Koncerts Arēnā Rīga
Vienā no savām jaunākajā dziesmām, kas izskanēja koncertā, Rodžers Voterss dzied "If I had been God" un skaidro, kādos dažādos veidos, ja viņš būtu Dievs, viņš pasauli izveidotu labāku, nekā tā ir tagad (lieki teikt, ka tur ir daudz vietas izaugsmei). Savulaik man pašam Rodžers Voterss noteikti bija dievs - bija manā dzīvē tāds periods, kad es faktiski neklausījos neko citu kā tikai Pink Floyd un pat visus viņa solo ierakstus pārzināju itin labi. Taču laiki mainās un pērn, kad tika izziņota The Wall radītāja uzstāšanās Rīgā, man bija pat kādu laiku jādomā, vai es patiešām to vēlos redzēt. Beigās, protams, izlēmu, ka vēlos gan, līdz ar to piektdienas vakarā biju Arēnā Rīga, lai novērtētu priekšnesumu.
Teikt, ka Voterss pēdējā laikā nav sevišķi radoši ražīgs, būtu pat nepietiekami radikāls raksturojums tam, cik radoši neražīgs viņš ir. Kopš 1992. gada "Amused to Death" (manuprāt, labākā sava solo veikuma) Vorerss ir uzrakstījis operu Ça Ira (kura, šķiet, pat viņa karstākos cienītājus atstāja visai vienaldzīgus) un pērn beidzot pabeidza savu ļoti ilgi solīto rokmūzikas albumu "Is This the Life We Really Want?", kura tūres ietvaros Voterss arī viesojās Rīgā. Patiesību sakot, gan jauna albuma klātbūtne galīgi nebija nepieciešama (ne velti viņa pēdējās trīs tūres notika bez jebkāda jauna albuma parādīšanās, jo reāli jau vairums Pink Floyd fanu uz koncertie iet nostaļģijas vadīti, vēloties dzirdēt "Another Brick in the Wall" un "Money", nevis kaut ko jaunu), līdz ar to pat tad, ja jaunu albumu viņam vairs nebūs, gan jau, kamēr veselība atļaus, Voterss vēl šur tur uzstāsies.
Pat Pink Floyd koncerti viņu klasiskajā ērā lielā mērā bija vairāk šovs un mazāk - dzīva uzstāšanās, bet jo vecāks kļūst Voterss un jo vairāk attīstās tehnoloģijas, jo skaidrāk ir tas, ka šāda uzstāšanās pirmām kārtām ir baudāma kā video un audio ziņā sinhronizēts priekšnesums, kurā sagaidīt kaut ko īsti pārsteidzošu un plānā neierakstītu, ir neiespējami un droši vien arī nevajag. Un tas nu ir jāatzīst, ka uzstāšanās ir iestudēta teju perfekti. Dziesmas, kuras kādreiz bija par dažādām tēmām, mūsdienās veido daļu no vienota naratīva, kas itin prognozējami (zinot Votersa ārpusmuzikālās aktivitātes) primāri ir vēršanās pret Donaldu Trampu un Izraēlas valsti un atbalsta paušana dažāda veida bēgļiem un jo īpaši palestīniešiem. Jāatzīst, ka man ir grūti līdz ar to šo koncertu vērtēt pilnīgi neitrāli, jo man ne pārāk patīk šis vēstījums, kurā jūtu pārmērīgu vēlēšanos sarežģītus procesus trivializēt un vērtēt problēmas no tikai viena skatpunkta (un joprojām uzskatu, ka nevar mākslinieks apgalvot, ka viņam dzīvē nekas nav svarīgāks par cilvēktiesībām un vienlaikus savas tūres Eiropas daļu noslēgt ar koncertiem Krievijā). Un brīžam man pat šķiet, ka pats Voterss ir mazliet apmaldījies savā stāstā un nepamana, ka ne viss tajā tik labi stiķējas kopā (piemēram, "The Bravery of Being out of Range" par tēmu, ka nav grūti sākt karu, ja tu atrodies vairāku tūkstošu kilometru attālumā no notikumu epicentra, galīgi nav dziesma par Izraēlas situāciju).
