Pazudušā protokola mistērija
Vilcieniņu meistarībā šajās nedēļās risinājās pēdējā laikā spraigākie notikumi, kuri gan nebija tieši saistīti ar pašu izspēli. Nē, arī izspēles bija spraigas, bet salīdzinoši ar pazudušā protokola mistēriju tās pilnīgi nobālēja. Viss sākās patiesībā vēl ar desmitās kārtas spēlēm - līdzās mačam par Ameriku Kuģu ielas depo tika izspēlēta arī nākamās kārtas Vācija. Nākamajā rītā visi vadošie vilcieniņu sporta mediji vēstīja Amerikas rezultātus, kamēr Vācijas spēles dati tika turēti slepenībā, gaidot, kamēr arī pie citiem galdiņiem būs notikušas izspēles. Taču tad, kad pienāca diena publiskot šīs spēles rezultātu, atklājās, ka nekāda rezultāta izziņošanai nemaz nav.
Tas bija gaužām dramatiski - visās līdzšinējās meistarības sezonās nepieredzēts fakts. Nē, patiesībā ne gluži nepieredzēts - īstermiņā nomaldījušies protokoli bija gadījušies arī iepriekš, taču šajā reizē viss rādījās īpaši drūmi. Tika pārbaudītas gan fiziskās glabātuves, gan interneta arhīvi, gan papīra miskastes, gan pagultes, gan ledusskapji. Bet protokola nebija. Vai tas būtu palicis Kuģu ielā? Vai nogādāts statistikas departamentā? Varbūt mētājas kaut kur "Restorānvagona" redakcijā starp bezmaksas koncertu flaijeriem un neapmaksātiem rēķiniem? Visi šāvieni izrādījās pa tukšo. Tika iesaistīti labākie protokolu meklēšanas eksperti, tai skaitā grupiņa vācu zinātnieku, kas ikdienā nodarbojas ar cita veida protokoliem (saistībā ar Ciānu). Vācu zinātnieki nespēja līdzēt. Britu zinātnieki vēl jo vairāk ne, lai arī viņi veica dažādus eksperimentus ar to, kur protokoli varētu nonākt dažādu apreibinošu vielu lietošanas rezultātu (kā izrādījās - reizēm arī tajā vietā, kur galīgi nav labi, ja ir nonākušas slēpes, lietvārds, pieci burti, sākas uz D). Tika veikti mēģinājumi sazināties ar valdību, jo zināms, ka tā visus pastāvīgi novēro un gan jau kaut kur būs pieglabājusi arī šīs spēles rezultātus. Diemžēl arī šis virziens izrādījās pa tukšo.
Šķita jau, ka viss ir pagalam - protokola nebija - un gandrīz jau varēja domāt, ka nāksies izspēli atkārtot, kas būtu gaužām mulsinošs pavērsiens, apšaubāms gan no ētiskās, gan neētiskās puses. Īpaši netaisnīgi tas varētu būt attiecībā pret Irbi, kura (kā bija droši zināms) pirmo izspēli bija aizvadījusi teju vai perfekti. Protams, te varētu atsaukties uz Anatolija Kreipāna iecienīto stāstu par to, kā Nagano Olimpiskajās spēlēs 1998. gadā mežonīgā sniegputeņa dēļ nācās pārtraukt biatlona sacensības, kurās Ūle Einars Bjērndālens bija pārliecinošā vadībā, bet nākamajā dienā, kad sacensības sāka no jauna, viņš uzvarēja ne mazāk pārliecinoši. Taču vai Irbe spētu atkārtot lielā un briesmīgā Bjērndālena sasniegumus? Par laimi, beigās izrādījās, ka tik dramatiski soļi kā atkārtota izspēle tomēr nebija nepieciešami.
Viss jau šķita zudis, kad protokols atradās. Nē, teikt, ka tas atradās, būtu pārspīlējums - atradās kāds akmenim pēc konsistences līdzīgs papīra murskulis, kam bija gadījies tikt izmazgātam veļasmašīnā. Veicot kontrolētu šī murskuļa uzlaušanu, atklājās diezgan biedējoši jaunumi - uz izšķīdušās papīra lapas bija manāmi divi vārdi: "punkti kopā". Mēdz teikt, ka ir slikta zīme, ja tu brauc automašīnas bagāžniekā ar aizsietu muti un sasietām rokām, bet līdzās tev atrodas lāpsta un iesaiņojums ar melniem miskastes maisiem, un līdzīgi tā ir slikta zīme, ja tu meklē pazudušu protokolu un atrodi uzrakstu "punkti kopā" uz izšķīdušas lapas. Šajā konkrētajā reizē gan izrādījās, ka viss nebija gluži tik ļauni, kā varētu baidīties - protokola dati nebija varbūt gluži viegli saskatāmi, bet pamatīgāka detektīvdarba rezultātā tos tomēr bija iespējams rekonstruēt, lai arī tas gluži nedeva simtprocentīgu pārliecību par to, cik katram spēlētājam bija palicis rokās neizmantotu kāršu.
