Pasaules vēsture
Par Paula Bankovska pēdējo romānu "Pasaules vēsture" biju lasījis labus vārdus žurnālā "Ir", un arī citu nopietno literatūras ekspertu viedoklis par to, šķiet, ir visnotaļ pozitīvs. Līdz ar to grāmatai pieķēros ar augstām cerībām, lai arī līdz šim lielākoties ar Bankovska grāmatām man bijis tā, ka man pašam ir žēl, ka tās mani nav uzrunājušas. Pamatīgais apjoms - 600 lappuses - mazliet biedēja, jo jau daudz īsāko "18" līdz beigām izlasīju ar lielu piespiešanos, un kopumā sekoju principam, ka es autoram esmu gatavs uzticēties, ka viņš spēj uzrakstīt biezu grāmatu vienīgi tad, kad viņš mani ir jau pārliecinājis ar plānajām, un Bankovska gadījumā īsti tā nav.
Romāna atslēga (ja par kaut ko šādu šajā grāmatā vispār var runāt) droši vien ir tās ievadā, kur autors skaidro, kā ar grāmatām tiek radītas pasaules (vai kaut ko tamlīdzīgu, vismaz šādi es to uztvēru), un līdz ar to zināmā mērā man nākas atzīt, ka autors mani ir brīdinājis - viņš var rakstīt jebko un man sevī šīs pasaules ir jāuzņem pat tad, ja tajās trūkst jebkādas konsekvences. Cita lieta, ka tas tāpat man neliek "Pasaules vēsturi" iemīlēt un ka tas, ka šīs grāmatas gadījumā drīzāk var runāt par no ielāpiem veidotu segu, kur katrs ielāps ir citā krāsā, formā un izmērā un vēl pa vidu tiem ir neregulāras formas caurumi.
Sākas viss gandrīz reālistiski, ja tā var teikt. Postapokaliptiska pasaule, kurā nedaudzie izdzīvojušie latvieši mīt viensētās, strādā lauka darbus, rudenī kauj cūkas. Salīdzinoši normāla ģimenē, kurā ir Sirmtēvs, kam laikam ir pāri par divsimt gadiem, bet ar laika mērīšanu tur tāpat neviens nenodarbojas, tēvs, māte un divi bērni - 18 gadīgā Marta un daudz mazākais Jēkaupiņš, kurš patlaban mācās boksterēt un gaida (vai arī negaida) ierodamies mācītāju Bišķi, kas pārbaudīs viņa kateķismu prasmes. Taču šaubu nav, ka tā nav deviņpadsmitā gadsimta Latvijas lauku idille (vai arī drūmais stāsts), jo ir izžuvušas lielās upes, pazuduši daudzi zvēri, un līdzās Bībelei, kas ir vienīgā saglabājusies grāmata, pastāv tautas nostāsti par pagātnes laikiem, kad cilvēku bija vairāk un viņi bija varenāki, bet tas viss sen, sen bija beidzies. Taču ar cūku bērēm viss labi nesokas - nokautajam veprim izrādās melnas asinis, kas ir slikta zīme un eksperts šajos jautājumos mācītājs Bišķis aicina tēvu un Martu doties prom no mājām, lai savestu pasauli kārtībā. Kā tieši viņi to izdarīs, nav skaidrs, bet tēvs sedlo viensliedi - brīnumainu radījumu, kas ir līdzīgs milzu gliemezim, kas lielā ātrumā pārvietojas pa kaut ko līdzīgu naža asmenim, kura iekšā tu vari sēdēt un no kura sulām tu arī pats vari pārtikt. Tā sākas Martas un tēva piedzīvojums, bet drīzumā no mājām dosies arī Jēkaupiņš un arī viņam būs lemts redzēt šo to ārpus dzimtās sētas.
