Dublinieši Miera ielā
Rakstot par izrādi "Dublinieši Miera ielā", jāsāk ar skaidrojumu un atvainošanos, ka mans apraksts ir savā ziņā visu nokavējis, jo nevienam šobrīd nav aktuāli pieņemt lēmumu - iet skatīties šo izrādi vai nē. Kālab tā? Tāpēc ka 2023. gada 31. oktobrī, kad to skatījos, "Dubliniešus" JRT spēlēja pēdējo reizi, līdz ar to kādu iedrošināt vai atturēt no to apmeklēšanas nav ne mazākās jēgas. Vienlaikus, tā kā es pats uz izrādēm ļoti reti mēdzu iet atkārtoti, bet man patīk atcerēties, kuras no tām ir bijušas tādas, ko es būtu gatavs skatīties otro reizi (arī, ja šādas iespējas nemaz nav), un vispār esmu slims grafomāns, nekas cits neatliek - ir vien jāraksta par pieredzēto.
Noteikti ir jāuzsver arī tāda detaļa, ka izrādes pamatā esošais literārais materiāls man ir pazīstams daļēji - Džeimsa Džoisa stāstu krājumu "Dublinieši" lasījis neesmu, taču esmu iepazinis "Ulisu" un "Mākslinieka portretu jaunībā", bet abus divus - stipri pasen (lai būtu precīzs - 2007. gadā), līdz ar to galīgi nav tā, ka katra šo darbu detaļa man būtu perfekti iespiedusies atmiņā. Tiesa, tā jau parasti arī nav nepieciešamība, lai baudītu izrādi. Un šajā gadījumā mani sevišķi nesatrauca tas, ka par Stefanu Dedalu es atcerējos visnotaļ maz, bet par citiem izrādē sastopamajiem tēliem - neko.
Kā var noprast no izrādes nosaukuma, izrādes darbība nerisinās gluži precīzi Džoisa Dublinā, lai gan - arī tas nav tik vienkārši. Darbības vide ir Rocket bean grauzdētava Miera ielā, turpat netālu no JRT ilglaicīgajām pagaidu mājām. Nekad šajā iestādē neesmu bijis iekšā, bet Internetā pieejamās fotogrāfijas liecina, ka atveidota tā ir maksimāli precīzi, arī skats pa tās logu ir maksimāli autentisks, ja nu vienīgi tramvaja pietura, šķiet, atrodas mazliet citur, bet kas to lai zina, vai tā nav laika gaitā pārvietojusies. Un šajā grauzdētavā it kā satiekas JRT aktieri izrādes "Dublinieši" tapšanas laikā, reizēm viņi atveido paši sevi, citkārt - Džoisa tēlus, citkārt pāriet no viena otrā un atpakaļ. Protams, kā jau jebkurā izrādē ir jāsaprot, ka brīdī, kad Gunas Zariņas atveidoto tēlu sauc Guna Zariņa, tur varbūt ir kāda deva no īstās Gunas Zariņas, bet ne vairāk. Aktieris uz skatuves vienmēr ir aktieris. Iespējams, ka arī ikdienā aktieris vienmēr ir aktieris un viņa īstais Es vispār pastāv tikai daļēji, par to vēl var diskutēt, bet izrādes laikā - tas nu gan ir bez variantiem - ja no tavas mutes nāk vārdi, kas ir iepriekš pierakstīt uz papīra un tie nāk vieni un tie paši (vai kaut vai - stipri līdzīgi) dažādos vakaros, skaidrs, ka tas neesi tu, kas tos saka. Jautājums ir maksimums par to - cik lielā mērā pats aktieris ir piedalījies šī sava skatuves tēla veidošanā, bet cik daudz tur ir režisora un vai scenārija autora pienesuma.
Nu, jā - un tā ne īsti vienā, ne īsti otrā pasaulē risinās šī izrāde. Ja tās gadījumā var runāt par sižetu, tad lielās dramatiskās līnijas te ir divas. Pirmkārt, kāds bija JRT telpās ievedis prostitūtu un, visticamākais, tas bija tas jaunais aktieris, kas atveido Stefanu. Otrkārt, tas ir Stefana Dedala pieaugšanas stāsts. Vai arī tas ir stāsts par Jāņonkuli pieturā ārpus grauzdētavas, kurš tā arī nesagaida tramvaju un par kuru nekādu interesi neizrāda meitīna ar pievilcīgajiem dibena vaigiem (viņa vārdi, ne manējie!). Bet tādas īstas skaidrības, kāpēc šī izrāde ir tāda, kāda tā ir, man nav. Iespējams, vajadzēja nopirkt programmiņu, kas varētu skaidrāk raksturot Pētera Krilova ieceres. Varu saprast paraleles starp īriem un latviešiem, un apstākļus, ka Džoiss savas ļoti īriskās grāmatas rakstīja ārpus dzimtenes un līdz ar to viņa Dublina patiesībā nebija nekāda īsta Dublina, tāpat kā tā nav īsta, ja tu atrodies grauzdētavā Miera ielā. Un te skaidri nolasās, ka šī ir viena no tām izrādēm, kur JRT jauno aktieru kurss no Hermaņa zelta paaudzes mācās, kā tas ir - būt Aktieriem. Līdz ar to daļēji tā vispār šķiet mācību izrāde, līdzīgi kā paši agrīnākie darbi ar šo jauno aktieru līdzdalību.
