Pie bagātās kundzes
Raksturojot padomju laikā tapušus mākslas darbus, gandrīz nekad neizdodas izbēgt no atrunām par to, ka nepieciešams nodalīt darba mākslinieciskumu no tā ideoloģiskās puses. Un, diemžēl, jāatzīst, ka es esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem ideoloģiskā puse diezgan pamatīgi krīt uz nerviem, turklāt - jebkāda virziena ideoloģiskā puse, būtu tā padomju dzīvesveida slavināšana, amerikāņu sapņa idealizācija, ulmaņlaiku romantisms vai politkorektuma paraugstunda. Ja ņem vērā, ka "Pie bagātās kundzes" materiālam apakšā ir pirmā latviešu sociālistiskā reālista Andreja Upīša darbi, būtu pārsteidzoši no tās gaidīt dumpinieciskus izgājienus.
Ja ignorē neizbēgamās nodevas padomju sistēmai (stingrie principi, ka ikviens turīgs cilvēks ir asinssūcējs, bet ikviens trūcīgs - sirdsšķīsts un uz noziegumu spējīgs vienīgi netaisnības mākts; ņemšanās ap apspiesto "Darba partiju", kuras reklāmas nez kādēļ aizliegts izlīmēt; nacismam pietuvinātie korporeļi laikā, kad pat Vācijā nacisti vēl nebija nākuši pie varas; dramatiski šabloniskā sižeta līnija par slimo meitenīti), "Pie bagātās kundzes" ir tradicionāls pamācošs stāsts par Lielās depresijas laikiem (lai arī Eiropā to, protams, tā īsti nedēvēja, bet faktiski jau tā bija tā pati Depresija kā štatos) un mīlasstāsts starp inteliģentu bezdarbnieku (Eduards Pāvuls) un no cietuma iznākušu jaunu meiteni (Līga Liepiņa), kura laikam jau ir mazliet garīgi nepilnvērtīga.
Vispār jau man ir jāatzīst, ka pārmērīgā sociālā kariķēšana jau laikam bija vienīgais veids, kā tajos laikos drīkstēja atainot pirmskara Latviju un tos sabiedrības slāņus, kurus padomju vara bija brutāli iznīdējusi, turklāt vienmēr jau ir iespēja uz lietām paskatīties arī no otras puses - piemēram, filmas smiešanās par daudzajiem desmitiem sarakstu Saeimas vēlēšanās būtu tāpat pavēršama par iespurgšanu par aktīvo aģitāciju padomju vēlēšanās, kur tev bija iespēja izvēlēties vienu variantu no viena. "Pie bagātās kundzes" lielākā veiksme droši vien ir Liepiņas tēls - šī trauslā būtne, kas runā vienkāršos nepaplašinātos teikumos un nespēj saprast, kālab gan viņa nedrīkstētu zagt. Viņas saspēle ar Pāvulu emocionāli nostrādā, un arī pats Pāvuls par spīti saviem būtiski lielākajiem gadiem kā Liepiņai šeit ir vietā un sakarīgs kā mīlnieka tēls. Mazākā mērā to varētu attiecināt uz comic relief personāžu, kāda loma ir uzticēta Kārlim Sebrim, kurš manā skatījumā savos 55 gados ir drusku par vecu šādam personāžam.
Kas noteikti ir ļoti interesanti šajā filmā, tas ir vērot to, kā notiek mahinācijas ar vietām Rīgā - kā Alberta iela izrādās robežojamies ar Doma laukumu, noplukuši koka namiņi atrodas pretī Mazajai Ģildei, kaut kur pietiekami netālu no Vecrīgas (vai pat tajā) darbojas kokzāģētava, un droši var teikt, ka šīs filmas Rīga nav tā pati Rīga, ko pazīstam mēs. Atainot Rīgu vēsturiski precīzi diez vai bija filmas mērķu vidū, kā nekā pat Doma laukums 30. gadu sākumā vēl nepastāvēja tādā formā, kā to pazīstam mēs, nerunājot par smalkākām detaļām, taču apskatīties arī uz sešdesmito gadu Rīgu šobrīd ir gana interesanti. Visvairāk gan mani interesē tas tilts, pēc kura Emma dodas uz dēļa.