Lasot grāmatas pirmās divsimts lappuses, man iespaids bija, ka "Pasaules vēsture" ir ne gluži tik veiksmīgs "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus", kā tas, kuru uzrakstījis Andruss Kivirehks. Taču pamazām nācās secināt, ka šai grāmatai ar Kivirehku ir gaužām maz kopīga. Bankovska teksts, par ko viņu slavē kritiķi, ir gaužām erudīts - tajā ir sapulcinātas gan pārveidotā, gan nepārveidotā veidā visdažādākās latviešu un citu tautu teikas un pasakas, visdažādākā mitoloģija, sava tiesa no reālās vēstures, itin daudz pasaules literatūras, tautas gudrības un zinātniskā fantastika un vēl, kas tik ne, turklāt vēl grāmata rakstīta senatnīgā valodā, kas atbilst Jēkaupiņa (sākotnēji) apdzīvotajai pasaulei. Taču, jo tālāk tu lasi, tu saproti, ka nekādas pasaules, par kuru Bankovskis raksta, nav. Ir tēli, kuri nāk, izstāsta savu stāstu un tāpat bez sekām aiziet. Ir komentāri par civilizācijas netikumiem un vājībām, un arī tie nāk un iet, un beidzas bez jekbādas konsekvences. Uzskatāms piemērs - grāmatas sākumā Jēkaupiņš domā par teiku par sen dzīvojušu zvēru - lapsu, bet pārsims lappuses vēlāk viņš lapsu satiek faktiski pavisam netālu no sava tēva mājām, turklāt vēl ar burvju pīpītes palīdzību iemācās ar to sarunāties un lapsa ar viņu runā kā "Mazā prinča" varone. Martai jau no sākta gala nav cerību tikt pie vīra, jo vīrieši ir retums (ko var nosaukt par tiesu, ja ņem vērā, ka viņa nekad nav bijusi ārpus dzimtajām mājām, kurās iegriežas tikai mācītājs), taču vēlāk atklājas, ka sievietes, kuru dzīslās rit sarkanas asinis, ir ļoti pat pieprasītas. Un, jo dziļāk tekstā, jo mazāk tajā loģikas, varoņi, kuriem sākumā bija kaut kāda identitāte, to arvien vairāk pazaudē, un grāmatas beigās Marta vispār vairs nav tā pati Marta, jo... Bankovskis tā ir uzrakstījis.
Es ticu, ka "Pasaules vēsturi" var lasīt ar mērķi, tajā saskaitīt visas iespējamās atsauces, ko autors tur ir ielicis (ja kas - tur ir pat atsauce uz nesen lasīto "18", ne velti Jēkaupiņš sarunājas ar savu māti, kas iemiesojas kokā), taču man kā lasītājam parastajam, kurš nav tik izsmalcināts kā literatūrkritiķi šī grāmata galvenokārt krita uz nerviem un raisīja sajūtu, ka autors par mani vienkārši ņirgājas. Labākajā gadījumā es varētu teikt, ka manas sajūtas bija kā zemnieku meitai Martai, kurai franču zemes Biznesa klasē (koncepts par lidostu sākotnēji šķita interesants, bet tas, kur autors to attīstīja tālāk, atkal jau bija murgs) tiek piedāvāts ēst austeres un varžu kājiņas, bet viņai šķiet, ka tā ir kaut kāda ņirgāšanās. Iespējams, arī es nespēju novērtēt to delikatesi, kas ir "Pasaules vēsture", ka šis romāns man ir par smalku, par intelektuālu un par pilnīgu, bet līdzīgi kā Martai man neko vairāk kā šķebinošas sajūtas šī delikatese neraisa. Un, šķiet, ka neesmu tāds vienīgais - atšķirībā no literatūrkritiķiem (nezinu gan, vai visiem, gribētos, piemēram, lasīt Gunta Bereļa domas par to), kas "Pasaules vēsturi" atzīst par Bankovska daiļrades apkopojumu vienā grāmatā, "lasītājs parastais" portālā Goodreads par to labākajā gadījumā ir vidēji skeptisks, bet biežāk - pat agresīvi negatīvs.
