18
Paula Bankovska romāns "18" ir viens no darbiem, kas tapuši sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" ietvaros, gatavojoties Latvijas simtgadei. Man visai interesanti sanāca ar kontekstu tā lasīšanai - "18" es pievērsos kā nākamajam darbam pēc Īvandes Kaijas "Iedzimtā grēka", kurš rakstīts un risinās Pirmā pasaules kara priekšvakarā, kamēr "18" vēsta jau par notikumiem šī kara laikā. Atšķirība gan, protams, ir tajā, ka Īvande Kaija rakstīja par savu laiku, kamēr Bankovskis - par teju 100 gadus senu pagātni. Un, kā jau to varētu gaidīt - Bankovska tekstā mēs atgriežamies pie 700 verdzības gadiem un latviešiem, kuriem nekas šai zemē nepieder. Tiesa, ar tādu īpatnību, ka pagātnes stāsta galvenais varonis ir labi izglītots un viņa vecāki pārvalda muižu.
Grāmatas anotācija vēsta, ka tā stāsta par diviem latviešiem, kas ar gandrīz 100 gadiem starpā mēģina rast atbildi uz jautājumu, kāpēc latviešiem ir nepieciešama sava valsts. Viens - valsts dibināšanas priekšvakarā, otrs - laikā ap Krievijas iebrukuma Ukrainā sākumu (Krimas aneksiju). Tiesa, mūsdienu varoņa stāstā vēsturiskie procesi īsti neparadās, par tiem stāsta autors grāmatas pēcvārdā. Amatierkritiķi (tādi kā es) grāmatas kontekstā runā par zinātniskās fantastikas elementiem, bet manā izpratnē drīzāk Bankovskis būs ietekmējies no Peļeviņa "Čapajevs un Tukšums" nekā no Bredbrija vai Azimova. Vienlaikus - grāmatā ir tik daudz neatbildētu un neatbildamu jautājumu, ka (ar zināmu devu ironijas) varu iztēloties, ka Bankovska primārā iedvesma šī romāna rakstīšanai bija seriāls "Lost".
Mīklainas fotogrāfijas laikā ceļojušā digitālajā fotoaparātā, kuras uzņēmuši koki. Anonīmais varonis, kas raksta dienasgrāmatu 1917. gadā, kura domu gājiens un leksika (neskaitot dažus iepītus vecvārdus) neliecina par piederību divdesmitā gadsimta sākumam. Neslēptas atsauces uz Aleksandru Grīnu - vai nu "Dvēseļu puteni" vai pat "Klusajiem ciemiņiem". Spiritisms un psihiatriskā klīnika (kā nu 20. gadsimta sākumu var iztēloties bez tā!). Grāmatas apjoms ir neliels, bet tajā ietverts ļoti daudz visa kā - taču, atbilstoši manai izpratnei, autors nekur īsti neapstājas, un līdz ar to pat vienotu iespaidu par romānu man neizdodas izveidot. Te jāpiebilst, ka mulsumu raisa jau tā ievadā citētā Elisa Kūpera dziesma "Eighteen" - lai arī tas ir tas pats skaitlis, kas parādās grāmatas nosaukumā un kurš, protams atsaucas uz 1918. gada 18. novembri, nekā cita kā ciparu sakritības te, manuprāt, nav. Kūpera dziesmas varonis ir jaunāks gan par "pagātnes latvieti", gan par "tagadnes latvieti", kurā ir sava daļa grāmatas autora, ne velti daļa romāna darbības risinās Miķeļtornī, kur Pauls Bankovskis un Andra Neiburga dzīvoja vasarās. Neesmu gan arī drošs, cik ļoti "mūsdienu vēstījumā" var runāt par jebkādu darbību šajā romānā. Kopumā - esmu galvenokārt samulsis. Jā, te ir šādas tādas centrālās tēmas - kā koku saknes (te var iedomāties par Andreja Eglīša "Svešais cirvis cērt un cērt mūsu tautas saknes") vai sēņotnes micēlijs, kas veido dzīvās pasaules Internetu, bet man tā arī nav skaidrs - kā to visu uztvert "lielajā bildē"? Mani pat mazāk satrauc pārdabiskais šajā romānā, bet vairāk - ka man nav skaidrs - kālab daudz ko te vajag. Līdz ar to vienīgā patiešām intriģējošā daļa man bija - mēģināt iztēloties, kur atrodas un kā tieši izskatās katra te piesauktā vieta Miķeļtornī. Un, jo grāmata vairāk tuvojās beigām, jo grūtāk to kļuva lasīt, teksts šķita arvien smagnējāks un bezmērķīgāks. Nē, šis noteikti nav Bankovska izcilākais romāns.
