Pierobežas pēddzinis
Kā tas sanāca, ka es izlēmu piedalīties "Gandra" organizētā pārgājienā? Vai manā dzīvē pietrūktu pārgājienu? Vai es pats tādus nemācētu organizēt? Vai nekad iepriekš nebūtu bijis purvā? Vai man trūktu pārgājienu kompānijas? Vai vispār draugu? Uz pārējiem jautājumiem var neatbildēt, bet pirmajam atbilde ir pavisam vienkārša: interesēja apskatīties, kā organizēts pārgājiens atšķiras no tādiem, kādos mēdzu iet ar draugiem.
Pārgājiens notika pa/uz Seržu tīreli - visai mazzināmu vietu Lietuvas pierobežā, kura gan tagad droši vien kļūs zināmāka noteiktās aprindās, jo tīrelī parādījies slēpnis. Patiesībā pat brīnums, ka tajā reizē, kad šo pārgājiena maršrutu gāju es, tur nevienu pazīstamu slēpņotāju nesatiku, jo nedēļu vēlāk šo pašu pārgājienu (kā izrādās) veica Bindons ar CilvēksNoZāles un MadaraApsalone, bet gribējusi uz pārgājienu pieteikties bija arī IvetaZ. Patiesībā gan arī tajā kompānijā, ar kuru es gāju, vismaz viens slēpņotājs bija, bet ne tāds, kuru es mācētu identificēt un ne tāds, kurš mācētu savā Garmin GPSMAP 62 ievadīt maršruta punktu koordinātes.
Sākās viss netālu no Centrālās stacijas, kur mūs gaidīja mikroautobuss. Man jau labāk, protams, patiktu Kalnciema ielas "Gandrs" kā izbraukšanas vieta, bet neko darīt. Bijām, šķiet, 15 cilvēki, ar visai pārliecinošu nedaiļā dzimuma pārsvaru. Līdz ar to atziņa: šādi pārgājieni, iespējams, nav dabiskākā vieta, kur iepazīties ar meitenēm. Klubos un bāros meiteņu ir vairāk. Un, nē - es negāju pārgājienā cerībā iepazīties ar meitenēm, šī ir tikai vispārēja noderīga un pamācoša informācija.
Pārgājiena maršruts bija kādi 15-16 kilometri, ilgums sanāca ap piecām stundām, varbūt drusku vairāk. Kopumā jāatzīst, ka laiks pārgājienam bija izvēlēts perfekts - normāls sals bija pieturējies aptuveni nedēļu, līdz ar to tīrelī viss bija lielākoties sasalis. Bet - sasalis ne tik nopietni, lai varētu pastaigāties, ne par ko nedomājot. Ledus daudzviet bija pietiekami plāns, lai tajā varētu ielūzt un normāli saslapināt kājas. Dabiski, ka mans mērķis nebija dabūt aukstas un slapjas kājas (it īpaši, ja ievēro, ka pārgājienā devos ar tikai nupat un ne pilnībā izārstētu apaukstēšanos), bet bija gana jāpacenšas, lai tiešām visu pievarētu bez mērcēšanās. Izaicinājums - tas taču vienmēr ir labi, jo sevišķi, ja tas ir tāds izaicinājums, kuru ir iespējams pievārēt. Turklāt diena bija skaista un saulaina - tieši tāda, kādā gribās dzīvoties pa āru. Protams, vēl jaukāk būtu, ja mežā jau būtu sniegs, bet nevar jau vēlēties visu.
Vai man vajadzētu kaut ko stāstīt par apskates objektiem? Varbūt vienīgi piebilst, ka tādi vairāki maršrutā bija - visai interesants dzīvnieku alu komplekss ap kādu ozolu, melnā stārķa ligzda, kuru mēs, protams, neieraudzījām, visai labi pārplūdusi upīte, kuras nosaukumu es neatceros, un Iecava, kura bija gandrīz aizsalusi. Plus Seržu tīrelis ir interesants ar to, ka tas ir tāda veida purvs, kurā aug visai pamatīgi koki, proti, it kā tev šķiet, ka tu ej pa normālu mežu, bet patiesībā nekā normāla tajā nav. Ja salīdzina ar man pierastajiem pārgājieniem, šis bija varbūt drusku strukturētāks - kas, protams, ir labi kompānijā ar savstarpēji nepazīstamiem cilvēkiem (nekādu mēģinājumu šādas pazīšanās veidot gan arī nebija no organizētāju puses un man pašam personīgi nebija vēlmes ņemt un ar kādu iepazīties), kur pašu gājēju vidū sarunas tik ļoti neraisās. Bet nebija šampanieša, kas, protams, ir mīnuss.
Secinājums par pārgājienu ir prognozējamais - labs un vērtīgs pasākums, bet es īsti neesmu mērķauditorija. Es jau tāpat visai bieži eju pārgājienos un īsti man nav vajadzības piedalīties tādos, kur kāds cits manā vietā ir visu saplānojis. Lielā mērā pārgājieni ar gidu ir līdzīgu ceļojumiem ar grupu - ir situācijas un ir cilvēki, kam tas ir piemēroti, bet ne jau skarbiem stepes vilkiem kā man. Labi, labi - neesmu es nekāds skarbais stepes vilks, bet gan vienkārši cilvēks, kurš pats ir gana spējīgs ierosināt doties tur - nezin kur, un citus aicināt sev līdz.