Pilsētas atslēgas

Šo filmu skatījāmies pludmalē Rojā kinofestivāla "RojaL" ietvaros, pēc brīnišķīgā slēpņotāju pasākuma vārdā "Ar mani atkal runā kaijas". Par Rojas festivālu bija dzirdēti labi vārdi no Ivetas un Edija, kas tur bija arī pagājušogad, tālab ar mēs devāmies to izbaudīt.
Jāatzīst, ka filmas sākumu mēs nokavējām, bet tas diez vai sevišķi traucēja uztvert tās saturu. Filma stāsta par kādas mazpilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju (eh, ku seksīgs amats!), pie kuras apmetas uz dzīvi viņas meita, kas nule kā pabeigusi internātskolu. Mamma (Dina Kuple) ir ļoti pareiza padomju karjeras sieviete, tāda, kurai allaž (kopš vienas skumjas mīlestības jaunībā) darbs bijis pirmā vietā, kura stāv un krīt par savas mazpilsētas (kura, domājams, ir Talsi) labklājību un gatava darīt jebko, lai tik nepieļautu kādu netaisnību. Meita (Gunta Virkava) tikām ir ar pavieglāku uzvedību, salaiž ar dažādiem čaļiem (tiesa, vairāk vai mazāk padomju labas audzināšanas robežās), spēlē vieglprātīgu mūziku un vispār pārmērīgi nopietni nevērtē neko un nevienu. Skaidrs, ka filmas gaitā abas divas gūs kādu mācību un vismaz centīsies drusciņ mainīties.
Jāatzīst, ka vienīgais, kas mani patiešām šajā filmā ieintriģēja, bija atpazīt vietas, kur tā uzņemta, kamēr saturiski tā ir tipisks padomju stagnācijas laika produkts, kur jaunieši, kuri nav aktīvi komjaunieši, ir slinki un sabiedrībai nevajadzīgi tipāži, kur ir tas lielais un skaistais komunisma ideāls, pēc kura mēs visi tiecamies un kuru mēs saņemsim pastarajā dienā. Faktiski vienīgais, ko varu šajā filmā uzslavēt, ir Guntas Virkavas izskats. Tas gan nemaina faktu, ka konkrētajā vietā un laikā filmai nebija ne vainas, Rojā pludmalē tā iederējās itin labi, bet vienlaikus šī nebūs tāda filma, kurai es par visu varu gribētu redzēt nenoskatītās pirmās desmit minūtes.
2014-07-26
6.0
comments powered by Disqus