Kas no tā visa beigu beigās ir sanācis? Diezgan sarežģīts mikslis. No vienas puses, man patīk spēles ar robežām starp reālo un skatuvisko, kur notiek mijiedarbība starp Džoisu un Matīsa Gricmaņa/Pētera Krilova radīto saturu. No otras, brīžam man bija sajūta, ka šīs izrādes galvenā funkcija ir tieši jauno aktieru iesvaidīšana profesijā un mazāk - izrāde pati kā tāda. Un uz jautājumu, ko starpbrīdī bufetē uzdeva Liāna (ne Langa, ja nu tev būtu jautājumi): "Par ko īsti ir šī izrāde?" es tā arī nevaru atbildēt. Jā, te ir daudz atsevišķu spilgtu ainu vai pat ainu fragmentu. Jā, Keiša Jāņonkulis ir lielisks. Jā, man ļoti patika aina, kurā Ivars Krasts atveido pervertiķi (ne pirmo reizi dzīvē noteikti). Jā, vizuāli šī izrāde ir konfekte. Bet jautājums - kas tas viss īsti ir un kāpēc tas ir vajadzīgs, mani tā arī nav pametis. Un, lai arī atsauksmēs ir lasīti labi vārdi par "jaunajiem" šajā izrādē: Matīsu Ozolu (viņš ir tas, kurš vai nu ir vai nav ievedis teātrī prostitūtu), Ritvaru Loginu, Dāvidu Pētersonu un Jāni Grūtupu, man šeit baigi šķita jūtams kontrasts, ka līdzās "vecajiem" viņi te ir tādi amatierkolektīva dalībnieki vien, kuru tēlu spilgtākā daļa ir viņu tērpi. Tad jau jāsaka, lai arī Ozolam te ir faktiski galvenā loma, es drīzāk par pilnvērtīgu tēlu nosauktu Sabīnes Tīkmanes Polīnu (pirmajā cēlienā). Un šobrīd, kad "Dublinieši" jau aiziet pensijā, šie jaunie aktieri ir teātrī spēlējuši arī pilnvērtīgākas lomas, līdz ar to droši vien tikai loģiski, ka Dubliniešiem ir pienācis laiks atstāt Miera ielu. Diemžēl pašam teātrim vēl šo paveikt nav izdevies, un Regīnai Razumai, kura šajā izrādē agrāk spēlēja (un kura izrādes tekstā tagad tiek pieminēta, raisot emocionālāko šīs izrādes brīdi), šo atgriešanos piedzīvot nebūs lemts. Nē, nebija jau viss pagalam slikti - vairākas reizes pat itin skaļi iesmējos (kas manā gadījumā nemaz nav tik bieža parādība), bet sāpju, ka Marinai nebūs iespējas šo izrādi redzēt, man nudien nav.
Noteikti ir jāuzsver arī tāda detaļa, ka izrādes pamatā esošais literārais materiāls man ir pazīstams daļēji - Džeimsa Džoisa stāstu krājumu "Dublinieši" lasījis neesmu, taču esmu iepazinis "Ulisu" un "Mākslinieka portretu jaunībā", bet abus divus - stipri pasen (lai būtu precīzs - 2007. gadā), līdz ar to galīgi nav tā, ka katra šo darbu detaļa man būtu perfekti iespiedusies atmiņā. Tiesa, tā jau parasti arī nav nepieciešamība, lai baudītu izrādi. Un šajā gadījumā mani sevišķi nesatrauca tas, ka par Stefanu Dedalu es atcerējos visnotaļ maz, bet par citiem izrādē sastopamajiem tēliem - neko.
Kā var noprast no izrādes nosaukuma, izrādes darbība nerisinās gluži precīzi Džoisa Dublinā, lai gan - arī tas nav tik vienkārši. Darbības vide ir Rocket bean grauzdētava Miera ielā, turpat netālu no JRT ilglaicīgajām pagaidu mājām. Nekad šajā iestādē neesmu bijis iekšā, bet Internetā pieejamās fotogrāfijas liecina, ka atveidota tā ir maksimāli precīzi, arī skats pa tās logu ir maksimāli autentisks, ja nu vienīgi tramvaja pietura, šķiet, atrodas mazliet citur, bet kas to lai zina, vai tā nav laika gaitā pārvietojusies. Un šajā grauzdētavā it kā satiekas JRT aktieri izrādes "Dublinieši" tapšanas laikā, reizēm viņi atveido paši sevi, citkārt - Džoisa tēlus, citkārt pāriet no viena otrā un atpakaļ. Protams, kā jau jebkurā izrādē ir jāsaprot, ka brīdī, kad Gunas Zariņas atveidoto tēlu sauc Guna Zariņa, tur varbūt ir kāda deva no īstās Gunas Zariņas, bet ne vairāk. Aktieris uz skatuves vienmēr ir aktieris. Iespējams, ka arī ikdienā aktieris vienmēr ir aktieris un viņa īstais Es vispār pastāv tikai daļēji, par to vēl var diskutēt, bet izrādes laikā - tas nu gan ir bez variantiem - ja no tavas mutes nāk vārdi, kas ir iepriekš pierakstīt uz papīra un tie nāk vieni un tie paši (vai kaut vai - stipri līdzīgi) dažādos vakaros, skaidrs, ka tas neesi tu, kas tos saka. Jautājums ir maksimums par to - cik lielā mērā pats aktieris ir piedalījies šī sava skatuves tēla veidošanā, bet cik daudz tur ir režisora un vai scenārija autora pienesuma.
