Kazhes pierakstu burtnīca

Šis ieraksts būs par manām personīgajām izjūtām un pieredzi, piedaloties NEoficiālajā Latvijas riteņbraucēju Vienības braucienā. Būs arī cits, kur dalīšos pieredzē no organizatoriskās puses. Abas tēmas likt vienā nešķiet pareizi, nevēloties sevi kā dalībnieku kaut kā izcelt visu dalībnieku vidū.



Tātad, no paša sākuma tēmēju uz maršrutu B: Rēzekne - Varakļāni - Jēkabpils - Koknese - Ogre - Rīga. Patiesībā jau pirms daudziem gadiem biju domājis par maršrutu Zilupe - Rīga, bet tā arī nebiju uz to sadūšojies. Rēzeknes maršruts uzrunāja ar to, ka turp var aizbraukt ar vilcienu, turklāt bija aizdomas, ka Latgales virzienam daudz gribētāju nebūs.

Sākotnēji biju iecerējis piektdienas pēcpusdienā ar vilcienu doties uz Rēzekni, lai sestdien varētu startēt iespējami agri, varbūt pat vēl pirms sešiem rītā. Taču tad atklājās, ka piektdienas vakarā Rīgā bija Rodžera Votersa koncerts, uz kuru biļete bija sagādāta vēl pērn rudenī. Tātad uz Rēzekni bija jābrauc ar sestdienas rīta vilcienu un jāstartē pusdienlaikā. Tad jau laikam pareizāk būtu plānot braucienu ar nakšņošanu kaut kur pusceļā, piemēram, Pļaviņās. Bet tad mani sāka mākt šaubas par šo izvēli. Drusku virs simts kilometriem dienā jau es esmu ļoti daudz reižu braucis, kas nozīmē - tur nebūtu izaicinājuma sajūtas. Līdz ar to izdomāju, ka jāmēģina tomēr braukt vienā piegājienā - nav jau aizliegts ar riteni braukt arī pa nakti, un vismaz līdz rītam gan jau man Rīgu sasniegt vajadzētu varēt.

Tad bija vēl viens principiāls jautājums - šosejas ritenis vai MTB? Gribētos jau braukt ar šosejnieku, bet tas nupat nopirkts, man teju nekādas pieredzes braukšanā ar tādu, velokurpēs pagaidām jūtos nekomfortabli un vēl treniņu brauciens, kurā bija domāts veikt simtnieku, izgāzās ar blīkšķi - pārsista kamera pie Āgenskalna tirgus ar sekojošu gājienu mājup zeķēs (lai nebojātu kurpes). Un vēl neskaidrība - ceļu remonti, par kuriem nekad nevar zināt, cik ļoti viss ir slikti. Bet te mani nomierināja Raitis, kurš nesen bija no Rēzeknes braucis ar auto un pavēstīja, ka ceļš līdz pat Jēkabpilij ir svaigi izremontēts. Tad nu izvēle beigās bija: sestdienas rīta vilciens, šosejas ritenis. Uz centru braucu čībās (kaut kur jau ar kājām jāiet), kuras Rēzeknes stacijā bija paredzēts izmest. Mugursomā aptuveni pusotrs litrs ūdens, viena pudele sporta dzēriena (ar pirms pāris mēnešiem beigušos lietošanas termiņu) kādi 8 graudu batoniņi (paši prastākie - Herkulesa izcelsmes) un divi žurnāli "Karogs", ko lasīt vilcienā. Vēl ceļā uzēdu salātus, lai mazāk būtu jāēd distancē.

Rēzeknē vilciens ieradās dažas minūtes pirms pusdiviem, es pat gandrīz nokavēju staciju, tā ka ātri vien lēcu no vilciena ārā un konstatēju, ka lija lietus. Tas sevišķi nepriecēja, jo vismaz uzsākt braucienu biju cerējis normālos laika apstākļos. Diemžēl neizdevās. Izmetu liekās mantas no somas un sēdos uz riteņa. Sāku gan ar pirmo izgāšanos - lai cik reizes būtu skatījies iepriekš Internetā, kurā virzienā man bija jābrauc no stacijas, tāpat aizbraucu nepareizi. Pāris kvartālu attālumā sapratu, ka šis neizskatās pēc virziena uz centru. Apskatījos kartē - nu jā, protams, ka otrādi. Braucu tad atkal garām stacijai un uz otru pusi. Pa Rēzekni vispār braucu ļoti piesardzīgi - vēl nejutos kaut kā droši uz riteņa, un arī ceļa segums dažviet bija slikts. Viena rezerves kamera un remonta komplekts man, protams, līdzi bija, bet tāpat līdzi bija apziņa, ka ar mazo rokas pumpi es nevarēšu dabūt riepu tik pilnu, cik to prasa šosejas velosipēdi. Kad beidzot biju ārā no pilsētas, tad gan varēja sākt mīt.