Šie dramatiskie apstākļi diezgan pamatīgi nobīdīja fonā pārējās spēles, lai arī tajās patiesībā daudz vairāk risinājās cīņa par uzvaru kopvērtējumā. Īpaši asiņaina izvērtās tā cīņa, kur piedalījās turnīra līderis Raitis un trešās vietas īpašniece Guna. Sākotnēji viss šķita mierīgi - kāds būvēja Dāniju - Lindau, kāds cits vāca vairāk punktu par pasažieri un nekas neliecināja par to, ka viss beigsies ar drāmu. Un uh, kāda drāma tur sanāca! Piesakot pēdējo gājienu, Guna veica klasiski bezkaunīgu bloķēšanu, kārtējo spēli pēc kārtas parūpējoties par to, lai Raitim nebūtu sevišķi daudz punktu. Izskatījās jau, ka Guna pat varētu apsteigt līdzšinējo turnīra līderi, tik čābīgi viņam viss rādījās. Tomēr nē - Raitis pēdējā gājienā paņēma papildu misijas un vismaz drusku situāciju saglāba. Tiesa, viņa pārsvars pār Gunu tagad bija vairs tikai 20 punktu apmērā - pat mazāk kā viena misija Dānija-Lindau. Tikām Gunas gājiens jāatzīst par izcili meistarīgu, lai arī ne gluži ētiskuma etalonu.
Raita neveiksme nozīmēja tikai vienu - par turnīra favorīti pēkšņi bija kļuvusi Māra - tiešais konkurents bija nospēlējis tik vāji, ka viņai parādījās lieliskas iespējas pārņemt vadību. Turklāt vēl jāspēlē bija, kā teikt, savā laukumā - Fidžeralda ofisā - un sastāvā, kur pārliecinoši dominēja Labais krasts (Mārtiņš, Raimonds N), bet Kreiso pārstāvēja vienīgi Raimonds K. Taču kas to būtu domājis - izrādījās, ka šis vakars aizritēja nevis Māras, bet Raimondu zīmē. Viens būvējās vertikāli, otrs horizontāli, viens steidza pabeigt spēli, otrs - savākt vairāk misijas un pasažieru punktus, un tā visa rezultātā Māra nokavēja vilcienu uz Rostoku, iedzīvojoties itin pamatīgos mīnusos.
Un kas nu rezultātā sanāca? Arī pēc 11 kārtām turnīrā vadībā joprojām ir Raitis, bet Guna min uz papēžiem 20 punktu attālumā, Māra tagad jau atrodas 68 punktu distancē no pirmās vietas, bet uz ceturto pakāpies Raimonds K., kurš atrodas 96 punktu atpalicībā no līdera.
Visvairāk turnīra dalībnieku prātus, domājams, nodarbina jautājums par to, kas gan būs jāspēlē 12. kārtā un kā tas mainīs kopvērtējumu. Šī jautājuma noskaidrošana notika īpašs balsojums, kurā līdz gandrīz pēdējam brīdim bija spraiga cīņa starp diviem variantiem: Vāciju un Pensilvāniju. Ienākot balsīm, šķita, ka te būs atkal jau Krastu cīņa - kamēr Labā krasta iemītnieki balsoja par ASV provinciālo štatu, kreiskrastieši lielākoties savu atbalstu pauda Trešā Reiha mantiniekiem. Un te atkal notika tas, ko varēja sagaidīt - Guna ielika bloku, un uzvarēja Vācija. Var jau arī saprast - ne velti viņai iepriekšējā Vācijas izspēle bija tik veiksmīga.
"Restorānvagons" ar nepacietību gaidīs 12. kārtas izspēli, kur tad arī noskaidrosies, kurš no vadošā trijnieka nesīs ceļojošo kausu mājās. Vai tas būs burgeru meistars Raitis? Vai reiz jau titulu ieguvusī Guna turpinās Pogu dzimtas nemitīgos panākumus? Vai varbūt Mārai izdosies saņemties izšķirošajai spēlei un izpildīt visas garākās misijas vienā piegājienā? Atbildes uz šiem un arī citiem jautājumiem (piemēram, kā pareizi pagatavot veģetāros kupātus) meklējiet jau nākamajā Restorānvagona numurā!
Speciāli Restorānvagonam
Maija Terēza Polikarpova