Grāmatas anotācija vēsta, ka tā stāsta par diviem latviešiem, kas ar gandrīz 100 gadiem starpā mēģina rast atbildi uz jautājumu, kāpēc latviešiem ir nepieciešama sava valsts. Viens - valsts dibināšanas priekšvakarā, otrs - laikā ap Krievijas iebrukuma Ukrainā sākumu (Krimas aneksiju). Tiesa, mūsdienu varoņa stāstā vēsturiskie procesi īsti neparadās, par tiem stāsta autors grāmatas pēcvārdā. Amatierkritiķi (tādi kā es) grāmatas kontekstā runā par zinātniskās fantastikas elementiem, bet manā izpratnē drīzāk Bankovskis būs ietekmējies no Peļeviņa "Čapajevs un Tukšums" nekā no Bredbrija vai Azimova. Vienlaikus - grāmatā ir tik daudz neatbildētu un neatbildamu jautājumu, ka (ar zināmu devu ironijas) varu iztēloties, ka Bankovska primārā iedvesma šī romāna rakstīšanai bija seriāls "Lost".
Mīklainas fotogrāfijas laikā ceļojušā digitālajā fotoaparātā, kuras uzņēmuši koki. Anonīmais varonis, kas raksta dienasgrāmatu 1917. gadā, kura domu gājiens un leksika (neskaitot dažus iepītus vecvārdus) neliecina par piederību divdesmitā gadsimta sākumam. Neslēptas atsauces uz Aleksandru Grīnu - vai nu "Dvēseļu puteni" vai pat "Klusajiem ciemiņiem". Spiritisms un psihiatriskā klīnika (kā nu 20. gadsimta sākumu var iztēloties bez tā!). Grāmatas apjoms ir neliels, bet tajā ietverts ļoti daudz visa kā - taču, atbilstoši manai izpratnei, autors nekur īsti neapstājas, un līdz ar to pat vienotu iespaidu par romānu man neizdodas izveidot. Te jāpiebilst, ka mulsumu raisa jau tā ievadā citētā Elisa Kūpera dziesma "Eighteen" - lai arī tas ir tas pats skaitlis, kas parādās grāmatas nosaukumā un kurš, protams atsaucas uz 1918. gada 18. novembri, nekā cita kā ciparu sakritības te, manuprāt, nav. Kūpera dziesmas varonis ir jaunāks gan par "pagātnes latvieti", gan par "tagadnes latvieti", kurā ir sava daļa grāmatas autora, ne velti daļa romāna darbības risinās Miķeļtornī, kur Pauls Bankovskis un Andra Neiburga dzīvoja vasarās. Neesmu gan arī drošs, cik ļoti "mūsdienu vēstījumā" var runāt par jebkādu darbību šajā romānā. Kopumā - esmu galvenokārt samulsis. Jā, te ir šādas tādas centrālās tēmas - kā koku saknes (te var iedomāties par Andreja Eglīša "Svešais cirvis cērt un cērt mūsu tautas saknes") vai sēņotnes micēlijs, kas veido dzīvās pasaules Internetu, bet man tā arī nav skaidrs - kā to visu uztvert "lielajā bildē"? Mani pat mazāk satrauc pārdabiskais šajā romānā, bet vairāk - ka man nav skaidrs - kālab daudz ko te vajag. Līdz ar to vienīgā patiešām intriģējošā daļa man bija - mēģināt iztēloties, kur atrodas un kā tieši izskatās katra te piesauktā vieta Miķeļtornī. Un, jo grāmata vairāk tuvojās beigām, jo grūtāk to kļuva lasīt, teksts šķita arvien smagnējāks un bezmērķīgāks. Nē, šis noteikti nav Bankovska izcilākais romāns.
2022-12-04
comments powered by Disqus