Die Sünderin
Nupat deklarējis, ka kādam laikam man pietiks lasīšanas vācu valodā, pieķēros tāpat vācu autores rakstītai grāmatai, bet šoreiz - latviešu valodā. Neesmu pārliecinājies, vai Petras Hammesfāras romāns "Grēciniece" ir pieejams tiešsaistē Gētes institūta bibliotēkā, taču pārmaiņas pēc ir patīkami kaut ko izlasīt arī papīra formātā un vēl dzimtajā valodā. Turklāt, ņemsim vērā, ka "Grēciniece" nav pati patīkamākā literatūra, kurai pievērsties.
Grāmatu kaut kādā mērā var saukt par krimiķi, taču laikam jau savā būtībā tas ir spriedzes darbs. Visa centrā (vismaz sākotnēji) ir slepkavība, par kuru nav nekādu šaubu, kas to ir pastrādājis - proti, jauna sieviete vārdā Kora ezera krastā ar augļu nazīti ar vairākiem precīziem dūrieniem nogalina it kā sev pilnīgi nepazīstamu vīrieti. Un tad nu mēs saskaramies ar krimiķi, kurā jautājums ir nevis "kurš to izdarīja?", bet gan "kāpēc to izdarīja?" Atbilstoši manai izpratnei par to, kā strādā policija reālajā pasaulē (un šī izpratne, protams, ir gaužām aptuvena) man ir grūti iztēloties, ka izmeklētājiem būtu tik svarīgi noskaidrot patiesību - proti, ja tev ir noziedznieks, kurš ir (kā izskatās) vaļsirdīgi atzinies, vai tiešām tu veltīsi tik daudz laika un pūliņu, lai pārliecinātos, vai šajā stāstā nav apakšā kaut kas vairāk?
Un šajā stāstā, protams, apakšā ir daudz kas vairāk, ko veicina apstāklis, ka pati Kora nav īsti garīgi vesela kopš kādiem notikumiem pirms pieciem gadiem, par kuriem viņai pašai nav īsti skaidrs, kas tieši tur ir noticis, patiesajiem notikumiem esot ieslēptiem dziļi zemapziņā. Un stāsts patiesībā ir ļoti samudžināts, ar lielu daudzumu viltus naratīvu, kuri radušies Koras galvā (viņa jau kopš bērnības ir trenējusies melot, tāpēc viņas smadzenes itin labi šādus daļēji vai minimāli patiesus stāstus spēj radīt), tikai pamazām izkristalizējoties tam, kas notika patiesībā. Šajā stāstā ir daudz vardarbības, incests (bet ne tādā formā, kā to varētu sākotnēji sagaidīt), reliģiska fanātisma, spēļu ar cilvēka psihi un tā tālāk. Šķiet, ka kaut kādā mērā Hammesfāra ir gājusi pa Stīga Lāšona (vai Lārsona, kā šo uzvārdu lielākoties atveido ar Sportacentrs.com nesaistīti cilvēki) "Millenium" triloģijas pēdām, bet vēl ar reliģijas piesitienu visā šajā stāstā. Beigu beigās manai gaumei stāsts izrādījās pārmērīgi samudrīts - un to zināmā mērā var saprast, autore bija sapinusi tik daudz iedomāto stāstu un dažādu detaļu, ka kaut kur tajā visā viņa vienkārši nevarēja neapmaldīties, un tad beigās ne viss nostrādā un atklāsme par to, kas tad notika īstenībā, ir visai viduvējas kvalitātes. Gluži vīlies es neesmu, varu atzīt, ka lielāko grāmatas daļu lasīt bija aizraujoši, bet fināls... nu, nebija tas nekāds dižais.
Grāmatu kaut kādā mērā var saukt par krimiķi, taču laikam jau savā būtībā tas ir spriedzes darbs. Visa centrā (vismaz sākotnēji) ir slepkavība, par kuru nav nekādu šaubu, kas to ir pastrādājis - proti, jauna sieviete vārdā Kora ezera krastā ar augļu nazīti ar vairākiem precīziem dūrieniem nogalina it kā sev pilnīgi nepazīstamu vīrieti. Un tad nu mēs saskaramies ar krimiķi, kurā jautājums ir nevis "kurš to izdarīja?", bet gan "kāpēc to izdarīja?" Atbilstoši manai izpratnei par to, kā strādā policija reālajā pasaulē (un šī izpratne, protams, ir gaužām aptuvena) man ir grūti iztēloties, ka izmeklētājiem būtu tik svarīgi noskaidrot patiesību - proti, ja tev ir noziedznieks, kurš ir (kā izskatās) vaļsirdīgi atzinies, vai tiešām tu veltīsi tik daudz laika un pūliņu, lai pārliecinātos, vai šajā stāstā nav apakšā kaut kas vairāk?
Un šajā stāstā, protams, apakšā ir daudz kas vairāk, ko veicina apstāklis, ka pati Kora nav īsti garīgi vesela kopš kādiem notikumiem pirms pieciem gadiem, par kuriem viņai pašai nav īsti skaidrs, kas tieši tur ir noticis, patiesajiem notikumiem esot ieslēptiem dziļi zemapziņā. Un stāsts patiesībā ir ļoti samudžināts, ar lielu daudzumu viltus naratīvu, kuri radušies Koras galvā (viņa jau kopš bērnības ir trenējusies melot, tāpēc viņas smadzenes itin labi šādus daļēji vai minimāli patiesus stāstus spēj radīt), tikai pamazām izkristalizējoties tam, kas notika patiesībā. Šajā stāstā ir daudz vardarbības, incests (bet ne tādā formā, kā to varētu sākotnēji sagaidīt), reliģiska fanātisma, spēļu ar cilvēka psihi un tā tālāk. Šķiet, ka kaut kādā mērā Hammesfāra ir gājusi pa Stīga Lāšona (vai Lārsona, kā šo uzvārdu lielākoties atveido ar Sportacentrs.com nesaistīti cilvēki) "Millenium" triloģijas pēdām, bet vēl ar reliģijas piesitienu visā šajā stāstā. Beigu beigās manai gaumei stāsts izrādījās pārmērīgi samudrīts - un to zināmā mērā var saprast, autore bija sapinusi tik daudz iedomāto stāstu un dažādu detaļu, ka kaut kur tajā visā viņa vienkārši nevarēja neapmaldīties, un tad beigās ne viss nostrādā un atklāsme par to, kas tad notika īstenībā, ir visai viduvējas kvalitātes. Gluži vīlies es neesmu, varu atzīt, ka lielāko grāmatas daļu lasīt bija aizraujoši, bet fināls... nu, nebija tas nekāds dižais.
2022-03-05
comments powered by Disqus