Domājams, ja es šobrīd negulētu mājās slims un varētu iet pasaulē, ar šo grāmatu būtu cīnījies daudz ilgāk, tagad es to pievarēju triecientempā trīs dienās, bet sajūtas, ka bija vērts, nudien nav. Un, jā, skumji par Paula Bankovska pāragro galu, kas kaut kādā mērā noteikti sasaucas ar šīs grāmatas saturu, bet arī tas nespēj mainīt manas domas par labu šim romānam.
Romāna atslēga (ja par kaut ko šādu šajā grāmatā vispār var runāt) droši vien ir tās ievadā, kur autors skaidro, kā ar grāmatām tiek radītas pasaules (vai kaut ko tamlīdzīgu, vismaz šādi es to uztvēru), un līdz ar to zināmā mērā man nākas atzīt, ka autors mani ir brīdinājis - viņš var rakstīt jebko un man sevī šīs pasaules ir jāuzņem pat tad, ja tajās trūkst jebkādas konsekvences. Cita lieta, ka tas tāpat man neliek "Pasaules vēsturi" iemīlēt un ka tas, ka šīs grāmatas gadījumā drīzāk var runāt par no ielāpiem veidotu segu, kur katrs ielāps ir citā krāsā, formā un izmērā un vēl pa vidu tiem ir neregulāras formas caurumi.
Sākas viss gandrīz reālistiski, ja tā var teikt. Postapokaliptiska pasaule, kurā nedaudzie izdzīvojušie latvieši mīt viensētās, strādā lauka darbus, rudenī kauj cūkas. Salīdzinoši normāla ģimenē, kurā ir Sirmtēvs, kam laikam ir pāri par divsimt gadiem, bet ar laika mērīšanu tur tāpat neviens nenodarbojas, tēvs, māte un divi bērni - 18 gadīgā Marta un daudz mazākais Jēkaupiņš, kurš patlaban mācās boksterēt un gaida (vai arī negaida) ierodamies mācītāju Bišķi, kas pārbaudīs viņa kateķismu prasmes. Taču šaubu nav, ka tā nav deviņpadsmitā gadsimta Latvijas lauku idille (vai arī drūmais stāsts), jo ir izžuvušas lielās upes, pazuduši daudzi zvēri, un līdzās Bībelei, kas ir vienīgā saglabājusies grāmata, pastāv tautas nostāsti par pagātnes laikiem, kad cilvēku bija vairāk un viņi bija varenāki, bet tas viss sen, sen bija beidzies. Taču ar cūku bērēm viss labi nesokas - nokautajam veprim izrādās melnas asinis, kas ir slikta zīme un eksperts šajos jautājumos mācītājs Bišķis aicina tēvu un Martu doties prom no mājām, lai savestu pasauli kārtībā. Kā tieši viņi to izdarīs, nav skaidrs, bet tēvs sedlo viensliedi - brīnumainu radījumu, kas ir līdzīgs milzu gliemezim, kas lielā ātrumā pārvietojas pa kaut ko līdzīgu naža asmenim, kura iekšā tu vari sēdēt un no kura sulām tu arī pats vari pārtikt. Tā sākas Martas un tēva piedzīvojums, bet drīzumā no mājām dosies arī Jēkaupiņš un arī viņam būs lemts redzēt šo to ārpus dzimtās sētas.