Protams, uz pilnu jaudu mīt es nebiju gatavs - ja tev paredzēts veikt 250 kilometrus, būtu muļķīgi jau pirmajos 20 iztērēt pusi spēku. Pārliecības par to, cik tieši man to spēku bija, iztrūka. Vienā reizē šogad, šķiet, īsti vairāk par 50 kilometriem nebija braukts, līdz ar to paļauties uz savu fizisko formu nekādi nevarēju. Un arī braucot nebija sajūtas, ka es būtu super svaigs. Līdz ar to ātri vien sāku domāt, vai tik nebūšu savas spējas par augstu novērtējis. Labi, ka vismaz ceļš bija patiešām teicamā stāvoklī - labs, gluds asfalts un bez pārmērīgas auto satiksmes. Lietus gan varētu līt mazāk, un arī vēju es nebiju pasūtījis, bet kāds laiks ir, tādā jābrauc. Sākotnējais plāns bija bez pieturvietām nokļūt Jēkabpilī. Tie būtu orientējoši 100 kilometri. Neesmu drošs, ka jebkad biju simtnieku braucis bez pauzēm, bet ar šosejas riteni jau arī nebiju braucis, un tas noteikti ir vieglāk nekā tas pats simtnieks ar MTB. Tomēr jau pēc kādiem 60 kilometriem sāku just, ka simtnieks ir baigi ambiciozais plāns (kā jau teicu - svaigs un enerģijas pilns nejutos). Sākumā braucu ar kādiem 30-32 kilometriem stundā, pēc tam temps nokritās uz 28-30, taču vismaz tālāk tas vairs nekrita. Dzert sevišķi negribējās, jo šķidrumu visu laiku uzņēmu caur ādu (nebiju paņēmis līdz ne lietus jaku, ne jebko citu ar garām rokām), un izrādījās, ka īsti padzerties braucot tāpat nevarēju - uz šī riteņa vēl nejutos tik pārliecinoši, lai varētu ņemt no turētāja pudeli, bet dzeršanas sistēmas trubiņa kaut kā atradās nesasniedzamā pozīcijā.

Vienā ziņā šis posms nebija sevišķi iedvesmojošs - ceļā Rēzekne-Jēkabpils gandrīz nav apdzīvotu vietu, proti, nekā, kam pieķert skatienu, un līdz ar to nav arī īsti orientieru, uz kuriem tiekties (jebkuru distanci vieglāk ir sadalīt mazākos nogriežņos). Labi vēl, ka pati Jēkabpils ir gana liela pilsēta, līdz ar to pēdējie teju 10 kilometri līdz pauzes vietai bija jābrauc jau pa pilsētu vai kaut ko tai līdzīgu. Un tā es beidzot tiku līdz Lukoilam, kur izkabināju kurpes no pedāļiem un nokāpu no riteņa.

Sākotnējais mans plāns neparedzēja konkrētu laiku iebraukšanai Jēkabpilī, bet biju sev noteicis, ka līdz deviņiem vakarā (kad satumst) vajadzētu nobraukt 150 kilometrus, lai uz tumsu atliek simtiņš. Vismaz pirmo simtu biju veicis gana operatīvi - Lukoilā piestāju 17:20. Tas nozīmēja, ka līdz 21:00 pašā pesimistiskākajā scenārijā būtu vēl 50 kilometri, kas 3.5 stundām nav nekāda distance. Uzēdu karstmaizi, iedzēru karstu šokolādi un piespiedu sevi doties atkal ārā lietū.

Nākamais posms grūts bija pat mazāk fiziski kā psiholoģiski. Jēkabpils-Koknese bija vienīgais ceļa nogrieznis maršrutā ar patiešām intensīvu satiksmi. Tā bija Daugavpils šoseja pēc tās agrāko laiku principiem - ar dzenošām fūrēm un psihiem BMW, kur pāris reizes bija tas elements, kas man vismazāk patīk - kad viens kravas auto apdzen otru, pilnīgi ignorējot pretim braucošo velosipēdistu, kuram nākas pārvietoties uz nomali, kas nebūt nav patīkama padarīšana, braucot ar šosejas riepām. Līdz ar to arī šajā posmā nekādas liekas pieturvietas neveicu, un no riteņa nākamreiz nokāpu sabiedriskā transporta pieturā uzreiz aiz Kokneses. Tā bija vieta, kur man vajadzēja nonākt līdz deviņiem, bet reāli tur biju pusastoņos. Tas noteikti bija pozitīvi, jo automātiski nozīmēja mazāku kilometru skaitu tumsā. Tālāk gan biju ieplānojis atpūsties pēc katriem 25 kilometriem. Pieturvietā uzkavējos droši vien ne vairāk kā 10 minūtes, un atkal devos ceļā.