Nobeidzot šo haotisko aprakstu, filma ir saistoša, mazliet gan manī tā raisa pretestību sava idejiskā satura dēļ, bet kopumā to es varu pieciest.
Ja ignorē neizbēgamās nodevas padomju sistēmai (stingrie principi, ka ikviens turīgs cilvēks ir asinssūcējs, bet ikviens trūcīgs - sirdsšķīsts un uz noziegumu spējīgs vienīgi netaisnības mākts; ņemšanās ap apspiesto "Darba partiju", kuras reklāmas nez kādēļ aizliegts izlīmēt; nacismam pietuvinātie korporeļi laikā, kad pat Vācijā nacisti vēl nebija nākuši pie varas; dramatiski šabloniskā sižeta līnija par slimo meitenīti), "Pie bagātās kundzes" ir tradicionāls pamācošs stāsts par Lielās depresijas laikiem (lai arī Eiropā to, protams, tā īsti nedēvēja, bet faktiski jau tā bija tā pati Depresija kā štatos) un mīlasstāsts starp inteliģentu bezdarbnieku (Eduards Pāvuls) un no cietuma iznākušu jaunu meiteni (Līga Liepiņa), kura laikam jau ir mazliet garīgi nepilnvērtīga.
Vispār jau man ir jāatzīst, ka pārmērīgā sociālā kariķēšana jau laikam bija vienīgais veids, kā tajos laikos drīkstēja atainot pirmskara Latviju un tos sabiedrības slāņus, kurus padomju vara bija brutāli iznīdējusi, turklāt vienmēr jau ir iespēja uz lietām paskatīties arī no otras puses - piemēram, filmas smiešanās par daudzajiem desmitiem sarakstu Saeimas vēlēšanās būtu tāpat pavēršama par iespurgšanu par aktīvo aģitāciju padomju vēlēšanās, kur tev bija iespēja izvēlēties vienu variantu no viena. "Pie bagātās kundzes" lielākā veiksme droši vien ir Liepiņas tēls - šī trauslā būtne, kas runā vienkāršos nepaplašinātos teikumos un nespēj saprast, kālab gan viņa nedrīkstētu zagt. Viņas saspēle ar Pāvulu emocionāli nostrādā, un arī pats Pāvuls par spīti saviem būtiski lielākajiem gadiem kā Liepiņai šeit ir vietā un sakarīgs kā mīlnieka tēls. Mazākā mērā to varētu attiecināt uz comic relief personāžu, kāda loma ir uzticēta Kārlim Sebrim, kurš manā skatījumā savos 55 gados ir drusku par vecu šādam personāžam.
Kas noteikti ir ļoti interesanti šajā filmā, tas ir vērot to, kā notiek mahinācijas ar vietām Rīgā - kā Alberta iela izrādās robežojamies ar Doma laukumu, noplukuši koka namiņi atrodas pretī Mazajai Ģildei, kaut kur pietiekami netālu no Vecrīgas (vai pat tajā) darbojas kokzāģētava, un droši var teikt, ka šīs filmas Rīga nav tā pati Rīga, ko pazīstam mēs. Atainot Rīgu vēsturiski precīzi diez vai bija filmas mērķu vidū, kā nekā pat Doma laukums 30. gadu sākumā vēl nepastāvēja tādā formā, kā to pazīstam mēs, nerunājot par smalkākām detaļām, taču apskatīties arī uz sešdesmito gadu Rīgu šobrīd ir gana interesanti. Visvairāk gan mani interesē tas tilts, pēc kura Emma dodas uz dēļa.
Nobeidzot šo haotisko aprakstu, filma ir saistoša, mazliet gan manī tā raisa pretestību sava idejiskā satura dēļ, bet kopumā to es varu pieciest.
2017-02-28
comments powered by Disqus