši tik nebūtiska, ka es būtu varējis par šo pat nesākt domāt). Izrāde primāri paredzēta izrādīšanai Latvijas skolās, kur vecāko klašu audzēkņiem uzskatāmā veidā argumentēt to, kālab dalība vēlēšanās ir nozīmīga (turklāt, izdarot to bez pašai skolai raksturīgā sausuma un liekas moralizēšanas), bet 30. septembra vakarā pirmo un, kā solīts, pēdējo reizi to bija iespējams redzēt arī cilvēkiem, kuriem skolas solu deldēšana ir jau tālā pagātnē.
Izrādes premisa ir ģeniāli vienkārša: tā Saeimas ievēlēšanai pielīdzina rasola taisīšanu. Protams, te ir vietā jautājums, vai mūsdienu tīņi ir pazīstami ar rasolu, par kuru neko nerunā pasaules slavenākie tiktokeri, turklāt rasols vispār nav stilīgs. Un tomēr - diez vai jaunā paaudze ir spējusi saglabāt rasola nevainību, līdz ar to - gan jau gluži tik sveša tēma kā fizikas eksāmens tā viņiem nav. Nu, jā, tātad doma ir sekojoša: katrā ģimenē ir atšķirīga izpratne par to, kādām sastāvdaļām un kādās proporcijās ir jābūt rasolā. Un rasola būtība ir tajā, ka tur ir diezgan daudz sastāvdaļu, kuras kopā veido tādu rasolu, ko esam gatavi ēst. Bet, kad ir nepieciešams vienoties ārpus ģimenes robežām par to, kādu rasolu tad mēs taisīsim visi kopā, atklājas nepieciešamība pēc kompromisiem un kāds vienmēr būs vīlies par gala rezultātu, it īpaši tas, kurš savu viedokli vispār nebūs paudis.
Nu, jā, par to tad arī ir šī izrāde, kuru “Kvadrifrona” mājaslapā sauc par politisku stendapu ar pavāršova elementiem, bet izrādes ietvaros - arī par lekciju, jo šāds elements tur noteikti arī ir. Teksta autors gan nav to runājošais Jānis Kronis, bet gan Klāvs Mellis, kurš šajā vakarā arī bija klāt izrādē, piedaloties rasola gatavošanas procesā. Tāpat rezultātu skaitīšanā iesaistījās šīs izrādes režisore Paula Pļavniece un kustību mākslinieks Rūdolfs Gediņš, kurš, cik man zināms, šīs izrādes kustību partitūru nav veidojis, jo vienīgā izrādes daļa, kurai tāda varētu būt bijusi nepieciešama, bija Jāņa Kroņa dejošana skatuves malā Žorža Siksnas dziedāšanas laikā, bet būtu grūti saprast, kālab “dejo, it kā neviens neskatās” atainošanai vajadzētu nopietnu kustību partitūru, līdz ar to es drīzāk iztēlojos, ka Gediņš tur bija tālab, ka viņš ir ar “Kvadrifronu” draugos.
Kroņa monologs ir bagātināts ar fonā esošu prezentāciju - jo kas gan tā par lekciju bez projektora, kuras sāls ir reklāmas klipiņi dažādiem produktiem, kuriem ir vai nav vieta tavā rasola receptē. Kā nekā izrādes kulminācija ir rasola vēlēšanas, atbilstoši kuru rezultātiem tad arī top konkrētā vakara rasols. Reklāmas klipiņu balsis ierunājuši dažādi aktieri un teātra cilvēki, kas nav aktieri, tie ir asprātīgi, mazliet iesmejoši par reālajām politiskajām partijām un lielākos smieklus izrādes laikā raisoši.
Par izrādes saturu jāatzīst, ka izglītojošā daļa man sevišķi vērtīga nebija - neesmu tomēr skolu jaunietis, par vēlēšanu sistēmu un tās norisi Latvijā esmu gana labi informēts, bet tas ir ok - skaidri saprotu, ka pamata auditorijai ir vērts izstāstīt arī tādas lietas, kuras vecie krabji ir dzirdējuši gana daudz, un arī izrādes ievadā Jānis Kronis skaidroja publikai - tagad jums ir jāiztēlojas, ka esat jauni un ceļgali jums nesāp. Līdz ar to - nekādu sūdzību par saturu. Žorža Siksnas pieteikšana bija eleganta (nebiju ievērojis, ka viņš arī mājaslapā bija iekļauts kā īpašais viesis) - aicinot skatītājus iztēloties, ka vēlēšanu rezultātu skaitīšanas laikā viņus izklaidēs Žoržs Siksna. Un to viņš patiešām darīja.