Kas mani ļoti priecēja koncertā, tā ir Votersa necenšanās darīt to, kas viņam nesanāk. Viņš pārsteidzoši maz pats koncertā dzied - vien dažas PF dziesmas un, protams, savus soloskaņdarbus, jo tie jau bija radīti veca Rodžera balsij, tā vietā lielāko daļu vokālu izpilda pavadošais ansamblis, divas bekvokālistes ieskaitot, pašam Votersam bieži dziesmu laikā nedarot vispār neko (arī basģitāru spēlē ne tikai viņš). Spēja šajā ziņā būt paškritiskam ir slavējama.
Koncerts noritēja divās daļās, kur otrajā izteikti uzsvars bija uz dažādiem specefektiem, bet pirmajā - vairāk uz dziesmām. Un par to, ka Pink Floyd dziesmas, kas tika tur spēlētas, ir izcilas, nav ne mazāko šaubu - teju vai viss "Dark Side of the Moon", suņi un cūkas no "Animals", pāris dziesmas no "Wish You Were Here" un pat "One of these days" no "Meddle". Izpildījums bija tehniski teju nevainojams, vienīgais, par ko es mazliet piekasītos, bija vokāls "The Great Gig in the Sky", kur divas meitenes aizstāja vienu Klēru Toriju un, manuprāt, neveiksmīgi aizstāja (man šķita, ka šajā versijā sanāca pārāk romantiski). Wish You Were Here bija ļoti labs, "Dogs" bija lielisks un, protams, "Brain Damage/Eclipse". Jāsaka - es tagad nevaru īsti saprast, patika man šis koncerts vai nē. Bija jau iespaidīgi, bija dziesmas, kuras vienmēr biju gribējis dzirdēt dzīvajā izpildījumā un pa īstam. Nepatika daļa no vēstījuma, bet Votersam ir visas tiesības uz tādu pasaules skatījumu, kāds viņam ir. Līdz ar to gala vārdu vietā nodošu sūdzības, kas nāca no Anitas un Edija: milzīgas rindas bija gan uz sieviešu, gan uz vīriešu tualetēm. Ā, un vispār man nepatīk sēd-rokkoncerti.
Teikt, ka Voterss pēdējā laikā nav sevišķi radoši ražīgs, būtu pat nepietiekami radikāls raksturojums tam, cik radoši neražīgs viņš ir. Kopš 1992. gada "Amused to Death" (manuprāt, labākā sava solo veikuma) Vorerss ir uzrakstījis operu Ça Ira (kura, šķiet, pat viņa karstākos cienītājus atstāja visai vienaldzīgus) un pērn beidzot pabeidza savu ļoti ilgi solīto rokmūzikas albumu "Is This the Life We Really Want?", kura tūres ietvaros Voterss arī viesojās Rīgā. Patiesību sakot, gan jauna albuma klātbūtne galīgi nebija nepieciešama (ne velti viņa pēdējās trīs tūres notika bez jebkāda jauna albuma parādīšanās, jo reāli jau vairums Pink Floyd fanu uz koncertie iet nostaļģijas vadīti, vēloties dzirdēt "Another Brick in the Wall" un "Money", nevis kaut ko jaunu), līdz ar to pat tad, ja jaunu albumu viņam vairs nebūs, gan jau, kamēr veselība atļaus, Voterss vēl šur tur uzstāsies.
