Kazhes pierakstu burtnīca

Mūsdienu skatītājam droši vien ir gandrīz neiespējami saprast, ar ko gan "Lūriķis Toms" savulaik bija tik skandalozs un nepieņemams, ka tā tika dēvēta par pretīgāku un depresīvāku nekā lepras kolonijas Austrumpakistānā, Bombejas sānielām un Kalkutas notekām. Dīvainā kartā gan sanāca, ka (kā izrādās) skatījāmies šīs filmas nosacīti "ģimenei draudzīgo" versiju, jo tajā nebija redzama pirmā atkailinātā sievietes krūts britu mainstream kinematogrāfā.

Jau filmas ievads ir cerīgs šajā ziņā - caur amatieroperatora kameras aci mēs redzam kā "galvenais varonis" noalgo prostitūtu, aizved viņu uz istabu un tur itin brutāli nogalina (ok, patiesībā grafiskas vardarbības šajā filmā nav, visa gaļas padarīšana notiek aizkadrā), viena gara aina bez montāžas, kas beidzas ar paniskām bailēm sievietes sejā. Un pēc tam mēs šo ainu redzam vēlreiz - jau slepkavas mājas studijas apstākļos, kur viņš novērtē savu garadarbu un atzīst to par ne gluži izdevušos. Kā mēs noskaidrojam filmas gaitā, viņš uzņem dokumentālu filmu, tikai ilgstoši nav skaidrs, par ko īsti ir šī filma. Vai precīzāk - no vienas puses mums ir diezgan daudz informācijas, kas liek nojaust par to, kādas ainas būs šajā filmā, bet nav skaidrības par to, kāda būs "lielā bilde".

Attiecīgais vīrietis mitinās dažu dzīvokļu namā, kur viņu visi uztver par tādu kā mūžīgi parādos esošu apakšīrnieku, lai gan patiesībā tieši viņam pieder māja. Viņš iepazīstas ar jaunu sievieti, viņiem izveidojas abpusējas simpātijas, kas nozīmē, ka viņam pat negribās viņu nogalināt, bet viņš pats diezgan labi apzinās savu mentālo stāvokli un to, ka ir situācijas, kurās viņš īsti nespēj savaldīties. Skatoties šo filmu, rodas iespaids, ka režisoram ir sava varoņa žēl, lai gan, protams, viņš nav viņam simpātisks. Tā runā, ka "Peeping Tom" pamatīgi iespaidoja kādu citu britu izcelsmes režisoru, t.i., Hičkoku, ar to vien atšķirību, ka šī filma nav tapusi glossy Holivudas apstākļos, bet gan skarbajā un skaudrajā Eiropā, kas filmas kvalitātei dod arī savus bonusa punktus. Nezinu, vai var par šādu filmu teikt, ka es to izbaudīju, bet tiešām - labs kino!
Ja kas - savdabīgs fakts, ka galveno varoni un viņa ne mazāk slimo tēti atveido režisora dēls un pats režisors, padarot šo filmu lielākā mērā par izpēti tēmai "cik ļoti slima padarīšana ir kino".