Kazhes pierakstu burtnīca

Īsti nezinu, kā tas nākas, bet "Smillas jaunkundzes sniega izjūta" man skolā bija ieteicamās ārzemju literatūras sarakstā 12.klasē. Tur gan toreiz darbojās princips, ka katram vajadzēja izlasīt tikai vienu no saraksta grāmatām un pārstāstīt pārējiem (kuru gan interesē tā ārzemju literatūra, nav jau Rainis), tālab šo grāmatu nelasīju, un diez vai man tā tolaik būtu bijusi nepieciešama. Šodien, lai arī par radikālu Pētera Hēga cienītāju tā mani nepārvērta, vismaz kaut ko vērtīgu no tās gūt varēju, un tas jau ir kaut kas.

Virspusējā līmenī grāmata ir murder-mystery stāsts, uz kura pamata varētu itin labi uzņemt filmu (un patiešām tāda ir uzņemta) - galvenajai varonei šķiet ļoti aizdomīgs nelaimes gadījums, kurā gājis bojā viņai kaimiņos dzīvojošs puisēns, viņa šajā visā saskata kaut ko neticamu, tālab sāk rakties lietā dziļāk, izrādās, ka tur visam apakšā ir jau gadu desmitiem sens stāsts, zināmā mērā saistīts ar apslēpto mantu, ar daudzu cilvēku nāvēm un vismaz netiešā veidā tur ir iesaistīti pat nacisti. Turklāt ir visai samudžinātas dažādu personāžu motivācijas, mērķi un savstarpējās attiecības, līdz ar to Smillai pašai līdz pat beigām tikai pamazām kopā liekas puzle par to, kas īsti bija noticis. Ir arī sava deva lavstorija, kurš gan nav īsti lavstorijs, jo Smilla nav pasaulē romantiskākā būtne un viņas pieredze liecina - ne gluži nejauši.

Vispār jāsaka - no šīs grāmatas domājams ietekmējās "Millenium" triloģijas (tās - par Pūķa tetovējumu) autors, arī ar to, ka Smilla itin bieži tiek pie dažādiem miesas bojājumiem, faktiski - tik daudziem grāmatas garumā, ka viņai sen vajadzētu būt beigtai. Bet nē - viņa ir stipra grenlandiešu sieviete, kurai nekas nav par grūtu. Jā - tieši vārdā "grenlandiešu" slēpjas tas, kas mani šajā grāmatā uzrunāja. Proti, spriedzes gabali nav tieši tas, ko es parasti lasu, bet grāmatā ir ļoti daudz atkāpju par sadzīvi Grenlandē, par vietējo kultūru (ne tādā ziņā kā aušanu un tingeļtangeļiem, bet par to, kas grenlandiešiem šķiet pareizi un kas nē), par Dānijas ietekmi uz Grenlandes pamatiedzīvotājiem. Tas viss uzreiz ir interesanti, jo Grenlande ir viena no tām valstīm. Ok, oficiāli tā ir Dānijas autonoma teritorija, bet tā ne tikai ģeogrāfiski ir ļoti tālu no karalistes galvaspilsētas, bet arī mentāli tām nav daudz kopēja - kaut vai tādēļ, ka Grenlandes pamatiedzīvotāji nav vis vikingu pēcteči, bet gan inuīti un viņu ierašas un paradumi sevišķi nelīdzinās Eiropā pierastajam. Un nav jau brīnums - ar Eiropu Grenlandi saista vien formālā piederība Dānijai, kamēr ģeogrāfiski Ziemeļamerika ir daudz tuvāk.

Tiesa, šī grāmata nav tikai stāsts par Grenlandi (pret ko man gan nebūtu iebildumu), tas ir stāsts arī par Smillas Jaspersenas dzīves pieredzi un sniega izjūtu - īsti nejūtoties Dānijā kā mājās, vislabāk viņa jūtas uz ledus - kaut vai tas būtu svaigs ledus Kopenhāgenas jūras līcī, allaž ir piesardzīga attiecībā uz cilvēkiem un spēj izdzīvot situācijās, kur pēc idejas viņai vajadzētu sen būt nomušītai - kārtīga filmu varone, vienīgi Lara Krofta diez vai būtu iedomājama ar galvā izdedzinātu caurumu un visdažādākajiem mazā mērā estētiskiem miesas bojājumiem. Kas attiecas uz grāmatas literārajām kvalitātēm - gluži līdz vienam no nozīmīgākajiem 20.gadsimta Eiropas literatūras darbiem tā, manuprāt, nevelk, bet kopumā - itin sakarīga lasāmviela. Eh, gribētu es aizbraukt uz Grenlandi!