Nu, jā - un tā ne īsti vienā, ne īsti otrā pasaulē risinās šī izrāde. Ja tās gadījumā var runāt par sižetu, tad lielās dramatiskās līnijas te ir divas. Pirmkārt, kāds bija JRT telpās ievedis prostitūtu un, visticamākais, tas bija tas jaunais aktieris, kas atveido Stefanu. Otrkārt, tas ir Stefana Dedala pieaugšanas stāsts. Vai arī tas ir stāsts par Jāņonkuli pieturā ārpus grauzdētavas, kurš tā arī nesagaida tramvaju un par kuru nekādu interesi neizrāda meitīna ar pievilcīgajiem dibena vaigiem (viņa vārdi, ne manējie!). Bet tādas īstas skaidrības, kāpēc šī izrāde ir tāda, kāda tā ir, man nav. Iespējams, vajadzēja nopirkt programmiņu, kas varētu skaidrāk raksturot Pētera Krilova ieceres. Varu saprast paraleles starp īriem un latviešiem, un apstākļus, ka Džoiss savas ļoti īriskās grāmatas rakstīja ārpus dzimtenes un līdz ar to viņa Dublina patiesībā nebija nekāda īsta Dublina, tāpat kā tā nav īsta, ja tu atrodies grauzdētavā Miera ielā. Un te skaidri nolasās, ka šī ir viena no tām izrādēm, kur JRT jauno aktieru kurss no Hermaņa zelta paaudzes mācās, kā tas ir - būt Aktieriem. Līdz ar to daļēji tā vispār šķiet mācību izrāde, līdzīgi kā paši agrīnākie darbi ar šo jauno aktieru līdzdalību.
Kas no tā visa beigu beigās ir sanācis? Diezgan sarežģīts mikslis. No vienas puses, man patīk spēles ar robežām starp reālo un skatuvisko, kur notiek mijiedarbība starp Džoisu un Matīsa Gricmaņa/Pētera Krilova radīto saturu. No otras, brīžam man bija sajūta, ka šīs izrādes galvenā funkcija ir tieši jauno aktieru iesvaidīšana profesijā un mazāk - izrāde pati kā tāda. Un uz jautājumu, ko starpbrīdī bufetē uzdeva Liāna (ne Langa, ja nu tev būtu jautājumi): "Par ko īsti ir šī izrāde?" es tā arī nevaru atbildēt. Jā, te ir daudz atsevišķu spilgtu ainu vai pat ainu fragmentu. Jā, Keiša Jāņonkulis ir lielisks. Jā, man ļoti patika aina, kurā Ivars Krasts atveido pervertiķi (ne pirmo reizi dzīvē noteikti). Jā, vizuāli šī izrāde ir konfekte. Bet jautājums - kas tas viss īsti ir un kāpēc tas ir vajadzīgs, mani tā arī nav pametis. Un, lai arī atsauksmēs ir lasīti labi vārdi par "jaunajiem" šajā izrādē: Matīsu Ozolu (viņš ir tas, kurš vai nu ir vai nav ievedis teātrī prostitūtu), Ritvaru Loginu, Dāvidu Pētersonu un Jāni Grūtupu, man šeit baigi šķita jūtams kontrasts, ka līdzās "vecajiem" viņi te ir tādi amatierkolektīva dalībnieki vien, kuru tēlu spilgtākā daļa ir viņu tērpi. Tad jau jāsaka, lai arī Ozolam te ir faktiski galvenā loma, es drīzāk par pilnvērtīgu tēlu nosauktu Sabīnes Tīkmanes Polīnu (pirmajā cēlienā). Un šobrīd, kad "Dublinieši" jau aiziet pensijā, šie jaunie aktieri ir teātrī spēlējuši arī pilnvērtīgākas lomas, līdz ar to droši vien tikai loģiski, ka Dubliniešiem ir pienācis laiks atstāt Miera ielu. Diemžēl pašam teātrim vēl šo paveikt nav izdevies, un Regīnai Razumai, kura šajā izrādē agrāk spēlēja (un kura izrādes tekstā tagad tiek pieminēta, raisot emocionālāko šīs izrādes brīdi), šo atgriešanos piedzīvot nebūs lemts. Nē, nebija jau viss pagalam slikti - vairākas reizes pat itin skaļi iesmējos (kas manā gadījumā nemaz nav tik bieža parādība), bet sāpju, ka Marinai nebūs iespējas šo izrādi redzēt, man nudien nav.
2023-10-31
comments powered by Disqus