Par posmu, kas ved pa Daugavpils šoseju posmā no Kokneses uz Rīgu, man nebija skaidrības - kā tur būs ar satiksmi. Klusībā cerēju, ka lielāko daļu satiksmes "noslauc" Koknese-Tīnūži, bet droši zināt nevarēju. Izrādījās, ka viss bija labi, ar fūrēm vairs par vietu uz ceļa nebija jācīnās, vienīgais pretinieks man biju es pats. Spēki gan īsti nešķita, ka beigtos, bet nekad nevari būt drošs, vai pašsajūta tikpat adekvāta būs vēl pēc 5, 10, 15 kilometriem. Pozitīvi tomēr bija tas, ka atsākot braukšanu, pat pēc tādas īsas 10 minūšu pauzes, kādu laiku atkal jutos ļoti svaigs un pat mugursoma (kura, protams, bija neērta un spieda plecus, kas garākās distancēs ir teju neizbēgami) pirmos 5-10 kilometrus pēc pauzes netraucēja. Rezultātā pirms tumsas iestāšanās (bet jau pēc saulrieta) biju sasniedzis apdzīvotu vietu Dzelmes, kurā ceļrādis liecināja, ka līdz Rīgai bija atlikuši 65 kilometri. Proti, par 35 labāk, nekā mans sākotnējais plāns. Dzelmēs iebraucu "Viršu" benzīntankā, kur tiku pie kārtējās karstmaizes un vēl vienas pudeles sporta dzēriena (karstas šokolādes tur nebija, nekas cits no siltajiem dzērieniem mani neinteresēja). Grūtākais pēc tam, dodoties atkal ārā, bija samierināties ar to, cik ļoti bija auksts. Patiesībā, kad biji iegājis ritmā, ar aukstumu varēja sadzīvot (lai gan tas, cik daudz ūdens uzkrājas velokurpēs, mani galīgi nepriecēja), bet pirmie kilometri bija nepatīkami.

Tas, ka līdz ar tumsu jau biju relatīvi netālu no civilizācijas, mani priecēja. Priekšā bja virkne apdzīvotu vietu, un apdzīvotās vietās šoseja mēdz būt apgaismota, turklāt - atkal jau interesantāk braukt. Lielvārde, Ķegums, Ogre - tāds bija posms, ko plānoju veikt līdz nākamajai pieturvietai, taču kaut kā sanāca tā, ka Ogrē tomēr neapstājos. Tur gan bija krities temps - pārāk daudz luksoforu, kas nozīmē piespiedu vai nu apstāšanos vai vismaz ātruma samazināšanu, un kaut kā pašsajūta bija tāda, kas teica - var braukt tālāk. Un tā nu sanāca, ka izbraucu ne vien cauri Ogrei, bet arī Ikšķilei un tikai Salaspilī uztaisīju pēdējo pieturu (līdzīgi kā otro - atkal sabiedriskā transporta pieturā). Patiesībā droši vien līdz Rīgai es tiktu arī tāpat, bet vēl vienu atpūtu jutos esam nopelnījis.

Un kas vairs atpaliek pēc Salaspils līdz Rīgai? Tīrie sīkumi, mazāk kā 10 procenti dienā veicamās distances. Un tā nu mazliet pirms 23:30 es svinīgi pieripinājos Raiņa piemineklim Esplanādē, kur bija oficiālais finišs. Optimistiskākajā scenārijā biju cerējis tur būt divos naktī, bet tā sanāca, ka startu un finišu šķīra vien 10 stundas, no kurām 9:10 pavadīju braucot, bet piecdesmit minūtes atpūtos (tajās ietilpa arī bakstīšanās telefonā vēl Rēzeknē). Vidējais ātrums - 27.6 km/h. Nobraukums: 253.69km. Daudz labāk, nekā to biju gaidījis, kas vislielākajā mērā noteikti ir šosejas velosipēda nopelns. Tā nu beidzot man izdevās pārspēt personīgo riteņbraukšanas dienas rekordu (ap 240km), ko sasniedzu mūžsenos laikos - 2001. gadā braucienā ar Ziņģi uz Liepāju. Nezinu, vai bez Vienības brauciena idejas būtu uz kaut ko tādu spējīgs.


Vienīgais, kas galīgi nebija forši, tā bija nespēja pēc šī brauciena aizmigt. Biju rēķinājies, ka gulēt nebūs viegli, bet realitātē bija vēl daudz ļaunāk un nākamo dienu nostaigāju ar ļoti sarkanām acīm. Nezinu, vai kādreiz kaut ko līdzīgu mēģināšu atkārtot, bet ja mēģināšu - tad vakarā jāiedzer alus, lai kaut nedaudz atslābinātos.