Lai vai kā - esmu riktīgi priecīgs, ka biju uz šo izrādi aizgājis, ka šo rasolu nobaudīju (ar visu to, ka tajā bija desa, savu mazo trauciņu rasola izēdu, jo - kāda Saeima ievēlēta, ar tādu četrus gadus jādzīvo), un varu vien teikt: lai skolēniem garšo un lai viņi pēcāk, kad tāda iespēja viņiem ir, paši izvēlas to, kādu rasolu ēst, nevis paļaujas, ka gan kāds to izdarīs viņu vietā!
Izrādes premisa ir ģeniāli vienkārša: tā Saeimas ievēlēšanai pielīdzina rasola taisīšanu. Protams, te ir vietā jautājums, vai mūsdienu tīņi ir pazīstami ar rasolu, par kuru neko nerunā pasaules slavenākie tiktokeri, turklāt rasols vispār nav stilīgs. Un tomēr - diez vai jaunā paaudze ir spējusi saglabāt rasola nevainību, līdz ar to - gan jau gluži tik sveša tēma kā fizikas eksāmens tā viņiem nav. Nu, jā, tātad doma ir sekojoša: katrā ģimenē ir atšķirīga izpratne par to, kādām sastāvdaļām un kādās proporcijās ir jābūt rasolā. Un rasola būtība ir tajā, ka tur ir diezgan daudz sastāvdaļu, kuras kopā veido tādu rasolu, ko esam gatavi ēst. Bet, kad ir nepieciešams vienoties ārpus ģimenes robežām par to, kādu rasolu tad mēs taisīsim visi kopā, atklājas nepieciešamība pēc kompromisiem un kāds vienmēr būs vīlies par gala rezultātu, it īpaši tas, kurš savu viedokli vispār nebūs paudis.
Nu, jā, par to tad arī ir šī izrāde, kuru “Kvadrifrona” mājaslapā sauc par politisku stendapu ar pavāršova elementiem, bet izrādes ietvaros - arī par lekciju, jo šāds elements tur noteikti arī ir. Teksta autors gan nav to runājošais Jānis Kronis, bet gan Klāvs Mellis, kurš šajā vakarā arī bija klāt izrādē, piedaloties rasola gatavošanas procesā. Tāpat rezultātu skaitīšanā iesaistījās šīs izrādes režisore Paula Pļavniece un kustību mākslinieks Rūdolfs Gediņš, kurš, cik man zināms, šīs izrādes kustību partitūru nav veidojis, jo vienīgā izrādes daļa, kurai tāda varētu būt bijusi nepieciešama, bija Jāņa Kroņa dejošana skatuves malā Žorža Siksnas dziedāšanas laikā, bet būtu grūti saprast, kālab “dejo, it kā neviens neskatās” atainošanai vajadzētu nopietnu kustību partitūru, līdz ar to es drīzāk iztēlojos, ka Gediņš tur bija tālab, ka viņš ir ar “Kvadrifronu” draugos.
Kroņa monologs ir bagātināts ar fonā esošu prezentāciju - jo kas gan tā par lekciju bez projektora, kuras sāls ir reklāmas klipiņi dažādiem produktiem, kuriem ir vai nav vieta tavā rasola receptē. Kā nekā izrādes kulminācija ir rasola vēlēšanas, atbilstoši kuru rezultātiem tad arī top konkrētā vakara rasols. Reklāmas klipiņu balsis ierunājuši dažādi aktieri un teātra cilvēki, kas nav aktieri, tie ir asprātīgi, mazliet iesmejoši par reālajām politiskajām partijām un lielākos smieklus izrādes laikā raisoši.
Par izrādes saturu jāatzīst, ka izglītojošā daļa man sevišķi vērtīga nebija - neesmu tomēr skolu jaunietis, par vēlēšanu sistēmu un tās norisi Latvijā esmu gana labi informēts, bet tas ir ok - skaidri saprotu, ka pamata auditorijai ir vērts izstāstīt arī tādas lietas, kuras vecie krabji ir dzirdējuši gana daudz, un arī izrādes ievadā Jānis Kronis skaidroja publikai - tagad jums ir jāiztēlojas, ka esat jauni un ceļgali jums nesāp. Līdz ar to - nekādu sūdzību par saturu. Žorža Siksnas pieteikšana bija eleganta (nebiju ievērojis, ka viņš arī mājaslapā bija iekļauts kā īpašais viesis) - aicinot skatītājus iztēloties, ka vēlēšanu rezultātu skaitīšanas laikā viņus izklaidēs Žoržs Siksna. Un to viņš patiešām darīja.
Lai vai kā - esmu riktīgi priecīgs, ka biju uz šo izrādi aizgājis, ka šo rasolu nobaudīju (ar visu to, ka tajā bija desa, savu mazo trauciņu rasola izēdu, jo - kāda Saeima ievēlēta, ar tādu četrus gadus jādzīvo), un varu vien teikt: lai skolēniem garšo un lai viņi pēcāk, kad tāda iespēja viņiem ir, paši izvēlas to, kādu rasolu ēst, nevis paļaujas, ka gan kāds to izdarīs viņu vietā!
2022-09-30
comments powered by Disqus