Darbības māksla

Man pašam sev droši vien vajadzētu uzdot jautājumu - uz ko tieši es cerēu, sākot lasīt Pētera Pētersona rakstu apkopojumu "Darbības māksla". Protams, Pētersons bija leģendārs cilvēks Latvijas teātra pasaulē - režisējis Dailē Ziedoņa "Motocklu" un Jaunatnes teātrī "Spēlē, spēlmani", viņa dzejas teātris pat iekļauts Latvijas kultūras kanonā (diezgan skumji gan ir tas, ka neviens viņa iestudējums nav iemūžināts kinolentē, līdz ar to nākamajām paaudzēm, manējo ieskaitot, par Pētersona iestudējumu diženumu nav iespējams spriest, bet tikai uzticēties autoritātēm) un līdzās dramaturģijai un režijai viņš nodevās arī teātra (un reizēm arī kino) kritikas rakstīšanai, taču es itin maz zinu par grāmatā fiksēto laikmetu Latvijas teātrī un jebkurā šādā vērtējošā grāmatā no padomju laikiem ir jārēķinās ar savu devu ideoloģiskas kakas, bet šajā konkrētajā grāmatā tādas ir stipri daudz.

Jāatzīst, ka lasot grāmatas pirmo daļu, kas turklāt ir apjomīgākais apcerējums šīs grāmatas ietvaros "Dažas latviešu padomju teātra attīstības līnijas", es biju vairāk nekā šokēts par to, ko savulaik ir rakstījis šis ievērojamais Atmodas darbinieks. Tik šaušalīgu sociālistiskā reālisma slavināšanu komplektā ar "buržuāzistiskās republikas" un "fašistiskās diktatūras" nopēlumu es diez vai būtu gaidījis no cilvēka, kuram bija milzīgi nopelni Latvijas teātra atbrīvošanā (iespēju robežās) no marksiskā fanātisma un tā paša biedējošā sociālistiskā reālisma. Visā šajā tekstā tikai pietrūka atsaukšanās uz to, cik lielā mērā Latvijas teātra atdzimšanu bija veicinājis diženais Staļins. Tikai šī fragmenta beigās šis tas kļuva skaidrāks - kā izrādās, tas viss bija publicēts laikrakstā "Cīņa" 1956.gada janvārī (dīvainā kārtā Periodika.lv apgalvo, ka patiesībā - Karogā jau 1955.gada oktobrī, bet tā nav principiāla atšķirība), proti, vēl pirms Hruščovs oficiāli uzsāka destaļinizāciju. Iespējams gan, ka oriģinālajā tekstā arī "visu tautu tēvs" bija pieminēts, bet grāmatas izdevumā 1978.gadā šis pārāk novecojušās atsauces bija izņemtas. Taču pat bez Staļina piesaukšanas šis teksts ir biedējoši propagandisks. Galvenokārt mani mulsina, kāpēc Pētersonam vajadzēja šo traktātu iekļaut grāmatā laikā, kad tā sen vairs nebija nepieciešams rakstīt. Es saprotu, kāpēc piecdesmito gadu vidū Pētersonam nācās rakstīt to, ko viņš rakstīja, bet kāpēc to vajadzēja pārizdot vairāk kā 20 gadus vēlāk? Domājams, ka viņš jau tad, kad rakstīja par to, kā padomji bija ļāvuši uzplaukt latviešu teātrim, lieliski zināja, kas, piemēram, notika ar Maskavas latviešu teātri "Skatuve" 1938.gadā, kamēr Latvijā valdīja "fašistiskā diktatūra" (visus teātra darbiniekus, ieskaitot garderobistes, nošāva), bet tolaik bija nepieciešams izlikties, ka pasaulē nav nekā labāka par ūsaino briesmoni, taču septiņdesmito gadu beigās, lai arī, protams, par visām zvērībām runāt nevarēja, bet nebija vismaz nepieciešamības tik aktīvi rakstīt pilnīgas muļķības.

Grāmatas turpinājumā lielākā daļa tekstu ir no sešdesmitajiem-septiņdesmitajiem gadiem un tik ļoti kaitinoši tie vairs nav, bet sava tiesa ideoloģijas uzpeld. Saistošākas ir tās nodaļas, kurās Pētersons vērtē kaut ko man zināmu - piemēram, Harija Gulbja "Cīrulīšus", tolaik jaunos režisorus Māru Ķimeli un Edmundu Freibergu. Tajos brīžos, kad Pētersons neraksta par izrādes virsuzdevumiem, audzinot Jauno cilvēku, viņa vērtējumi ir interesanti, lai varētu izprast teātri mazliet vairāk "no iekšienes". Arī tajos brīžos, kad viņš ir pret kaut ko ļoti kritisks, ir interesanti - kāpēc tieši pret šo konkrēto mākslas darbu vai autoru viņš vēršas - tālab, ka uzskata, ka tas patiešām ir neveiksmīgs, vai "bīda ideloģisko līniju"? Piemēram, grāmatā ir ļoti skarbi vērtēta filma "Ābols upē", kura, tāpat kā Pētersons pats, ir iekļauta kultūras kanonā. Vai Pēteris Pētersons būtu pret to bijis tikpat kritisks rakstā, kas iznāktu, piemēram, 1989.gadā vai arī tā bija uzskatāma par māksliniecisku neveiksmi tāpēc, ka no augšas bija nākusi komanda to kritizēt? Ja ņem vērā to, ka grāmata ir sastiķēta no dažādiem autora rakstiem, kas tapuši dažādos gados un dažādos izdevumos izdoti, nav pārsteidzoši (bet lasāmībai tas īsti par labu nenāk), ka atkal un atkal viņš pievēršas savas pašas slavenākās izrādes "Spēlē, spēlmani" skatuviskajiem risinājumiem, atkal un atkal atgādinot, cik tajā viss bijis izdarīts pareizi.

Īsais kopsavilkums: šis krājums ir vēsturiski diezgan interesants un potenciāli saistošs teātra mīlim, taču Latvijas kultūras kanonā tam vietas nav.
2020-02-09
6.5
comments powered by Disqus