Pat Pink Floyd koncerti viņu klasiskajā ērā lielā mērā bija vairāk šovs un mazāk - dzīva uzstāšanās, bet jo vecāks kļūst Voterss un jo vairāk attīstās tehnoloģijas, jo skaidrāk ir tas, ka šāda uzstāšanās pirmām kārtām ir baudāma kā video un audio ziņā sinhronizēts priekšnesums, kurā sagaidīt kaut ko īsti pārsteidzošu un plānā neierakstītu, ir neiespējami un droši vien arī nevajag. Un tas nu ir jāatzīst, ka uzstāšanās ir iestudēta teju perfekti. Dziesmas, kuras kādreiz bija par dažādām tēmām, mūsdienās veido daļu no vienota naratīva, kas itin prognozējami (zinot Votersa ārpusmuzikālās aktivitātes) primāri ir vēršanās pret Donaldu Trampu un Izraēlas valsti un atbalsta paušana dažāda veida bēgļiem un jo īpaši palestīniešiem. Jāatzīst, ka man ir grūti līdz ar to šo koncertu vērtēt pilnīgi neitrāli, jo man ne pārāk patīk šis vēstījums, kurā jūtu pārmērīgu vēlēšanos sarežģītus procesus trivializēt un vērtēt problēmas no tikai viena skatpunkta (un joprojām uzskatu, ka nevar mākslinieks apgalvot, ka viņam dzīvē nekas nav svarīgāks par cilvēktiesībām un vienlaikus savas tūres Eiropas daļu noslēgt ar koncertiem Krievijā). Un brīžam man pat šķiet, ka pats Voterss ir mazliet apmaldījies savā stāstā un nepamana, ka ne viss tajā tik labi stiķējas kopā (piemēram, "The Bravery of Being out of Range" par tēmu, ka nav grūti sākt karu, ja tu atrodies vairāku tūkstošu kilometru attālumā no notikumu epicentra, galīgi nav dziesma par Izraēlas situāciju).
Kas mani ļoti priecēja koncertā, tā ir Votersa necenšanās darīt to, kas viņam nesanāk. Viņš pārsteidzoši maz pats koncertā dzied - vien dažas PF dziesmas un, protams, savus soloskaņdarbus, jo tie jau bija radīti veca Rodžera balsij, tā vietā lielāko daļu vokālu izpilda pavadošais ansamblis, divas bekvokālistes ieskaitot, pašam Votersam bieži dziesmu laikā nedarot vispār neko (arī basģitāru spēlē ne tikai viņš). Spēja šajā ziņā būt paškritiskam ir slavējama.
Koncerts noritēja divās daļās, kur otrajā izteikti uzsvars bija uz dažādiem specefektiem, bet pirmajā - vairāk uz dziesmām. Un par to, ka Pink Floyd dziesmas, kas tika tur spēlētas, ir izcilas, nav ne mazāko šaubu - teju vai viss "Dark Side of the Moon", suņi un cūkas no "Animals", pāris dziesmas no "Wish You Were Here" un pat "One of these days" no "Meddle". Izpildījums bija tehniski teju nevainojams, vienīgais, par ko es mazliet piekasītos, bija vokāls "The Great Gig in the Sky", kur divas meitenes aizstāja vienu Klēru Toriju un, manuprāt, neveiksmīgi aizstāja (man šķita, ka šajā versijā sanāca pārāk romantiski). Wish You Were Here bija ļoti labs, "Dogs" bija lielisks un, protams, "Brain Damage/Eclipse". Jāsaka - es tagad nevaru īsti saprast, patika man šis koncerts vai nē. Bija jau iespaidīgi, bija dziesmas, kuras vienmēr biju gribējis dzirdēt dzīvajā izpildījumā un pa īstam. Nepatika daļa no vēstījuma, bet Votersam ir visas tiesības uz tādu pasaules skatījumu, kāds viņam ir. Līdz ar to gala vārdu vietā nodošu sūdzības, kas nāca no Anitas un Edija: milzīgas rindas bija gan uz sieviešu, gan uz vīriešu tualetēm. Ā, un vispār man nepatīk sēd-rokkoncerti.
2018-08-24
comments powered by Disqus