Lasot grāmatas pirmās divsimts lappuses, man iespaids bija, ka "Pasaules vēsture" ir ne gluži tik veiksmīgs "Vīrs, kas zināja čūskuvārdus", kā tas, kuru uzrakstījis Andruss Kivirehks. Taču pamazām nācās secināt, ka šai grāmatai ar Kivirehku ir gaužām maz kopīga. Bankovska teksts, par ko viņu slavē kritiķi, ir gaužām erudīts - tajā ir sapulcinātas gan pārveidotā, gan nepārveidotā veidā visdažādākās latviešu un citu tautu teikas un pasakas, visdažādākā mitoloģija, sava tiesa no reālās vēstures, itin daudz pasaules literatūras, tautas gudrības un zinātniskā fantastika un vēl, kas tik ne, turklāt vēl grāmata rakstīta senatnīgā valodā, kas atbilst Jēkaupiņa (sākotnēji) apdzīvotajai pasaulei. Taču, jo tālāk tu lasi, tu saproti, ka nekādas pasaules, par kuru Bankovskis raksta, nav. Ir tēli, kuri nāk, izstāsta savu stāstu un tāpat bez sekām aiziet. Ir komentāri par civilizācijas netikumiem un vājībām, un arī tie nāk un iet, un beidzas bez jekbādas konsekvences. Uzskatāms piemērs - grāmatas sākumā Jēkaupiņš domā par teiku par sen dzīvojušu zvēru - lapsu, bet pārsims lappuses vēlāk viņš lapsu satiek faktiski pavisam netālu no sava tēva mājām, turklāt vēl ar burvju pīpītes palīdzību iemācās ar to sarunāties un lapsa ar viņu runā kā "Mazā prinča" varone. Martai jau no sākta gala nav cerību tikt pie vīra, jo vīrieši ir retums (ko var nosaukt par tiesu, ja ņem vērā, ka viņa nekad nav bijusi ārpus dzimtajām mājām, kurās iegriežas tikai mācītājs), taču vēlāk atklājas, ka sievietes, kuru dzīslās rit sarkanas asinis, ir ļoti pat pieprasītas. Un, jo dziļāk tekstā, jo mazāk tajā loģikas, varoņi, kuriem sākumā bija kaut kāda identitāte, to arvien vairāk pazaudē, un grāmatas beigās Marta vispār vairs nav tā pati Marta, jo... Bankovskis tā ir uzrakstījis.
Es ticu, ka "Pasaules vēsturi" var lasīt ar mērķi, tajā saskaitīt visas iespējamās atsauces, ko autors tur ir ielicis (ja kas - tur ir pat atsauce uz nesen lasīto "18", ne velti Jēkaupiņš sarunājas ar savu māti, kas iemiesojas kokā), taču man kā lasītājam parastajam, kurš nav tik izsmalcināts kā literatūrkritiķi šī grāmata galvenokārt krita uz nerviem un raisīja sajūtu, ka autors par mani vienkārši ņirgājas. Labākajā gadījumā es varētu teikt, ka manas sajūtas bija kā zemnieku meitai Martai, kurai franču zemes Biznesa klasē (koncepts par lidostu sākotnēji šķita interesants, bet tas, kur autors to attīstīja tālāk, atkal jau bija murgs) tiek piedāvāts ēst austeres un varžu kājiņas, bet viņai šķiet, ka tā ir kaut kāda ņirgāšanās. Iespējams, arī es nespēju novērtēt to delikatesi, kas ir "Pasaules vēsture", ka šis romāns man ir par smalku, par intelektuālu un par pilnīgu, bet līdzīgi kā Martai man neko vairāk kā šķebinošas sajūtas šī delikatese neraisa. Un, šķiet, ka neesmu tāds vienīgais - atšķirībā no literatūrkritiķiem (nezinu gan, vai visiem, gribētos, piemēram, lasīt Gunta Bereļa domas par to), kas "Pasaules vēsturi" atzīst par Bankovska daiļrades apkopojumu vienā grāmatā, "lasītājs parastais" portālā Goodreads par to labākajā gadījumā ir vidēji skeptisks, bet biežāk - pat agresīvi negatīvs.
Domājams, ja es šobrīd negulētu mājās slims un varētu iet pasaulē, ar šo grāmatu būtu cīnījies daudz ilgāk, tagad es to pievarēju triecientempā trīs dienās, bet sajūtas, ka bija vērts, nudien nav. Un, jā, skumji par Paula Bankovska pāragro galu, kas kaut kādā mērā noteikti sasaucas ar šīs grāmatas saturu, bet arī tas nespēj mainīt manas domas par labu šim romānam.
2022-12-25
comments powered by Disqus